Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Vai varbūt neizprotamajai ēnai, kas tur paslīdēja, ir ar to kāds sakars? Harka paskatījās uz tēvu, kas arī uzma­nīgi raudzījās turp, kur klints bluķis meta kūkumu. Ēna bija tā kritusi, it kā aiz šī izciļņa, abiem indiāņiem nere­dzams, būtu kaut kas aši sakustējies. Harka nedomāja tikai par burvestību vien, viņš domāja arī par pēdām mežā.

Virsaitis Matotaupa nometās uz ceļiem, atraisīja laso, kas viņam pastāvīgi bija līdz, un apmeta ap kādu koku ar daudzām saknēm virs klinšu nokares. Cieši satvēris laso galus, viņš sāka uzmanīgi laisties gar klinti lejā; viņš turējās tā, lai cilvēks, ja tāds slēptos aiz klints izciļņa, ne­varētu izšaut, pats sevi neatklājot. Virsaitim bija parastās indiāņu ādas bikses, ap vidu platā gurnu josta un kājās mīkstie zamšādas mokasīni. Mati sapīti bizēs, kas nokarā­jās pāri pleciem. Siksnā ap kaklu karājās ādas maksts ar nazi. Nekādu citu ieroču Matotaupam Četri Lāči nebija, pat ne tomahauka.

Virsaitis aplīda apkārt klints bluķim, tiktāl sniedzās puse no visa laso garuma. Tad viņš izzuda zēna acīm aiz klints izciļņa. Pāris minūtes Harka palika viens, tēvs ne­bija ne redzams, ne dzirdams. Beidzot aiz izciļņa parādī­jās virsaiša roka, un viegls mājiens deva ziņu, ka zēns var sekot tēvam.

Harka ļoti ātri sasniedza vietu, kur noliecies stāvēja tēvs. Abi indiāņi atradās pie alas mutes. Melnā sprauga klintī likās vēl tumšāka par nakts drūmo tumsu. Virsaitis paspēra dažus soļus alā, nemitīgi ar kāju piesardzīgi taus­tīdams, jo pamats zem kājām sliecās lejup. Harka viņam tādā pašā veidā sekoja. Kad tēvs apsēdās, apsēdās arī zēns. Alas sienas bija miklas, gaiss smacīgs. Kaut kur no tāluma, no kalna dzīlēm atplūda maiga, gandrīz vai dziedoša zuzoņa. Zēns ieklausījās, reizē gluži neviļus pie­virzīdamies labi tuvu tēvam. Šobrīd briesmas, ka varētu draudēt uzbrukums, bija izslēgtas, jo abi indiāņi tagad paši atradās alas tumsā, nebija mēness gaismas, kas va­rētu atklāt labu mērķi apslēptam ienaidniekam, vajadzēja tikai būt piesardzīgiem, tad neviens nevarēs viņus lēti pārsteigt. Harka pilnīgi paļāvās uz tēva kauju pieredzi.

Pārliecinājies, ka tuvākajā apkārtnē nav manāma ne­kāda kustība, virsaitis piecēlās, lai dotos dziļāk alas iekšienē. No klints virs galvas pilēja ūdens. Dīvainas klints atzares, kas likās stiepjamies no alas velvēm lejup, un tādas, kas spraucās augšup kā mazas piramīdas, vie­tumis tā aizsprostoja ceļu, ka grūti bija tikt uz priekšu. Sanoņa kalna iekšienē pieauga un pamazām izvērtās šal­koņā.

Harka nedomāja vairs neko citu kā vien vēroja ceļu un tēvu. Abi indiāņi bija jau iegājuši dziļi kalna iekšienē. Šalkoņa tagad pārauga varenos dārdos, kas, piepildīdami alu, nomāca visas domas un jūtas.

Tobrīd norisinājās kaut kas tāds, kas Harkas apziņā uzplaiksnīja kā juceklīgs, baismīgs murgs. Tas sākās ar kliedzienu — viens vienīgs, šaušalīgs, no tumsas izlau­zies brēciens, kas, atsities visapkārt pret klintīm, atbal­sodamies aizvēlās atpakaļ. Tad tēva roka, meklēdama atbalstu, satvēra Harku, un zēnam šķita, ka viņš tiek aiz­rauts galvu reibinošā dziļumā. Šausmu pārņemts, viņš abām rokām pieķērās pie kādas klints šķautnes, tās pašas, pie kuras tēvs turējās ar otru roku. Akmens nolūza. Pār Harku uzvirmoja ūdens.

Tobrīd tēvs bija sataustījis labāku atbalstu, jo uzvilka zēnu uz cietas klints pamata. Kaut kur tālu vēlreiz at-

to skanēja kliedziens, un tad vairs nebija nekā, ap abiem indiāņiem saslēdzās tumsa un draudīgā šalkoņa.

Harka centās apvaldīt straujo elpu. Kad zēns bija spē­jīgs atkal domāt, viņš jautāja sev, vai tas būtu bijis tēvs, kas kliedza. Nē, tēvs tas nevarēja būt. Klintīs at­balsojoties un spēcīgajā šalkoņā cilvēka balss varēja iz­skanēt savādāk nekā parasti, taču otrais kliedziens bija atskanējis no tālienes, kamēr tēvs atradās cieši līdzās Harkam.

