Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA: HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Harka devās ceļā. Viņš gan bija noguris, bet pārāk satraukts, lai to apzinātos, un viegli palēkdamies metās skriešus ieslīpi pa nogāzi uz apmetni. Tai pašā laikā viņu nemitīgi urdīja jautājums: kāpēc tēvs bija viņu šai naktī vedis uz alu? Ko viņš gribēja parādīt? Negai­dītā saduršanās ar svešinieku bija visu ievadījusi citādās sliedēs nekā sākumā paredzēts, un noslēpums, ko Mato­taupa bija grasījies pēdējā naktī dzimto mežu biezoknī atklāt, tā arī palika neatklāts. Neskaidru un tumšu no­

jausmu pārņemts, Harka beidzot sasniedza apmetni, no kuras bija iepriekšējā dienā, krēslai metoties, aizgājis.

Vigvami, kā dakoti sauca savas smailās, koniskās ādas teltis, bija uzcelti augšpus upes meža pļavā. Četru lie­lāku telšu puduris atšķīrās no pārējām — zintnieka burvja telts, apspriežu telts, kara un miera dienu virsaišu teltis. Šie vigvami bija sevišķi rūpīgi apgleznoti maģiskām zī­mēm ar spilgtām krāszemēm, ko indiāņi prata sagatavot. Kara virsaiša Matotaupas telts bija izrakstīta ar lielu četrstūru zīmēm. Uz smagajām jumta ādām rotājās saule. Harkas māte bija bizoņādas telts aizsegu pie ieejas aus­trumpusē atraisījusi no mietiņa un atsitusi vaļā, gaiss un saule varēja brīvi ieplūst teltī. Harka redzēja pavardu sava dzimtā vigvama vidū, redzēja dūmu strūkliņu, kas stāvus pacēlās gaisā, un māla bļodas. Pie pavarda sēdēja vecmāmiņa un kaut ko šuva. Jaunākie bērni — Harkas desmit gadus vecā māsa un deviņus gadus vecais brālis uzmanīgi noraudzījās šai darbā. Māte telts priekšā dīrāja zaķi. Harka jutās izsalcis, jo nu jau ilgāku laiku pārtikas bija maz, taču viņš centās par to nedomāt. Pildīdams uz­devumu, viņš tūlīt pat devās uz miera dienu virsaiša telti, kas atradās līdzās Matotaupas vigvamam.

Baltā Bizoņa telts ieeja bija aizklāta. Pēdējās dienās tā pastāvīgi stāvēja ciet, jo miera dienu virsaitis jutās slims. Nebija neko līdzējusi arī burvja vārdošana. Kaut arī virsaitim nebija neviena ievainojuma, viņš joprojām sirga. Harka sajuta neizprotamas bailes no naidīgās varas, kas saēda virsaiša veselību. Kad blakus, no burvja telts, kas bija apgleznota ar čūskām un zibens šautrām, atska­nēja apslāpēta dziedāšana, zēns aizlika roku mutei priekšā un klusiņām uzrunāja Vakantanku, Lielo No­slēpumaino, kas neizprotamā veidā stāvēja aiz visa, kas redzams un dzirdams.

Harka saņēmās un iegāja Baltā Bizoņa teltī.

Iekšā valdīja krēsla. Tālāk, dziļumā, klusi, šķietami vienaldzīgi, sēdēja virsaiša sieva. Kimonoveidīgais ādas apģērbs ar bārkstīm piedurkņu un svārku apmalē piekļā­vīgi apņēma tās augumu. Viņa bija salikusi rokas klēpī un skumjām acīm noraudzījās uz zēnu, kurš pienāca pie pavarda. Baltais Bizonis gulēja izstiepies ūz ādas segām, viņa galva balstījās uz kārklu klūgu pinuma, kas bija pārmests pār trijkāji. Virsaiša seja bija sakritusies, rokas izģindušas. Viņš viegli sakustējās, tā norādīdams, ka klausās. Guļvietas kājgalī stāvēja Šonka, Baltā Bizoņa vie­nīgais dēls, piecpadsmit gadus vecs puisis, viņš bija kails, tikai ap vidu apsieta gurnu josta. Harka nodūra skatienu. Viņš necieta Šonku. Abu starpā valdīja netīksme, kas iz­paudās neskaitāmos sīkumos, kaut arī nekāda īsta iemesla tam nebija. Harka centās patlaban par to nedomāt. Vi­ņam bija tikai viena vēlēšanās — lai Baltais Bizonis uz­klausa Harkas tēva lūgumu un, kad apmetne dosies ceļā, atstāj pie avota sargposteni.

Zēns ziņoja īsi un lietišķi. Slimais virsaitis, liekas, ne­bija visu sapratis, ko Harka teica, jo nemierīgi un neva­rīgi grozīja galvu, tad beidzot pievērsās Šonkam.

— Mēs nevaram pamest nevienu karavīru, saka mans tēvs, — puisis aizrādīja Harkam, bet Harka noprata, ka noraidījums bija vienīgi Šonkas patvaļa, un viņu sagrāba dusmas.

