L.VELSKOPFA ~ Henriha: IZRAIDĪTO CEĻŠ

Здесь есть возможность читать онлайн «L.VELSKOPFA ~ Henriha: IZRAIDĪTO CEĻŠ» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию). В некоторых случаях присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, год выпуска: 1974, категория: Вестерн / на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале. Библиотека «Либ Кат» — LibCat.ru создана для любителей полистать хорошую книжку и предлагает широкий выбор жанров:

любовные романы фантастика и фэнтези приключения детективы и триллеры эротика документальные научные юмористические анекдоты о бизнесе проза детские сказки о религиии новинки православные старинные про компьютеры программирование на английском домоводство поэзия

Выбрав категорию по душе Вы сможете найти действительно стоящие книги и насладиться погружением в мир воображения, прочувствовать переживания героев или узнать для себя что-то новое, совершить внутреннее открытие. Подробная информация для ознакомления по текущему запросу представлена ниже:

L.VELSKOPFA ~ Henriha IZRAIDĪTO CEĻŠ
  • Название:
    IZRAIDĪTO CEĻŠ
  • Автор:
  • Издательство:
    IZDEVNIECĪBA «LIESMA»
  • Жанр:
    Вестерн / на латышском языке
  • Год:
    1974
  • Город:
    RĪGA
  • Язык:
    Латышский
  • Рейтинг книги:
    3 / 5
  • Ваша оценка:
    • 60
    • 1
    • 2
    • 3
    • 4
    • 5
  • Избранное:
    Добавить книгу в закладки

IZRAIDĪTO CEĻŠ: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «IZRAIDĪTO CEĻŠ»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

L.VELSKOPFA ~ Henriha IZRAIDĪTO CEĻŠ No cikla «Lielas Lācenes deli» IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1974 No vācu valodas tulkojusi Ērika Lūse I. Kuskova ilustrācijas Vāku, titulu un priekšlapas darinājis Eglons Lūsis  Tulkojums latviešu valodā, ^ «Liesma», 1974

L.VELSKOPFA ~ Henriha: другие книги автора


Кто написал IZRAIDĪTO CEĻŠ? Узнайте фамилию, как зовут автора книги и список всех его произведений по сериям.

IZRAIDĪTO CEĻŠ — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система автоматического сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «IZRAIDĪTO CEĻŠ», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Не бойтесь закрыть страницу, как только Вы зайдёте на неё снова — увидите то же место, на котором закончили чтение.

L.VELSKOPFA ~ Henriha

IZRAIDĪTO CEĻŠ

No cikla «Lielas Lācenes deli»

KALNS KLUSE

Saule bija pakāpusies augstu debesīs. Dienas vidus tveicē gaiss virmodams auda saulstarus zeltītā šķidrautā. Kritalu briksnājā, ko Melno kalnu nogāzē, pavasarim atnā­kot, bija sagāzusi vētra, tagad valdīja klusums. No vēja lauzto stumbru rētām dvesmoja sveķu smarža. Gaisā slē­jās sakņu mudžekļi, pie tiem vēl patvērās sausas zemes kukuržņi un izkaltušas sūnas pinkuļi. Ar saknēm izgāztie koki mira, bet turpat zāle un mētras tiecās pretī jaun­iegūtai gaismas plūsmai. Kukaiņi rosīgi tekalēja savās nebeidzamajās gaitās, bet bites sanēja un žužināja vienā laidā.

Vēj lauzas malā koku ēnā stāvēja lācis. Pa lapotnes un skujoto zaru starpām bija izspraukušies tikai pāris sau­les zaķīšu; tie rotājās uz lāča brūnā kažoka un mazajās ačelēs. Lācis samiedzās, apsēdās un rūpīgi nolaizīja vienu, pēc tam otru ķepu. Tad, dziļi ievilcis elpu, brīdi kaut ko apsvēra un no jauna paošņāja gaisu.

Beidzot tas piecēlās un sāka spraukties kritušo koku ņudzeklī. Kā paradis, lācis rāpjoties lika lietā savus ga­ros nagus un veikli balansēja no stumbeņa uz stumbeni, un saule spoži apspīdēja viņa kažoku. Arvien apņēmīgāk lācis tiecās tuvāk milzu lielam vecam kokam, kas šīs pos­tažas vidū bija saglabājies. Koka stumbrs bija apjomīgs, lapotne izpluinīta, miza rēpuļaina. Lapotnē klusiņām ro­tājās vējš, saule un ēna, bet visapkārt sijājās bites.

Jo tuvāk kokam jo lācis kļuva piesardzīgāks. Viņš ne­bija vairs nekāds jaunais. Pieredzes mācīts, lācis meta lokus ap savu mērķi, norausās no kāda stumbra, kas gu­lēja nokritis šķērsām, un iesvempās krūmāju un zaru vidū. Palēnām, līčuloču, it kā lāgā vairs nezinātu, kurp gribējis doties, lācis nāca kokam arvien tuvāk un tuvāk, bet pretī kārdinoši vēlās medus smarža.

Kādā dziļā zara caurumā bija atradusi sev mitekli bišu saime. Lācis dzīrās pamieloties ar medu, ko bites bija sanesušas ziemas krājumam. Kad ķepainis piezagās līdz koka stumbram un bitēm vēl nebija radušās nekādas ļau­nas aizdomas, lācis aši izslējās visā augumā. Stāvēdams uz pakaļkājām, viņš iegrāba ar priekšķepu zara dobumā, tad izvilcis aizrautīgi ņēmās laizīt medu, kas lāsumoja zemē.

