Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA: HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Šonka nedzinās viņam pakaļ. Viņš palika stāvam un vēroja, kur Harka iznirs, rokā viņš turēja sviešanai sa­gatavotu akmeni.

Harka noprata, ka rīkojies pārgalvīgi. Upē ūdens, ar sniega ūdeņiem pieplūdis, bija svilinoši salts, un peldētā­jam sāka stingt rokas un kājas. Viņš dzīrās par vari palikt zem ūdens, kamēr būs ticis līdz nākošajam ielokam, kur, Šonkas nepamanīts, varēs iznirt un paslēpties aiz liela klints bluķa. Zēns juta, ka aukstums sagrābj sirdi un viņu pamazām apņem bīstams, viltīgs nogurums, kas nomāc gribas spēku, un likās — zaudēt samaņu ir tikpat tīkami kā laisties miegā. Taču, iedomājoties vien, cik muļķīgi būtu jokojoties aiziet bojā, viņš saņēmās no jauna un nopeldēja vēl kādu gabalu, kamēr saprata, ka nonācis pie upes līkuma. Tad Harka izpeldēja malā, aši izrāpās no ūdens un izmircis, drebēdams aiz aukstuma, paslēpās aiz klints bluķa. Viņš redzēja Šonku, kurš gausi nāca pa smilšu sēri un oļu klājienu gar upmalu uz leju vēl arvien ar akmeni rokā. Upes augšgalā Jaunie Suņi bija pārtrau­kuši spēles, jo gribēja zināt, kā beigsies Šonkas un Har­kas saķeršanās. Daži, gribēdami visu redzēt tuvumā, skrēja gar krastmalu lejup.

Šonka devās tiešā ceļā uz bluķi, aiz kura paslēpies tu­pēja Harka. Šonka laikam grasījās pakāpties uz tā, lai labāk redzētu. Harka ievilka galvu plecos un cieši pie­spiedās zemē pie klints. Šonku viņš vairs neredzēja, toties saspringtāk klausījās.

Atri satumsa, jau iemirgojās pirmās zvaigznes. Harka manīja, ka Šonka uzlec uz bluķa. Šo brīdi viņš bija gaidī­jis. Pielēcis kājās, viņš metās virsū pārsteigtajam Šonkam un norāva to zemē. Abi nogāzās no klints bluķa piekras­tes smiltīs. Harka izrāva pretiniekam no matiem kraukļa

spalvas un ar skaļu uzvaras saucienu aizbrāzās uz mežu. Vēl jūsmīgāki Jauno Suņu prieka kliedzieni apveltīja sava barveža izšķirošo uzvaru pār vecāko puisi.

Koku pudurī Harka sastapa savu draugu Četānu, tas kopā ar trim jaunajiem Kraukļu Spārniem, skaļi smieda­mies un slavinādami, viņu apsveica.

Tikmēr Šonka bija atguvies. Klaji izrādīdams savu ni­cinājumu, viņš pameta sakāves lauku. Viņa sirdi plosīja dusmas par piedzīvoto pazemojumu. Viņš pats netika gudrs par savu neveiksmju cēloni. Viņš bija gan spēcīgs, gan arī veikls skrējējs. Ja vien Harka tiktu viņa nagos, tad nekādi joki vis nebūtu.. Bet atkal un atkal jaunākais viņu pārspēja viltībā. Harka bija apķērīgāks par Šonku, tāpēc arī darbojās attapīgāk un ātrāk. Viņš prata labāk kombinēt. Lielāko tiesu viņš noprata, kā zināmos ap­stākļos rīkosies Šonka, turpretī Šonka nekad nespēja pare­dzēt, kā izturēsies Harka.

Šonka gausiem soļiem gāja apkārt telts apmetnei. Viņš gudroja, kā lai atgūst zaudēto cieņu un izdara tā, lai Harka viņu vēl ilgi piemin. Indiāņu apmetnes zēnu vidū bija parasts, ka kļūda jāizlabo.

Pēc ilgām pārdomām Šonka secināja, ka šovakar vairs neko nevarēs uzsākt. Viņš nolēma nogaidīt, kamēr radī­sies izdevība nodomāto izpildīt. īgns un neapmierināts

viņš iegāja tēva teltī. Tur bija viss tāpat kā priekšpus­dienā, kad Harka stāstīja par notikumiem alā. Baltais Bizonis gulēja karstumos savā guļvietā. Māte panāca uz priekšu un sačukstējās ar dēlu. Viņa baidījās, ka Baltais Bizonis varētu nomirt. Vai paaicināt vēlreiz burvi, ja tas jau iepriekšējā naktī nespēja neko līdzēt? Vai varbūt | glābtu tvaika pelde sviedrēšanās teltī? Varbūt aiziet pie Untšidas, Matotaupas mātes, kas labāk par visām ap­metnes sievām pazina dziedniecības augus un kā dzied­niece bija iecienīta pat karavīru vidū.

