BORISS DJACENKO - SATRAUKUMS ĶĒniŅa IELĀ

— Bet atļaujiet, mūsdienās no divdesmit latiem strādnieku ģimene pārtiek gandrīz veselu nedēļu.

— Kāds sakars strādnieku ģimenei ar debesu valstību?

— Nu, labi, runa ir par manas dvēseles veselību, lai būtu piecdesmit latu.

— Tūkstoti!

— Ko, kā? Tūkstoti?! Tagad, liekas, es lāgā nesadzirdēju?

— Es prasu par grāmatu tūkstoš latu, un tas vēl ir maz, jo runa ir par mūsu baznīcas svētību.

— Atļaujiet, jūs laikam neesat pie pilna prāta, godātais! Tūkstoš latu nav vērts viss jūsu ķirmju sagrauztais sīpolu šķūnis.

— Labi, lai paliek. Vai es jums uzbāžos vai jūs man?

— Lūdzu, ja jūs tā, tad mums vispār vairs nav ko runāt. Es cerēju pie jums kā pie priestera rast izpratni un atbalstu, bet redzu, ka man ir darīšana ar farizeju un naudas mijēju. Dzīvo­jiet vesels, un mani labākie sveicieni Bezsvetovai, ja vecā jūs vēlreiz apciemos. — Peka, no sirds sašutis, piecēlās un gribēja atstāt verandu.

Pops saprata, ka uzšāvis ar savu prasību par augstu.

— Tātad mans pēdējais vārds un tikai tāpēc, ka es patiesi esmu nobažījies par jūsu dvēseles veselību, — pieci simti.

— Un mans pēdējais vārds — piecdesmit.

Viņi vienojās par simt septiņdesmit.

Abu atvadīšanās bija īsa. Peka gribēja cik iespējams ātrālc pārmeklēt grāmatu, pops naudu pēc iespējas ātrāk noglabāt.

Taču, tiklīdz Peka bija verandu atstājis, ienāca Vovka, Jānis un Ļovka. Kā jau tas nemaz citādi nebija domājams, pops mē­ģināja zēnus paēdināt ar drupačām.

— Tad būs darbs policijai, tēv Sergej, — Jānis mierīgi sa­cīja. — Mēs ļaunākajā gadījumā dabūsim pērienu, jūs turpretī vienu divus gadiņus cietumsoda. Tāpēc lieciet vien simtu galdā, jūsu paša labā.

— Simt latu, kad grāmata bija mans personiskais īpašums, un es par to dabūju tikai simt septiņdesmit! — pops spiedza. — Nē, pie visiem svētajiem, nē un vēlreiz nē! Lūdzu, ejiet uz. policiju, tad mēs redzēsim, kurš vispirms nonāks cietumā.

Pēc ilgas kaulēšanās tika panākta vienošanās: katrai no abām partijām vajadzēja saņemt pusi no summas. Šņākdams aiz dus­mām, pops atlasīja no naudas, ko tikko bija Pekām izkrāpis,, netīrākās banknotes un nosvieda uz galda. Pa vidu pat bija piecdesmitlatnieks, pārplēsts un salīmēts ar papīra strēmeli. Jānis iebāza naudu kabatā, un zēni, paldies nepateikuši, devās prom.

— Piecpadsmit latu vēl trūkst, — Jānis informēja Ēriku, kad viņi bija atgriezušies paslēptuvē aiz zārcinieka darbnīcas.

— Ko lai dara? Tik daudz naudas mēs nekad nesavāksim, — Ļovka sacīja.

— Ja es būtu jau mājās, — Ēriks nopūtās, — tad es varbūt varētu aprunāties ar tēvu.

Vovka, saraucis pieri domu grumbās, uzsita ar pirkstiem knipi.

— Man ir!

• — Kas tev ir — tukšums galvā? — Ļovka apvaicājās.

— Man ir ideja. — Vovka saņēma Ēriku zem rokas. — Nāc, mēs tevi tūliņ aizvedīsim uz mājām.

— Un kas man jāsaka? …

— Tu visu laiku teiksi tikai vienu un to pašu — es gribu uz Āfriku, es gribu uz Āfriku.

— Bet es nemaz vairs negribu.

— Vecīt, neesi tik neattapīgs. Tu tikai izliksies — un šī ideja dos mums piecpadsmit latu.

— Bet kā? — Ēriks joprojām nekā nesaprata, un arī pārējie mazlietiņ šaubījās, vai Vovkam tomēr galvā nav tukšums. Taču viņu šaubas izzuda, kad Vovka paskaidroja, kas viņam padomā.

Upīštēvs sēdēja savā atzveltnes krēslā blakus gumijkokam. Atkal viņš satraukts lasīja priekšā ne mazāk satrauktajai pa­mātei savas atvases atvadu vēstuli, kaut arī viņi katru teikumu tajā zināja no galvas.

— «… uzskatu par nepieciešamu izbeigt savu līdzšinējo dzīvi… Es dzirdu kādu balsi saucam: dodies svešumā, tur tu jutīsies labāk nekā šeit, kur tev šķietami nekā netrūkst, atskai­tot mīlestību, siltumu un iejūtību. Sūtu jums pēdējos sveicie­nus. Jūsu nevainīgais un nepamatotu aizdomu un nekrietnas izturēšanās salauztais Ēriks.»

