Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Harka izlīda no vigvama četrrāpus, jo nebija drošs, ka vētra pļavā viņu nenogāzīs no kājām. Koku galotnes šalkoja vareni un baismīgi, stumbri liecās zemu, un aug­stāk kalnā jau atkal brīkšķēja un dārdēja lūstoši koki. Apdullinošais troksnis plosīja nervus. Teltis raustījās un līgojās. Tās nebija iespējams pat nojaukt, jo atraisītais

segums tūlīt pat, vēja pluinīts, būtu apsviedis un salau­zis telts balstus.

Sievietes, bērni un vecie ļaudis sapulcējās pļavas vidū, kur nedraudēja tik lielas briesmas. Turp tiecās arī suņi un zirgi. Vīri un jaunekļi palika pie teltīm, lai varētu laikā satvert, ja vētra kādu no tām noplēstu. Vigvami un ieroči bija katras ģimenes vērtīgākais īpašums, un, ja to zaudēja, tas nebija tik viegli atgūstams. Bizoņus, no kuru ādām gatavoja telts segumu, vajadzēja vispirms izsekot un nomedīt, bet ādu kaltēšana un ģērēšana, kā to veica indiāņi, prasīja ilgu laiku, jo ādām vajadzēja būt izturī­gām pret slapjumu un salu.

Harka kopā ar Četānu uzmanīja Matotaupas un Saul- rasas teltis. Vietas, kur segums draudēja atraisīties, zēni nostiprināja ar mietiņiem un bizoņu cīpslu saitēm. Reizi pa reizei viņi pameta acis viens uz otru. Vētra plosījās nevienmērīgi, reizēm tā pierima un tad uzbrāzmoja ar jaunu sparu. Lielākās briesmas draudētu tad, ja izceltos virpuļviesulis. Augstākajos gaisa slāņos tas, liekas, jau bija noticis. Harka ievēroja, kā vesels koks ar saknēm un zariem tika aizrauts pa gaisu; tikai īsu brīdi viņš varēja tam izsekot, jo valdīja dīvaini blāva gaisma. Droši vien auka aizlingoja savu laupījumu tālu prom prērijā.

No kalna sāka velties klints bluķis, to, jādomā, bija jau izļodzījis ledus un atkusnis, un tagad, iespējams, kopā ar izrauto koku tas ticis izkustināts. Bluķis ripoja palēkda­mies, draudīgais troksnis tuvojās klajumam ar teltīm, un cilvēkiem un dzīvniekiem neatlika nekas cits kā nogaidīt, kur bluķis ietrieksies.

Ar dobju būkšķi tas iesprūda zemē pļavas viņā galā, ieurbās tur ar smaili un vienu malu. Visi atviegloti uz­elpoja.

Beidzot šalkoņa un aurošana pierima, arī teltis vairs nebija, tik apdraudētas. Sarosījās dzīvnieki.

Matotaupa uzlēca uz lielā bluķa, lai pārējie viņu re­dzētu, un deva zīmi visiem paēst un tad posties ceļam.

Untšida, vecmāmiņa, savīkšķa Matotaupas teltī tikai skopas brokastis. Bērni un sievietes dabūja mazos ādas maisiņos uzglabātas kaltētas un saberztas ogas un saknes, Matotaupa apēda sauju kaltētas bizoņu gaļas, kas vēl bija palikusi no kādām medībām rudenī. Tas bija viss, un ar to vajadzēja remdēt izsalkumu visai dienai. Līdz vakaram nekas vairs netiks ēsts.

Harkas vecmāmiņa, Matotaupas māte, tagad bija vis­cienījamākā sieviete nometnē, jo Matotaupa pēc Baltā Bizoņa nāves, kamēr vēl nebija iecelts jauns miera dienu virsaitis, bija vienīgais šīs mednieku cilts vadonis. Iz­gājusi laukā, Untšida atraisīja pirmo segumu no saitēm, tas, vēl joprojām dārdinādams, plandīja spēcīgajā vējā kā milzu karogs. Tā bija zīme, ka jāpošas ceļam.

Jau ļoti ātri viss bija savākts, jo mednieku ģimenēm nav daudz mantu. Sievietes un meitenes rāpās augšā pa telts balstiem un atraisīja cīpslu saites, kas saturēja kopā balstu galus, šai darbā jau palīdzēja arī desmit gadus vecā Uinona. Harka un citi zēni vāca vienkopus zirgus. Vilcējiem zirgiem piesaistīja šļūces. Ik starp divām telšu kārtīm, kuru gali krustojās virs zirga muguras un kuru otri gali vilkās pa zemi, tika izstiepta ādas sega, šinī segā ievietoja mantas, tur iesēdināja arī bērnus, kas bija jau par lieliem, lai mātes tos nestu uz muguras, bet vēl par maziem, lai paši jātu. Ratu indiāņiem nebija, jo viņi ne­prata taisīt riteņus.