Šonka negribēja par Untšidu nekā dzirdēt, jo viņa pie­derēja pie Matotaupas un Harkas telts, bet pret to viņam šodien vairāk nekā jebkad bija ko iebilst. Burvis blakus teltī arī nebija puisim tīkams, tvaika pelde turpretī va­rēja tēvam darīt labu. Šonkam, tāpat kā mātei, bija bailes, ka tēvs nenomirst. Šonka bija piecpadsmit gadus vecs, bizoņu medībās viņš jau piedalījās gan, bet karavīrs vēl nebija, un vai viņš spēs viens pats uzturēt māti un sevi? ļ Tas būtu grūti. Ja tēvs nomirtu, viņam vajadzētu ar māti pārcelties uz citu telti, kur viņam būtu cits tēvs. Tas viss puisi biedēja, un, tā kā viņu šausmināja domas par dzīvi bez tēva, tad viņš baidījās par tēva dzīvību. Droši vien tvaika pelde slimajam līdzētu.

Šonka ievīstīja slimo bizoņa ādas segā, un māte aiz- i steidzās pa priekšu uz sviedrēšanās telti, lai paraudzītos, ! vai akmeņi ir pietiekami karsti. Drošības labad viņa tos I sakarsēja vēlreiz. Kad tie bija pienācīgi sakarsēti, lai i ūdens uz tiem iztvaikotu, viņa kopā ar dēlu aiznesa turp Balto Bizoni. Pēc tam kad slimais bija iesēdināts sviedrē­šanās teltī, Baltā Bizoņa sieva uzgāza uz akmeņiem ūdeni, tā ka visa telts pieplūda ar tvaikiem. Kad Baltais Bizonis bija viscaur slapjš nosvīdis, Šonka un māte aiznesa viņu uz upi un iegremdēja saltajā ūdenī. Ar šo vecveco paņēmienu parasti ārstēja reimatismu un karsoni. Baltais Bizonis sarāvās, un, kad Šonka un māte viņu izcēla no i ūdens, viņa augums ļengani sakrita abu rokās; spējās iz­bailēs Šonka saprata, ka tēvs ir miris.

Šonka vēl nebija atguvies, kad kopā ar māti ienesa mirušo teltī. Abi sameklēja stiprus, žuburainus mietus un iedzina tos telts priekšā zemē. Līķi cieši iesaiņoja ādas segā un aiz galvgaļa un kājgaļa iekāra mietu žuburos. 1 ads bija paradums — mirušais nedrīkst vairs pieskar­ties zemei. Pēc tam mirušā sieva sāka skaļi vaimanāt, pamodinādama visu apmetni. Gari stieptajām žēlabām pievienojās suņu gaudošana.

Harka gulēja teltī kopā ar brāli Harpstenā uz segām. Brālis bija aizmidzis, bet Harka dzirdēja, ka māte čukstus sarunājās ar vecmāmiņu. Tēvs nebija vēl teltī atgriezies, viņš apspriedās ar virsaiša aizstājēju Saulrasu.

Iepriekšējā naktī Harka bija aizmidzis sūnās pie avota, bet tagad teltī viņam miegs nenāca. Viņš domāja par alas noslēpumu, ko nebija atklājis, par pēdām mežā, par do­šanos ceļā nākošajā rītā un laiku pa laikam dzirdēja asarainās žēlabas, kas atskanēja no Baltā Bizoņa telts. Baltais Bizonis bija miris.

Šis apstāklis biedēja arī Harku. Nākošajā rītā apmetne dosies meklēt citus medību laukus. Tur būs jauni naidīgi kaimiņi. Bet Lāču ciltij nu bija par vienu drosmīgu un saprātīgu karavīru mazāk. Baltā Bizoņa telts priekšā vēl arvien skanēja gari stieptās vaimanas — vienmuļi un baigi kā mežonīgo vilku gaudošana.

Harka ieklausījās soļos, kas tuvojās vigvamam. Tēvs at­griezās mājās. Kad viņš bija ienācis un atgūlies, Harku ap­ņēma rāms miers, kas tūdaļ izgaisināja sasprindzinājumu. Vēl viņš dzirdēja tēva elpas vilcienus, tad pats iegrima dziļā miegā. Pēdējās apzinātās domas kavējās pie nākošā saules lēkta un lielā ceļojuma uz nezināmām prērijām.

Taču jau pēc dažām stundām viņu pamodināja kaut kas gluži cits. Vējš, kas dienām ilgi bija pūtis, pēkšņi ap­sviedās par vētru. Tā brāzās pār plašo prēriju, atdūrās pret mežaino kalnāju, šņāca koku galotnēs un pat uz­bruka teltīm labi pasargātajā meža pļavā, tā ka segas piepūtās un garās egļu kārtis drebēja. Augstu kalnā, ko­kiem gāžoties un lūstot, brīkšķēja, dārdēja un krakšķēja. Trauksme bija sacēlusi kājās visu apmetni. Mežā vētra gāza kokus. Harka aši apsēja gurnu jostu un pamodināja brāli. Vecmāmiņa bija jau kājās. Māte patlaban piecēla Uinonu. Harka lūkojās pēc tēva, bet tas jau bija aiz­gājis. Vētras negantā plosīšanās pieauga. Likās — auka noārdīs visas meža nogāzes.