Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Vilki jau bija atkāpušies, tāpēc zirgi vairs nebaidījās atgriezties.

Bet kā tagad izskatījās pie teltīm! Rītausma, kas pie­teica saules lēktu, ļāva visu skaidri saskatīt. Vilki bija nokoduši divpadsmit zirgus un tos daļēji saplosījuši. De­viņi zirgi bija tik smagi ievainoti, ka tos vajadzēja no­galināt. Piecpadsmit zirgu trūka, tie bija aizbēguši. Lāču ciltij bija piederējis simt piecdesmit zirgu, turpat katrs ceturtais nu gājis bojā, tas bija smags zaudējums — it īpaši ceļojuma laikā.

Dzīvniekus sadzina vienkopus otrā nometnes galā un piesēja, jo asins smaka tos darīja nemierīgus. Sievietes savāca beigto dzīvnieku gaļu. Havandšita un Matotaupa sadalīja to taisnīgi visām teltīm pēc ēdēju skaita. Mazā­kos gabalus izsalkušie aprija tūlīt pat jēlus.

Harka bija tēva ērzeli atkal piesējis telts tuvumā un tagad apstaigāja apkārtni, apskatīja beigtos vilkus un izpētīja nakts cīņas pēdas. Viņš atrada vilku, ko bija nogalinājis, un par uzvaras zīmi nogrieza tam ausis. Harpstenā apbrīnodams raudzījās uz brāli. Harka pamāja, lai viņš nāk līdz. Pamācīdams un skaidrodams viņš iepa­zīstināja jaunāko brāli ar cīņas norisi. Harka vēlreiz ap­lūkoja visus beigtos vilkus. Lielā plēsoņas, ko viņš bija redzējis cīņas, bīstamākajā brīdī, to starpā nebija. Harka kopā ar brāli uzmanīgi gāja pa vilku pēdām. Pārējo vidū viņš atšķīra lielā vilka pēdas. Tam bija spēcīgākas ķepas, un tas skrēja lielākiem lēcieniem nekā pārējie. Zvērs bija aizbēdzis.

\ — Šis vilks ir liels vadonis citu vilku starpā, — pa­skaidroja Harka brālim. — Mēs redzējām pēc pēdām, kā tas bija atvedis šurp baru un to sadalījis, lai mūs apvestu ap stūri. Daudzi vilki ir beigti, bet pārējie paēduši, kaut gan bizoņu nav.

. Zēni, izmetuši līkumu, atgriezās savā vigvamā. Te viņi sastapa Četānu un Šonku, kas nokaunējušies stāvēja pretī tēvam. Harka būtu vismīļāk tūlīt pat kopā ar Harpstenā atkal izgājis laukā, jo negribēja, lai jaunākais brālis dzird, kā tēvs rāj Četānu, Harkas draugu. Taču bija par vēlu, Harpstenā jau bija aizskrējis pie mātes telts dibenā, un tad ari Harka palika stāvam un visu dzirdēja.

— Jūs abi esat uzvedušies kā mazi skuķi, kas neprot savaldīties, — aizrādīja kara virsaitis abiem puišiem, un tas bija visbargākais nosodījums. — Jūs pamētāt zirgus, lai iegūtu vilku ausis. Kas pēc tam notika, to jūs zināt. Lāču cilts karavīri nolēmuši, ka jūs neesat cienīgi grezno­ties ar vilku ausīm.

Harka jutās gaužām neveikli sava drauga Četāna dēļ. Kāds kauns! Četānam vajadzēs paveikt kaut ko ļoti dros­mīgu un dižu, lai izpirktu savu vainu. Protams, tas pats attiecas arī uz Šonku, bet par Šonku Harka nebēdāja. Harka novērsās, it kā nebūtu nekā ne dzirdējis, ne redzē­jis. Viņš gribēja aiztaupīt Četānam kaunu, ka tiek pa­zemots, viņam dzirdot.

Bāli, satriekti abi puiši izgāja no virsaiša telts, noklau­sījušies to, ko paši sev dienu un nakti daudzinās, līdz būs savu kaunu izpirkuši.

Matotaupa deva pavēli doties ceļā.

Visas trīsdesmit teltis tika nojauktas. Daudziem bēr­niem vajadzēja sēsties uz zirgiem pie mātēm vai arī ap­mierināties ar vietu šļūcē, jo zirgu nepietika. Dažas sie­vietes, tāpat kā Havandšita, gāja kājām.

Harka Vilku Nāve drīkstēja atkal kāpt mugurā savam ābolainajam zirgam un garajā karavīru rindā jāt līdzās nastu nesējiem dzīvniekiem.

Tai rītā, kad Lāču ļaudis pārsteidza negaisa trakošana un izceļošanu vajadzēja atlikt par dažām stundām, tiem nekā nenojaušot, alā, augšā pie klinšu nokares, risinājās citāda veida notikumi.

