BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

— Kāpēc tad jūs interesē šī grāmata? — Popa acis kļuva šauras. — Cik man zināms, jūs taču esat protestants, godātais Pekas kungs.

— Jā, godātais tēvs, bet mani vajā šaubas, vai tā ir īstā ticība. Tāpēc arī es lūdzu šo grāmatu. Tai jādzēš manas šau­bas un jānorāda man pareizais ceļš.

— Cik ļoti es vēlētos jums palīdzēt, — pops nopūtās, — diem­žēl es jums to grāmatu nevaru iedot.

— Vai tad jums tās vairs nav? — Peka vaicāja un pagrieza galvu uz durvju pusi.

Tur stāvēja Vovka. Tik ātri kā šoreiz viņā vēl nebija nobrie­dusi neviena ideja. Jau izdzirdot Pekas pirmos vārdus, zēns bija aptvēris, ka viņam jāiejaucas sarunā.

— Labdien, tēv Sergej, labdien, Pekas kungs! Atvainojiet par traucējumu, bet, šķiet, kaut kas ir noticis ar jūsu vistām, tēv Sergej. Tās saskrējušas pa sētas caurumu mūsu pagalmā un no turienes uz ielas, tā sacīt, pašā lielpilsētas centrā. Ja nāks kāda smagā mašīna, pāri paliks tikai asiņainas spalvas.

— Pie joda, atkal šīs nolādētās vistas, — popam paspruka lāsts. — Noķer tās, un es tev iedošu desmit santīmu saldēju­mam.

— 'Norunāts. Tikai jums jānostājas pie dārza vārtiņiem un jāsagaida savas vistiņas. Viens es netikšu galā.

Kas popam cits atlika kā atvainoties Pekām un sekot Vov- kam. Viņa vistas galu galā bija tīrasiņu itālietes, un būtu liels zaudējums, ja kāda smagā mašīna tās samīcītu plakanas.

Tiklīdz Vovka bija dabūjis popu laukā, viņš bez ceremonijām sacīja:

— Es neizvedu jūs laukā vistu dēļ, es jums gribu piedāvāt kādu darījumu.

— Darījumu? — pops brīnījās.

— Es zinu, kāpēc Peka sēž pie jums, un, ja jūs mani uzklau­sīsiet, jūs varat šo liekuli aptīrīt, mazākais, par dažiem simtiem latu.

— Aptīrīt? Kas tie par vārdiem, kas nāk no lavas mutes? Neaizmirsti, ar ko tu runā, neaudzināto zeņķi.

— Kāda nozīme vārdiem? — Vovka viņu pārtrauca. — Es pateikšu, kā jums jārīkojas, bet jūs no tās naudas iedosiet simt latu Zvaigznītei, lai šis Peka nevarētu viņu izmest uz ielas. Norunāts?

— Es vispār nesaprotu, par ko tu runā.

— Kas tur ko nesaprast? — Vovka pielika muti popa ausij, un tas, ko viņš tad iečukstēja šajā pasaulīgo grēku klau­sulē, bija lasāms dieva kalpa sejā. Tajā uzradās pārsteigums,

tad ziņkāre un tad, ak, daudz par ātru izgaistošs sašutums, un pēdīgi, ak, ilgi paliekoša alkatība.

Kad pops atgriezās, Peka jau bija kļuvis pagalam nepacie­tīgs. Tomēr viņš apslēpa šo nepacietību un apvaicājās, vai tēvs Sergejs dabūjis noklīdušās vistiņas nožogojumā.

— Jā, jā, šoreiz iznāca pavisam vienkārši.

— Vai jūs pazīstat šo zeņķi, šo Avotiņu? Esmu dzirdējis, ka viņš esot viltīgs palaidnis.

— Gluži tik slikts viņš nav. — Pops apgarots raudzījās de­besīs. — Kad es ar zēnu parunāju, man allaž izdodas viņā mo­dināt labo.

— Tā ir jūsu specialitāte — šķīstīt dvēseles. — Arī namsaim­nieks pavērās debesīs. — Bet atgriezīsimies pie grāmatas. Vai jums tās vairs nav?

— Jūs domājat «Ceļu uz svēto dzīvi»?

— Tā pati laikam būs.

— Ir gan, tā grāmata man ir, tikai iedot es jums to nevaru. Ikvienu citu, lūdzu. Te ir «Taka uz gaismu» vai «Patiesā dzīve», vai…

— Ļoti laipni no jūsu puses, es sirsnīgi pateicos, tikai visas šīs grāmatas man neko nedod. «Ceļu uz svēto dzīvi» inan ne­spēj aizstāt neviena cita. Ar to man saistīts īpašs notikums..

— Interesanti. Ari es īpaša notikuma dēļ taisni šo grāmatu nevaru izlaist no rokām.

— Kas tad tas par notikumu, ja atļauts jautāt?

Pops dziļi ievilka elpu, it kā melošanai tās vajadzētu vairāk nekā taisnības sacīšanai. Un viņš meloja, jāteic, nemaz ne tik slikti.

