BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

Pēkšņi Vovka satrūkās. Uz rakstāmgalda, taisni viņa deguna priekšā gulēja grāmata «Topoloģija galvaskausa izpētē»!

Atklāt grāmatu un vienā rāvienā to pabāzt zem svārkiem — tas Vovkam tīrais nieks, kaut arī sākumā viņš bija apņēmies nedarīt neko neatjautu. Soļi gaitenī lika zēnam atlēkt no rak­stāmgalda.

Istabā ienāca kāds vīrs, un Vovka ar savu trenēto kriminā­lista aci uzreiz pazina, ka tas ir profesors Ilmis. Viņam bija bieza, plata bārda, kādas ir tikai zinātniekiem, un vecmodīgs pensnejs, kuru arī neviens normāls cilvēks vairs nelietoja. Pro­fesors laipni sveicināja Vovku ar to pašu uzjautrināti sirsnīgo smaidu, kāds bija večiņai, kas droši vien ir viņa māte.

Vovkam tagad bija jāatrisina vissmagākais prāta uzdevums mūžā. Kā lai viņš izskaidro savu ierašanos, nemodinādams bār­dainajā profesorā aizdomas? Zēns izšķīrās par jau pārbaudītu metodi. Viņš balansēja starp puspatiesību un meliem.

— Es atnācu pie jums, profesora kungs, jo Staubiņa kungs man sacīja, ka vienīgi jūs varot man dot padomu, — viņš pa­vēstīja ar lētticīgu sejas izteiksmi. Galu galā tā nebija pirmā reize, kad Vovkam vajadzēja ar melošanu izķepuroties no sarež­ģītas situācijas.

Profesors iedrošināja viņu bez kautrēšanās turpināt.

Vovka to darīja. Viņš izteiksmīgi attēloja grāmatsējēja Krasta apcietināšanu, līdzekļu trūkumu, kāds piemeklējis Zvaig­znīti, kuru namsaimnieks grasās izmest uz ielas, un vaicāja, vai namsaimniekam ir tādas tiesības.

Profesors apdomājās un sacīja, ka likums diemžēl ir nam­saimnieka pusē, kaut arī tikai juridiski.

— Jo mēs nu reiz dzīvojam sabiedrībā, kur tiesības un īpa­šums ir tik cieši savijušies, ka patiesībā tie nemaz nav šķi­rami, — profesors nobeidzot paskaidroja. Tad viņš pavaicāja Vovkam, kas nemierīgi dīdījās krēslā, vai zēns ieradies tikai tāpēc, lai noskaidrotu tiesību jautājumu.

Vovka, kuram grāmata jau bija kabatā, atbildēja apstipri­noši. Viņš jau gribēja atvadīties, lai profesora kungam lieki nelaupītu dārgo laiku.

177

Zinātnieks apstājās pie rakstāmgalda, un viņa sejai pārli­doja smīns, no kura Vovka netika īsti gudrs. Par laiku Vovka lai neuztraucoties, Ilmis sacīja. Ja neko citu, tad laiku tas katrā

12— 1547

ziņā nezogot. Taisni otrādi, viņš labprāt ar Vovku vēl kādu brītiņu papļāpātu.

Vovkam nekas cits neatlika kā piekrist.

Profesors bija ievērojis, ka ciemiņš met acis pusatvērtajā atvilktnē uz pistoli, un jautāja, vai Vovku interesējot šāds lau­pītāju darbarīks.

— Mazliet, — Vovka atbildēja kā speciālists, kurš pagaidām vēl nodarbināts ar gluži ko citu nekā tādām aizvēsturiskām pistolēm.

— Vai tu gribi apskatīt to tuvāk? — Ilmis izņēma pistoli no atvilktnes un nolika Vovkam priekšā uz galda.

Vovka loti uzmanīgi pasniedzās un vēl uzmanīgāk satvēra pistoli rokā.

— Nebaidies, tā nav pielādēta, — Ilmis piezīmēja.

— To, ka pistole nav pielādēta, es nojaušu pēc tās svara, — Vovka nevērīgi paskaidroja. — Veca sistēma. Modernie kramp­lauži, it īpaši Amerikā, tagad izmanto skrejuguns pistoles un citus jaunākos tehnikas sasniegumus.

— Jā, pavisam modernie kramplauži nekautrējas ne no kā­diem sasniegumiem, — Ilmis ar nopietnu seju piekrita Vovkam.

— Kas tik nav lasīts kaut vai par slaveno Alu Kaponi! — Vovka iekarsa. Tāda personība, ka gluži vai zosāda metas.

— Vēl lielāks varonis bija franču bandas vadonis Laburbs, — Ilmis sacīja. — Atliek uz viņa attēlu vien paskatīties, kad no šīs personības ne tikai zosāda uzmetas, bet kājas kļūst stīvas. Tas, ko viņš pastrādāja, ielauzdamies Francijas bankā, ir vien­kārši sensacionāli.