Harkam un deviņus gadus vecajam Harpstenā jau bija pašiem savi zirgi, un viņi ierindojās līdzās karavīriem un pieredzējušiem puišiem garajā ceļotāju kolonnā. Sie­vietes un meitenes jāja uz nastu nesējiem zirgiem. Ceļo­tāju kolonnas priekšgalā stājās Havandšita, pāri par as­toņdesmit gadu vecs burvis —• kalsns, cīpslains, mazliet salīcis. Iekams kolonna sāka kustēties, viņš noskaitīja mūžseno rīta lūgšanu par pārtiku un mieru visai ciltij.

Tad viņš spēra pirmo soli, un Matotaupa, kara virsaitis, pamudināja savu ābolaino ērzeli, lai, jājot pa priekšu, va­dītu kolonnu cauri vētras piemeklētajam mežam uz prēriju.

Klejotāju kolonnai vajadzēja šķērsot upi, kur iepriek­šējā vakarā bija ņēmušies zēni. Havandšita un Mato­taupa jāja gar krastu gabaliņu lejup, meklēdami strau­mes vidū braslu, kur būtu vieglāk tikt pāri. Harka zināja, ka brasls atrodas kādus tūkstoš soļus tālāk, un, tā kā šeit, līdzšinējās apmetnes tuvumā, diezin vai varēja draudēt kādas briesmas, jātniekiem kārtība vēl nebija stingri no­teikta, tāpēc viņš aizjāja ar Četānu gabaliņu uz priekšu. Viņš nonāca pie vietas, kur straume papletās un ūdens sekli izplūda smiltīs. Te Harka un Četāns apstājās, pa­gaidīja un pēdējo reizi palūkojās visapkārt apvidū, ko viņi kopš agrās bērnības bija labi iepazinuši un ko tagad

vajadzēja uz ilgu laiku, varbūt uz visiem laikiem pamest. Jaunie medību lauki — ceļojuma mērķis atradās vairāku dienu jājiena attālumā uz dienvidiem.

Harkas uzmanību piesaistīja postījumi, ko vētra bija nodarījusi arī upes krastiem.'Lokanie kārklu krūmi bija palikuši neskarti, bet divi kociņi pašā krastā bija izrauti ar saknēm, un izrautajās bedrēs krājās ūdens. Šai vietā kaut kas spīguļoja. Harka to ievēroja, un, tā kā laika vēl bija pietiekami, viņš aizjāja pārbaudīt, kas tas bija, kas atspoguļoja pienaini blāvos saules starus. Viņš raudzījās lejup no zirga uz neparasti spīguļojošo priekšmetu. Tas likās esam mazs olis, taču, dzeltenīgi sārti vizmodams, bija tik pārsteidzoši skaists, ka Harka noslīdēja no zirga, uz kura jāja bez segliem, un noliecās, grasīdamies atra­dumu aplūkot tuvāk. Tas tiešām šķita nekas cits kā vien neparasts akmens, ko ūdens kādreiz atnesis, tad to ap­klājušas smiltis un zeme, un tagad zem izrautajām sak­nēm tas atkal ieraudzījis dienas gaismu.

Harka pasvārstīja atradumu rokā, tad iebāza somiņā pie jostas, paņemdams to līdzi par piemiņu. Viņam vēl nebija ne mazākās nojausmas par atraduma vērtību un nozīmi.

Kolonna kā gara čūska tuvojās braslam, tad, pārvarot dažus šķēršļus mežā, sasniedza brīvo prēriju.

Spēcīgs vējš pūta no ziemeļaustrumiem, vējā plandīja zirgu krēpes un zēnu mati. No dienvidaustrumiem acīs spiedās saule, kurai vajadzēja jāt pretī. Tā žilbināja. Visi miedza acis un vērās zāļu stepes bezgalīgajā tālē. Pir­majā dienā ceļotāji šķērsoja vēl visiem pazīstamu ap­vidu, no apmetnes bieži vien te bija devušies leknajās pļavās meklēt bizoņu ganāmpulkus. Pirmajā dienā nekā­das briesmas nevarēja draudēt, jo kolonna atradās vēl medību laukos, kas neapšaubāmi bija vareno dakotu cilts daļa.

Ap dienas vidu laiks manāmi uzlabojās. Pienainais gaiss noskaidrojās kristāldzidrs, un ziemeļaustrumu vējš norima par liegu vēsmu, kas glāstīja nodzeltējušo, miklo zāli. Harka sūkstījās, ka «prērijas suņi», mazie grauzēji bija pietiekami gudri un vienmēr laikus pazuda savās alās, tiklīdz ceļotāji tuvojās. Viņš nekad nepaguva iz­šaut bultu. Bērni, sasēdināti šļūcēs, gražojās, ka zirgu ga­rās astes tiem nemitīgi sitoties sejās. Dobji pa zālāju di- pinādamas, steidzās daudzo dzīvnieku neapkaltās kājas.

Plata sliede, kas saglabājās dienām, pat nedēļām, vilkās ce­ļotājiem nopakaļ. Reizi pa reizei Harka vēl iedomājās par alu meža nokalnē, kas nu jau palikusi tālu aizmugurē. Neviens no ceļotājiem nevarēja zināt vai arī nojaust, kas tagad norisinājās pie alas un mežā.