Tumsā iedzirkstījās uguntiņa. Nemitīgajā dunoņā Harka nebija sadzirdējis uguns uzšķilšanu. Tagad dzirksteļu gaismā viņš ieraudzīja tēva roku un ūdeni, kas bija viņu pašu apšļācis. Alas labajā pusē kāda apakšzemes avota spēcīga strūkla šāvās laukā no augšup kāpjošas sānejas, šķērsoja galveno eju un kā ūdenskritums gāzās kalna ne­aptveramajās dzīlēs.

Dzirkstis izdzisa.

Tēvs piecēlās, saņēma Harku aiz rokas un sāka viņu piesardzīgi vest atpakaļ, uz alas izeju. Pagājis dažus met­rus, viņš palaida zēna roku vaļā, jo vairs nedraudēja briesmas paspert aplamu soli vai nošļukt. Harka sekoja tēvam, un klusēdami, tāpat kā nākuši, abi nonāca pie vie­tas, kur stāvajā klints sienā bija pavērusies alas mute. Šalkoņa un dārdoņa nu bija izskanējusi, viņi dzirdēja vairs tikai tālo, sanošo dūkoņu. Abi no jauna skatīja koku galotnes, kas locījās naksnīgajā vējā, un augstu virs klintīm un meža mirgoja zvaigznes — nesasniedza­mas, vienaldzīgas. Kliedza pūce.

Virsaitis pārbaudīja, vai laso gali vēl nokarājas līdz klints izcilnim. Nekas nebija aizskarts, un Matotaupa no­vilka laso pie sevis lejā. Viņš apmeta to tagad ap vienu no klints radzēm un nolaidās no alas izejas uz zemes mežā. Harka sekoja tēvam, gāja viņam pa pēdām, šķērsoja nokāri un no kalna dienvidu puses, kur viņi atradās, de­vās uz austrumiem. Kad Matotaupa pielika soli, Harkam vajadzēja krietni papūlēties, lai neatpaliktu.

Beidzot viņi nonāca pie avota, kas, vareni un plaši plūstot, lauzās laukā no kalna; ūdens šalcot gāzās lejup pa mežaino, stāvo nogāzi uz lielāku strautu pie kalna pakājes.

Te, pie avota, virsaitis apstājās. Koki, šeit mazliet re­tāki, ļāva zvaigznēm apspīdēt nelielo lauci, ūdens spīgu­ļoja, bija vieglāk orientēties. Matotaupa sacīja, lai zēns noliekas guļus un nosnaužas. Harka negribīgi paklausīja. Taču viņš vēlējās tēvam pierādīt, ka spēj jebkuros ap­stākļos pakļauties nepieciešamībai. Viņš sameklēja sūnās mīkstāku guļvietu, saritinājās un drebinādamies aizmiga.

Kad Harka pamodās, modās arī daba, ausa rīts. Tumsa izklīda, mēness un zvaigznes izbālēja, debesis, koki, klints un sūna atguva krāsu, burzguļojošā, virmojošā avotā vi­zuļoja uzlecošās saules atspulgi. Dziedāja putni, tekalēja vāveres, kāda vabole dūkdama meklēja barību. Bija auksts, vēl aukstāks nekā naktī, rasa uz nokaltušajām lapām un skujām, kas klāja zemi, izskatījās sidrabota kā sarma.

Harka vēroja tēvu, kurš, liekas, visapkārt ūdenim mek­lēja pēdas. Taču, atskaitot dažas meža zvēru tekas, kas veda uz avotu un strautu un atkal no turienes prom, nekas nebija manāms. Virsaitis apsēdās līdzās zēnam.

•— Kalna iekšienē bija cilvēks, — viņš sacīja, nopietni uzsvērdams vārdus. — Ūdens, ar ko mēs sadūrāmies alā, te izplūst no kalna laukā.

Harka pamatīgi aplūkoja avotu. Vai cilvēkam būtu iespējams pa to izkļūt no kalna? Tas likās neiedomājami, taču izslēgta tāda varbūtība nebija. Kamēr Harka pārdo­māja, viņš dzirdēja tēvu runājam:

— Pareizāk būtu palikt te vēl dažas dienas. Tad sveši­nieks būtu vai nu beigts, vai arī izsprauktos ar avota ūdeni laukā. Bet tu jau zini, ka mēs esam nodomājuši doties tālāk, lai meklētu bizoņus, un man, kā jau kara virsaitim, šis pārgājiens jāvada. Es nedrīkstu palikt te. Mums neatliek nekas cits kā nolikt sardzē pie avota kādu no karavīriem. Vēlāk viņš varēs mums sekot. Aizskrien uz nometni un apjautājies miera dienu virsaitim Baltajam Bizonim, kuru viņš gribētu atsūtīt šurp sardzē. Es palikšu te, kamēr mani nomainīs. Vai tu mani saprati?