— Un mēs taču vienmēr gribējām tikai to labāko, vienmēr tikai to labāko, — pamāte šņukstēja.

— Ja mēs vismaz zinātu, kur viņš patlaban klīst. — Upīš­tēvs tukšu skatienu blenza grīdā.

— Pie visa ir vainīgi tikai šie ielu vazaņķi!

— Nemeklēsim vainu citos, Amālij. Atliek man tikai atcerē­ties, kā es savās neizmērojamās dusmās metos viņu pērt! Un tu ar savām mūžīgajām pamācībām, kas burtiski sasēja zēnam rokas un kājas, nebiji labāka.

— Jā, jā, pie visa esmu es, es viena vainīga! — pamāte rau­dādama iesaucās. — Vienmēr, ja notiek kaut kas slikts, es esmu tā vainīgā. Pat toreiz, kad tu pazaudēji savu kabatas portfeli, tu uzbruki man, tieši tāpat kā tagad.

— Bet nē taču, Amālij, tā es to nebiju domājis. Vainīgs viens vai otrs, galvenais, lai zēnam negadītos nekas Jauns un viņš atrastu ceļu uz vecāku mājām.

— Cerēsim, cerēsim to labāko, Kārli. Ja tikai es nebūtu lasī­jusi, ka Amerikā vien katru gadu pazūd vairāk nekā divi tūk­stoši bērnu.

— Bet mēs dzīvojam nevis Amerikā, Amālij, bet Latvijā, kur valda likums un kārtība.

— Tu aizmirsti meiteņu tirgotājus, par kuriem nupat rak­stīja avīze.

— Meiteņu tirgotāji? Bet mūsu Ēriks taču ir zēns un nevis meitene!

— Labi, bet kas zina, vai meiteņu tirgotāji medī vienmēr tikai meitenes. Varbūt viņi izņēmuma kārtā tirgojas arī ar zē­niem.

Amālij, lūdzu, izbeidz, citādi… citādi tu mani galīgi iedzīsi izmisumā un es atkal visu nakti nevarēšu gulēt.

Atskanēja zvans, un pamāte devās atvērt. Bļāviens, kas izlau­zās pār viņas lūpām, lika Upīštēvam satrūkties.

— Kas noticis? Vai mūsu Ērikam kas atgadījies? — Viņš. pielēca no atzveltnes krēsla, tad iekrita tajā atpakaļ.

Istabas durvīs stāvēja Vovka un Jānis, un starp viņiem — mīļais, labais Ēriks.

— Upīša kungs, — Vovka ņēma vārdu, — mēs pārvedam jūsu dēlu atkal vecāku mājā, kaut arī viņš ar rokām un kājām pretojas.

— Es gribu uz Āfriku, — Ēriks sacīja un izlikās, ka grib mukt prom.

— Erik! — Vovka satvēra viņu pie rokas. — Ko tu iesāksi Āfrikā? Tur tu izkusīsi no karstuma, un tur ir čūskas, kas var aprīt pat krokodilu. Paliec labāk mājās!

— Nē, es gribu uz Āfriku, — bēglis tiepās.

— No kurienes tad tu esi ieradies, mans bērns? — Upīštēvs beidzot iesaucās.

— Mēs viņu novedām no tvaikoņa «Aīda», — Jānis sacīja.

— Viņš bija noslēpies kravas telpā, un kuģis būtu teju, teju aizgājis taisni uz Zanzibāru, — papildināja Vovka.

— Ak dievs! — Pamāte sasita plaukstas. — Kravas telpā

uz Zanzibāru! Pēc tāda viņš izskatās, nošmulējies un netīrs.

— Es gribu uz Āfriku, — Ēriks atkārtoja trešo reizi. — Mani šeit neviens neciena un vienmēr lamā, tāpēc es gribu atpakaļ uz kuģi, es gribu braukt uz Āfriku.

— Bet Erik, bērns! — Upīštēvs piespieda dēlu pie krūtīm.

— Redzi, Erik, vecāku mājā tomēr ir visjaukāk, ar to nevar sacensties neviena Āfrika, — Vovka izjusti sacīja.

Un šoreiz Ēriks vairs neteica, ka grib uz Āfriku. Toties viņš smalki aprakstīja Rīgas ostu un kuģi, kurā bijis noslēpies, un kā viņu pēdējā brīdī atraduši jaunie draugi, un kā viņš ticis izglābts no bojāejas.

— …citādi manas mirstīgās atliekas jau drīz vien kaltētos tropu saulē.

Upīštēvs no izbrīna purināja galvu, taču varēja redzēt, ka viņš par dēla piedzīvojumiem ir gluži vai lepns. Tā Ērikam nenācās grūti skart jautājumu, kas bija viņam un viņa drau­giem svarīgs. Zēni gan esot viņu no postošā Āfrikas brauciena izglābuši, taču nonākuši konfliktā ar ostas policiju, kas pierak­stījusi to vārdus, lai no katra iekasētu pa pieciem latiem soda naudas.