— Ko tad viņš toreiz pastrādāja? Par viņu es tik labi ne­zinu.

— Sis robs izglītībā tev jāaizpilda. Viņš toreiz bija pārģēr­bies par leijerkastnieku ar lielu, noļukušu platmali, vienu stikla aci un pērtiķīti uz pleca. Leijerkastē bija iebūvēts ložmetējs. Pērtiķītis nemanīts uzrāpās pa tievu virvi bankas piektajā stāvā, Laburbs viņam sekoja un nolaida divdesmit bankas ierēdņus no kātiem, ar vienkāršu naglu atmūķēja seifu, kuram bija divus metrus biezas tērauda sienas, salaupīja vairāk nekā

desmit miljonus franku tīrā zeltā un aizlidoja no bankas jumta ar planieri, kas viņu tur gaidīja.

— Tas nudien ir vienreizēji. — Uz Vovku stāsts bija atstā­jis dziļu iespaidu.

— Vienreizējais nāca tikai tad, kad Laburbam vajadzēja no­likt galvu uz giljotīnas.

— Vai viņš aizmuka?

— Diemžēl ne. Taču tā vietā, lai ļautu bendem nocirst sev galvu, viņš izvilka garu nazi un izdarīja to pats.

— Nē!

— Jā.

— Nē, tam es neticu.

— Ja netici, paskaties uz to galvaskausu.

— Nu, un tad?

— Tas ir viņa galvaskauss!

— Tas? …

— Tieši tā, nelaiķa Laburba galvaskauss. Ievērojot manus nopelnus, man to personiski pasniedza Francijas valsts pre­zidents.

— Kādus nopelnus?

— Es palīdzēju apcietināt Laburbu.

Vovka atpleta muti un nevēra ciet labu laiku.

— Ko, jūs nodarbojaties ari ar kriminālistiku?! Bet Staubiņa kungs man sacīja, ka jūs esat profesors, kas lasa lekcijas par cilvēkveidīgajiem pērtiķiem.

— Tad viņš ir tevi nepareizi informējis. Es gan nodarbojos arī ar pērtiķiem, tomēr galvenokārt pētu cilvēkus, viņu attīstību un dabu. To sauc par antropoloģiju. Un kā antropologu mani sevišķi sarežģītos gadījumos aicina uz konsultācijām arī krimi­nālpolicija. Te būs, paņem šo diženā Laburba galvaskausu un apskati tuvāk.

— Nē… paldies … es to redzu arī tāpat — nepieskaroties.

— Pasaki — kas tev šķiet dīvains šajā galvaskausā?

— Ka tam… pierē ir pulkstenis. Un tas vismaz divas stun­das atpaliek.

12*

179

— Tas taču ir nebūtiski. Noziedznieka apcietināšanai svarīgs

bija fakts, ka viņš valkājis melnu, no|ukušu platmali, kas vi­ņam bijusi par šauru. Tas noskaidrojās, balstoties uz zināmiem galvaskausa mērījumiem, un tā tika pierādīta viņa vaina. No modernās kriminālistikas nav pasargāta neviena personība, liec to aiz auss, pat Laburbs nebija.

Par tik lielu zinātnes visvarenību Vovkam tomēr radās šau­bas. Viņš sacīja:

— Tas man gan liekas mazliet savādi: kā pēc galvaskausa var noteikt, kādu platmali cilvēks valkājis.

— Izdarīsim mēģinājumu.

— Kādu mēģinājumu?

— Sacīsim, tava galvaskausa zinātnisku izmeklēšanu, lai raksturotu tavu personību.

— Manu personību? To es labprātāk neaiztiktu.

— Vai tev nav tīra sirdsapziņa un tu baidies?

— Kāpēc lai es baidītos? — Vovka noliedza mākslotā sašu­tumā. — Es neko neesmu noziedzies, un, ja … tad es to būtu ■tik gudri pastrādājis, ka neviens neko nespētu pierādīt.

— To mēs tūliņ noskaidrosim. — Profesors izņēma no stikla skapja kādu misiņa rīku, kas izskatījās pēc cirku|a. — Tātad vispirms noteiksim galvaskausa apkārtmēru, lai noskaidrotu ta­vas personības noslieces. — Viņš pielika mērierīces abus galus pie Vovkas deniņiem, tad pie pieres un pakauša. — Hm, nepa­rasts, pavisam neparasts izliekums.

— Man patiešām ir liels pakausis, — Vovka ar zināmu lep­numu piebilda. — Kad skolā kādam ir utis un visa klase tiek nocirpta uz nullīti, tas ir redzams sevišķi skaidri.

— Jā, kombinatora talants tev neapšaubāmi ir virs vidus­mēra.

— Vai jūs ar to gribat sacīt, ka es mānos?

— Es domāju: vai tevi kādreiz nevelk uz darbiem, par ku­riem tev vēlāk grūti atbildēt?