Dziļi kalna iekšienē necaurredzamā tumsā, cīnīdamies pēc elpas smacīgajā gaisā, kustējās kāds cilvēks. Adas jaka, ādas bikses, basās kājas, mati bija caurcaurēm slapji. Viņš bija iespraucies kādā gandrīz stāvus kāpjošā alas atzarojumā, elsa un nerimtīgi taustījās visapkārt. Galvā dūca no nepārtrauktās ūdens dārdoņas, kas da­žus metrus zemāk ar varenu spēku šāvās cauri kalna iegrobēm. Viņš nupat bija izkļuvis no šīs apakšzemes straumes un pats vēl lāgā neaptvēra, kā tas noticis. Taču viņš bija jau kaut cik atguvies, spēja vilkt elpu. Sāpēja viss — galva, pleci, ceļgali. Spēcīgā straume bija viņu svaidījusi kā akmeni, triekusi pret klinšu sienām, rāvusi augšā no dziļuma. Bise bija pazudusi, cepure pazudusi, nazis pazudis, šķiltavas izmirkušas. Viņam nebija nekā vairāk kā tikai nožēlojamā dzīvība un slapjas drēbes mu­gurā, turklāt viņš pats atradās kalna iekšienē bez mazā­kās nojausmas, kā varētu aizkļūt līdz alas izejai.

Viņš piespieda sevi mierīgi elpot un visu pārlikt.

Ūdens bija viņu aizrāvis lejup, tātad alas mute, pa kuru viņš bija ienācis, atradās kaut kur augšpusē. Tiešā ceļā viņš turp vairs nespēja nokļūt, jo augšup pa strautu, pāri apakšzemes ūdenskritumam nebija nekādas iespējas tikt.

Pašreizējā stāvoklī neatlika nekas cits kā rausties pa alas nozarojumu, kurā viņš bija iesprūdis, uz augšu un tad noskaidrot, vai šī eja vai kāds tās nozarojums neved kaut kur tālāk. Tās nebija nekādas rožainas izredzes, un viņš jutās ļoti noguris, nebija viņam arī nekā no pārtikas, bet, ja vien vispār atlika vēl kāda cerība, tad vajadzēja nekavējoties doties šajā bīstamajā ceļā. Slāpes pagaidām nedraudēja, jo viņš bija sarijies ūdeni vairāk, nekā va­jadzīgs.

Viņš taustījas un meklēja ar rokam un basajam kājām visapkārt kur atsperties un tad, atbalstījies pa labi un pa kreisi pret šaurās ejas sienām, palēnām, palēnām sāka stumties uz augšu. Tas bija ļoti nogurdinoši. Viņam ne­bija ne mazākās nojausmas, vai patlaban ir diena vai nakts un cik ilgs laiks pagājis, tā nopūloties. Viņš nebūtu arī varējis pateikt, cik augstu ticis. Bet augšup viņš vir­zījās, un pamazām stāvums sāka izlīdzināties, uz priekšu tikt nu jau bija vieglāk.

Tas deva jaunus spēkus. Viņš saņēmās cik spēdams un rausās nemitīgi tālāk. Kad alas eja sadalījās uz divām pusēm, cilvēks bija neizpratnē, kādā virzienā lai dodas. Beidzot viņš izšķīrās par to, kas bija dabiski, — izvēlējās eju, kas bija platāka, tāpēc pa to bija vieglāk virzīties. Baiļu mākts, ka eja varētu kaut kur izbeigties strupceļā, viņš rāpoja uz priekšu, arvien tālāk. Sirds nevaldāmi dau­zījās, un, kaut arī viņš bija cauri slapjš, tomēr svīda.

Pēkšņi viņu tik spēcīgi kā spējas izbailes sagrāba ce­rība. Šķita, ka būtu paspīdējis gaismas stars, viņš uz­spieda plaukstu uz acīm, tad noņēma, atvēra acis, lai pārliecinātos, vai sapņo vai ir nomodā. Nē, viņš nesap­ņoja. Vājā gaismas atspīdumā viņš saskatīja klintis un savu paša roku. Viņš grasījās jau mesties uz priekšu, cik­tāl šaurā alas eja pieļāva straujākas kustības, te kājas un rokas sastinga. Tā nebija dienas gaisma, ko viņš re­dzēja, — tas bija uguns atspīdums.

Uguns atspīdums šeit, alā!

Viņš nemaz vairs nekustējās, tikai blenza uz noslēpu­maino gaismu.

Šķita arī, ka viņš būtu dzirdējis kādu troksni. Vai te bija vēl kāds cilvēks? Vai tas būtu iespējams? Viņš aiz­turēja elpu.

Un tad viņi ieraudzīja viens otru.

Viņš redzēja divus pirkstus, kas turēja mazu degošu

skalu, un plīvojošas liesmas gaismā saskatīja seju, — vai tā bija jauna vai veca, viņš nezināja, bet tā bija cilvēka seja, vīrieša seja, un šis otrais likās tikpat pārsteigts kā viņš.

-— Kad tevi deviņi! — sacīja otrais. Alā balsis skanēja dīvaini. x