15'

227

— Tas saistīts ar kādu apskaidrību, godātais Pekas kungs, kas nāca pār mani Lielajā Piektdienā. Kamēr es te sēdēju krēs­lainā verandā, cauri dārzam atpeldēja kāds gaismas tēls. Tā bija vecā, nesen mirusī, ļoti, ļoti ticīgā Bezsvetova, kartonāžas fabrikanta māte. Viņa sacīja man: «Tēv Sergej, manis atstātajā mantojumā bija kāda grāmata, tā saucas «Ceļš uz svēto dzīvi». So grāmatu kopā ar citām svētajām grāmatām mans dēls atde­vis pārdošanai grāmattirgotājam Staubiņam. Iegādājies šo grā­

matu mūsu baznīcai, un tā nesīs lielu svētību.» Vai tagad jūs saprotat manu atsacīšanos, godātais Pekas kungs?

Vai nu viņš muld par deviņiem mēmiem, domāja Peka, vai arī no žūpošanas nav vairs īsti spējīgs atbildēt par savu rīcību. Vecā Bezsvetova, šī indīgā čūsku vecene, esot gaismas tēls!

Un tomēr viņš runāja ļoti iejūtīgi:

— Tagad es jūs saprotu, godātais tēv Sergej. Un vēl vai­rāk — man gandrīz metas, ja tā var sacīt, svēta zosāda. Dī­vaini, vairāk nekā dīvaini, jo, runādams par kādu īpašu noti­kumu, es domāju to pašu labo Bezsvetovu. Nesen arī man pa­rādījās viņas gaismas tēls.

Tagad pat tēvam Sergejam bija par daudz gaismas, un viņš sāka mirkšķināt savus viegli iekaisušos plakstiņus. Viņa iz­brīns par vecās, mirušās Bezsvetovas naksnīgajiem klejojumiem bija pilnīgi saprotams.

— Tas nu gan ir savādi, — viņš sacīja. — Dzīva būdama, Bezsvetova baidījās soli paspert, jo viņai taču bija podagra, un tagad pēkšņi šī apkārtceļošana. Tātad viņa ir bijusi arī pie jums?

— Jā. Un man viņa teica tā. «Mīļais Peka,» viņa sacīja, «tu pazīsti mani un zini, kāda es biju dzīvē — mantrausīga, ērcīga un kašķīga, patiešām nekāds paraugs kristīgai pazemībai. Taču, tiklīdz es biju uz mūžiem aizdarījusi acis, erceņģelis Serafims apžilbināja mani ar īstas atskārsmes spožo gaismu. Un tāpēc es esmu ieradusies pie tevis, brāl Peka. Kā ikviena zemes cil­vēka laiks — arī tavs ir ierobežots, tāpēc izmanto to, ziedo­dams sevi turpmāk vecticībnieka patiesai dzīvei. Par pavadoni ņem kādus svētos rakstus, kas arī man daudz palīdzējuši, un proti — «Ce|u uz svēto dzīvi».»

Viņš grib mani izāzēt — tā bija popa pirmā doma. Un otrā: tas tev maksās vienu simtu vairāk, draudziņ!

— Tas nudien ir brīnums, — tēvs Sergejs sacīja, — kaut arī es nesaprotu, kā vecā Bezsvetova var stāstīt par vienu un to pašu grāmatu jums vienu un man gluži ko citu. Viņai laikam galvā kaut kas mazliet sajucis.

— Bet atļaujiet, tēv Sergej!…

— Zinu, zinu, ko jūs, mīļais, gribat teikt. Bet fakts paliek īakls — Bezsvetova man pareģoja, ka grāmata nesīs lielu, ļoti lielu svētību mūsu baznīcai, un jums viņa pačukst pavisam ko •citu. Pats redzat — visai dīvaini. Ko lai dara — tādas ir šīs vecās sievas! Pēcpusdienā vairs neatceras, ko priekšpusdienā runājušas.

— Bet godātais tēv Sergej!

— Nē, tas mani patiešām satrauc. Man viņa pieskandina pilnas ausis, ka es svētības dēļ nedrīkstu izlaist nekad šo grā­matu no rokām, bet jums viņa muld, ka jums tā grāmata svē­tības dēļ jāpaņem no manis. Kā lai to saprot?

Ak tu, vecais, viltīgais krāpniek, domāja Peka, tu tikai gribi uzsist cenu.

— Varbūt tas tomēr viens ar otru saistītos, ja es jūsu baz­nīcai ziedotu kādu summiņu, — Peka nopūzdamies sacīja.

— Summiņu? Ko jūs saprotat ar vārdu «summiņa»?

— Tagad, kad man kā namsaimniekam laiki kļūst arvien sliktāki, jo cilvēki labāk ļauj sevi izlikt uz ielas nekā samaksā īres naudu, domāju, ka divdesmit latu ir pieklājīga summa. f

— Ko, divdesmit latu? Liekas, es labi nesadzirdēju?