Un nu bites jau kaut ko samanīja. Vispirms satraukti izlidoja tās, ko kārumnieks bija ar ķepu iztraucējis stropā. Gandrīz vienlaikus klāt bija arī citas, tās, kas, ap­krāvušās ar medu, lidoja uz dobumu, un tūdaļ vienā mir­klī, iedarbojās kāds lācim nezināms sakaru dienests, jo no visām pusēm kā melns mākonis vēlās virsū bišu bari. Bites nāvi nepazīst un tāpēc, neko nevērodamas, metās ienaidniekam virsū un dzēla, kur vien tika klāt.

Lācis nikni vēcināja ar ķepām, galvenokārt pūlēdamies nosargāt acis. Taču mazie dūcošie uzbrucēji bija aši un veikli un samaitāja ķepainim visu mielošanās prieku. Lā­cis gan izķeksēja vēl vienu — pēdējo reizi pilnu ķetnu ar medu un aši nolaizīja to, taču bez īstas garšas, jo vienā laidā tika ielenkts un dzelts. Un tad lācis steigšus pameta kaujas lauku. Vingri pārmetās pāri stumbriem un, kaut arī viņa svars nebija nekāds mazais, lēca gandrīz tikpat iz­veicīgi kā vāvere, un beigu beigās ietika atkal mežā un ēnā. Saniknotās bites vēl joprojām neatkāpās. Lācis joza tālāk un, zariem brikšķot, lauzās cauri krūmiem.

Noskrējis metrus simt, tas pēkšņi palika stāvam kā pār­akmeņo j ies.

Kamēr daļa bišu no viņa vēl neatstājās, priekšā pēkšņi iznira visnīstamākais no visiem ienaidniekiem — cilvēks.

Cilvēks dārdoši smējās. Lācim šķita, ka ienaidnieks draudoši rūc, un, viņu iebaidīdams, tas atbildēja ar niknu šņākšanu. Taču pretīgais radījums nepārstāja smieties. Tikmēr bites izmantoja gadījumu un no mugurpuses dzēla pinkaini jutīgās vietās. Tas nu lācim, kurš klusajā dienas vidū bija sagatavojies uz mielošanos, nevis uz briesmām, bija par daudz. Viņš pasitās sānis un metās, cik jaudas, pa mežu prom. Visneatlaidīgākās bites sekoja viņam vēl kādu ceļagabalu. Tad niknais kukaiņu bars līksmodams atgriezās savā stropā. Kritušās netika skaitītas.

Cilvēks noskatījās bēgošajam lācim nopakaļ un vēlreiz gardi nosmējās. Kad plēsoņa bija izzudis skatienam, cil­vēks ieplāja sev pa lūpām, noteica klusiņām pats uz sevi «gatavais muļķis» un, paslēpies starp krūmiem un stum­briem, kādu brīdi vēroja vēj lauzas apkārtni nokalnē.

Kad cilvēks, kā rādās, pārliecinājās, ka nekas ne mežā, ne klajumā nav manāms kā vien viņš pats un dažādi dzīvnieki, viņš sakustējās tālākam ceļam. Ar piesardzību, ko meža biezokņos meistarīgi apguvuši mednieki un vajā­tie, viņš pagāja savus simt metrus cauri mežam vēj lauzas malā. Ik soli sperot, pie katras kustības viņš pārbaudīja, vai neatstāj kādas pēdas, un, ja tomēr tā gadījās, tad bez steigas tās iznīcināja. Aizsniedzis vēj lauzu, viņš spraucās cauri kritušajiem kokiem, sakaltušai lapotnei un izgāzta­jām saknēm vēl izmanīgāk nekā lācis. Arī viņš tiecās tuvāk vienīgajam koku milzenim, kurš bija palicis ne­skarts viesuļvētras postažā. Taču cilvēkam nebija nodoma izlaupīt medu. Viņš apgāja kokam apkārt un tuvojās no dobuma pretējās puses, aplūkodams patvēruma vietu, ko bija noskatījis, jau stāvēdams klajuma malā. Kāda koka lapotne ar nokaltušām un dažām vēl zaļām lapām, kāda cita koka sakņu pinums, kā arī krūmāji veidoja kaut ko līdzīgu lapenei. Vīrietis ielīda tur iekšā, sadabūja nazi un nedaudz apšķibīja zarus un sakņu pinumus, lai varētu brī­vāk apgrozīties. Abus ādas maisus, kas viņam bija līdzi, un bisi viņš ierušināja visdziļākajā kaktā. Pēc tam pārbaudīja ar acīm, vai ir iespējams no paslēptuves aizkļūt pie resnā koka un tā lapotnē, un tūdaļ arī izmēģināja ceļu, kas likās vispiemērotākais. Pašā augšā, biezajā lapotnē, viņš arī atrada ērtu vietu uz kāda zara, kas vēl bija pietiekami stiprs un nešūpojās. Zara līgošanās varētu pievērst ap­slēptu ienaidnieku uzmanību. Cilvēks vienā mierā vērās no paslēptuves uz visām pusēm pāri koku galotnēm uz kalnu nogāzēm, pāri prērijām pie kalnu masīviem, kas, laistīdamies pusdienas saulē, pagaisa dūmakā ar savām smilšainajām un zālainajām krokām. Dienvidaustrumos viņš saskatīja tālumā tuksnesīgu apvidu un dīvainas klintis.

Читать дальше

Похожие книги на «IZRAIDĪTO CEĻŠ»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «IZRAIDĪTO CEĻŠ» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё не прочитанные произведения.


libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
Gotfrīds Augusts Birgers
libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA
libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
Dzeks Londons
libclub.ru: книга без обложки
libclub.ru: книга без обложки
Dzeks Londons
Отзывы о книге «IZRAIDĪTO CEĻŠ»

Обсуждение, отзывы о книге «IZRAIDĪTO CEĻŠ» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.