— Ej, — Šonka pavēloši sacīja. — Mans tēvs ir runājis, hau. [2]

Harka vēlreiz pameta acis uz slimo. Tas gulēja pie­vērtām acīm, nebija nekādu cerību, ka viņš teiktu kaut ko pats. Tad zēns pagriezās un izgāja laukā.

Ko lai dara?

Viņš paskatījās visapkārt. Apmetnē kūsāja dzīvība; šurp nākot, viņš nebija šim apstāklim pievērsis uzmanību, uz­skatīdams to par pierastu parādību, šobrīd nesvarīgu. Taču tagad, pārlaizdams acis visapkārt, viņš ievēroja katru norisi un katru dzīvu būtni: nemierīgos suņus, kas bija tikpat izsalkuši kā Harka pats, novājējušos puišeļus, kas klaigādami ar spieķiem sita bumbu, mazās meitenes, kas pavērtajās teltīs palīdzēja mātēm un vecākajām mā­sām, beidzot neskaitāmos zirgus, kas plūca nīkulīgo zāli, krimta krūmus un koku mizu, un dažu telšu priekšā iz­liktās kara un medību trofejas — bizoņu ragus, skalpus, kas, uzbāzti garos mietos, viegli šūpojās rīta vējā. Vis- bagātāk ar trofejām bija izrotāta Harkas tēva telts priekša.

Nepagāja necik ilgs laiks, kad Harka pamanīja savu draugu Vanagu. Tas bija vecāks par Harku — jau sešpa­dsmit gadus vecs, garš un kalsns. Harka piegāja pie viņa,

un Vanags partrauca savu darbu. Viņš drāza bultu uz­gaļus.

Harka notupas līdzās draugam, jo, kaut ari steidzās, svarīgu uzdevumu neklājās veikt ar skubu. Viņš atkār­toja gandrīz vārds vārdā visu, ko bija teicis Baltajam Bizonim.

— Runā tagad tu, Četān, — Harka nobeigumā sacīja. Vanaga vārds bija Četāns.

— Tavs tēvs ir mūsu kara virsaitis, — apņēmīgi sa­cīja kalsnais tumšacainais puisis. — Lai viņš dod pavēli! Svešs vīrs ielavījies mūsu medību laukos — tas nozīmē cīņu! Izšķirošais vārds jāsaka Matotaupam pašam.

Harkam iesitās sārtums vaigos un sakāpa līdz pat de­niņiem. Viņš sajuta drauga vārdos pārmetumu, ka Mato­taupa nav pietiekami noteikts, un, sirds dziļumos apzinā­damies, ka šim pārmetumam ir zināms pamats, jutās vēl jo vairāk sarūgtināts.

— Mans tēvs zina, ko dara. Hau. Vai tu uzņemtos sar­dzi pie avota, kaut arī vēl neesi karavīrs?

— Es to darītu, ja mans tēvs Saulrasa atļautu. Nāc, iesim pie viņa!

Harka kopā ar draugu devās turp. Saulrasas — Vanaga tēva nebija apmetnē. Viņš bija izjājis prērijā, kas pletās tālu apkārt mežainajam kalnājam, tāpēc abi jaunieši sa­meklēja savus zirgus, lai sekotu Saulrasam pa pēdām. Va­nags zināja, ka tēvs grib izlūkot, vai dienvidrietumos nav manāmi bizoņi. Zēniem vajadzēja tikai izjāt cauri me­žam un pāri seklajai upei, kas dienvidos apskaloja kalnu masīvu. Jājot cauri pēdējai meža sloksnei, viņi tūlīt pat bezgalīgajā, viļņainajā, brūnganzaļajā zālainē pamānīja tēva zirga pēdas. Harka un Četāns paskubināja auļos sa­vus glītos, pusmežonīgos ābolainos zirgus, uz kuriem viņi jāja bez segliem, pēdas zālājā bija viņu acīm tik skaidri saskatāmas kā iemīta taka.

Pēc ceturtdaļstundas viņi meklēto jau panāca. Viņš jau labu laiku bija saklausījis dobjo auļojošo zirgu dipoņu uri saskatījis jaunos jātniekus, tāpēc pieturējis zirgu un zēnus gaidījis.

Harka nu jau trešo reizi atkārtoja savu ziņojumu, neko neatņemdams un neko nepielikdams.

Saulrasa domīgi vērās prērijas tālē. Saule jau spīdēja gaiši, pat žilbinoši, sejā sitās vējš, bija jāsamiedz acis.

— Mēs iesim visi trīs, — izlēma Saulrasa. — Harka mūs vedīs. Gribu šo vietu redzēt, un lai tad Matotaupa izlemj, kuram no mums jāuzņemas sardze. Ja vien pa šo laiku nav jau kaut kas atgadījies.

Jājot viņi drīz vien atgriezās atpakaļ mežā un telšu apmetnē. Indiāņi nokāpa no mustangiem, un Harka un Četāns aizveda visus trīs atpakaļ uz ganāmpulku. Tad viņi kājām devās ceļā uz avotu pie virsaiša Matotaupas. Kā meža kaķi viņi zagās pa mežu kalnup, Harka pa priekšu, aiz viņa Saulrasa, un gājienu noslēdza Vanags.