L.VELSKOPFA ~ Henriha: IZRAIDĪTO CEĻŠ

Viņš dzīrās mēģinājumu atkārtot.

Vispirms viņš dāvāja sev pīpes dūmu, lai atkal pilnīgi nomierinātos. Viņš apsvēra, vai noriskēt ar vēl vienu skalu, taču atteicās no tā, jo domāja, ka tagad tiks galā arī tumsā.

Otrajā reizē viņš nostājās tajā pašā samērā izdevīgajā vietā, no kurienes bija pirmajā reizē saņēmies lēcienam. Viņš atkal metās augšup, pat tika par plaukstas platumu augstāk nekā pirmajā reizē un atkal cieši iekrampējās starp sienām. Šoreiz viņš bez kavēšanās taustījās tālāk. Izplestie ceļgali viņu noturēja uz vietas; viņš lika lietā visu savu mežonīgo spēku. Aizturēdams elpu, viscaur ūdens apskalots, viņš stūmās gabaliņu augstāk, tad vēl gabaliņu. Viņu sagrāba neprātīgs prieks. Viņš tika uz priekšu!

Alas sāneja sašaurinājās, bet vairs nebija tik stāva.

Džims ātrā tempā, bez grūtībām tika uz priekšu par veselu metru.

Vajadzēja pietaupīt gaisu, ko pirmīt bija dziļi ieelpojis, jo šeit ūdens piepildīja visu šauro eju, te elpot nebija iespējams.

Eja atkal kļuva stāvāka. Gandrīz vai svērteniski tā veda augšup, un tāpēc ūdens plūda ar divkāršu sparu. Ar izmi­sīgu piespiešanos Sarkanais Džims, pretodamies šai varai, mēģināja uzstumties augstāk. Viņam arī izdevās vēl pa­virzīties kādus trīsdesmit centimetrus uz augšu, bet tad viņš palika bezcerīgi ieķīlējies. Pleci un gūžas bija pārāk plati, lai sprauktos tālāk. Ar niknu piespiešanos viņš iz­stiepdamies nopūlējās pa stumties uz priekšu.

Veltīgi.

Pietrūka gaisa. Degunā un mutē ieplūda ūdens. Viņš sāka rīstīties. Zuda apziņa, un viņš vairs nesajēdza, kas notika.

Atguvies viņš sākumā tikai jauta sāpes. Jutekļi, izņemot jušanas nervus, vēl nedarbojās. Viņš nekā neredzēja, neka nedzirdēja, nejuta garšu, tikai viscaur sāpes. Pagāja krietns laika sprīdis, iekams viņš no jauna sāka apzināties, ka pats ir Sarkanais Džims.

Sarkanais Džims!

Tiklīdz atausa nojausma par sevi pašu, tūdaļ pazibēja nākošā doma, ka notikusi kāda nelaime. Kāda nelaime…

Viņš mēģināja pakustēties. Pirkstus bija iespējams pa­kustināt, ūn viņš sajuta, ka tie ir slapji. Vajadzēja atvērt acis. Viņš bija meža skrējējs un prēriju mednieks, un vi­ņam vajadzēja atvērt acis, jā! Ar lielām grūtībām viņš pavēra plakstiņus. Galva dūca un neganti sāpēja.

Visapkārt valdīja tumsa. Šalkoja. Vai nu šalkoja ausīs, vai…

… vai šalkoja ūdens. Ūdens!

Sarkanajam Džimarn ar rāvienu kļuva skaidrs, kas no­ticis. Tiklīdz viņš spēja izdomāt vārdu «ūdens», rādījās, ka vispār tiek noņemts šķidrauts, kas bija klājies pār viņa atmiņu.

Kur viņš tagad atradās? To vajadzēja vispirms no­skaidrot.

Bet ne vien galva, arī pleci, mugura, krusti, rokas un kājas neganti sāpēja. Viņš mēģināja piesardzīgi pakustināt citu pēc cita rokas un kājas, pagrozīt galvu.

Šķita, ka nav lauzts neviens kauls. Punus gan dabūjis, -sasitumus vai cik. Kāda tiem nozīme! Tos varēja viegli pieciest.

Bet kur viņš īsti atradās?

Acis vēl arvien redzēja neskaidri, tagad tās pamanīja tādu kā gaismas atspulgu. Vai tās varbūt bija halucināci­jas? Pauris un smadzenes, liekas, dabūjušas smagāk ciest, nekā sākumā likās. Iespējams, ka viņš bija iedzīvojies- smadzeņu satricinājumā?

Sametās nelabi. Viņš vēma, atkal uznāca reibonis, un viņš no jauna zaudēja samaņu.

Otrreiz pamostoties, sāpes likās mazinājušās, bet viņš jutās ļoti vārgs, gaužām vārgs. Vismīļāk viņš paliktu uz vietas guļam, lai nomirtu, kaut arī apzinājās, ka ir Sarka­nais Džims un nedrīkst mirt, vismaz pašam jāžēlo sevi, ja arī nav neviena cita, kas viņu apraudātu.

Citiem būtu viena nelaime no kakla nost, ja Sarkanais Džims izlaistu garu.

Šāds apsvērums viņu satrauca. Tie citi nekādā gadījumā nedrīkst tikt no viņa vaļā. Viņiem nebūs priecāties, ka Sarkanā'Dzima vairs nav un ka ar viņu vairs nav jārē­ķinās.

Viņš pats sevi uzpurināja. Viņš sajuta slāpes un izsal­kumu, un viņam sala. Šalkoņa galvā bija mitējusies. Šal­koja vai nu kaut kur augšā, vai apakšā, vai līdzās.

Šalkoja ūdens, jā, ūdens, to taču viņš bija jau reiz noskaidrojis! Nu ir laiks paraudzīties, kas tur ir.

Viņš apvēlās no muguras uz vēdera un pašļūca sānis, jo pamats bija slīps, un ar labo roku uztaustīja ūdeni.

Džims kāri padzērās.

Tad viņš no jauna palīda sānis.

Kā tad īsti bija ar to gaismas atspulgu? Liekas, tā nebija pašapmānīšanās, bet īstenība.

Sarkanais Džims blenza uz tikko jaušamo dienas gais­mas spīdumu. Kā burvestības neatvairāmi pievilkts, bur­vestības, kurai vēl neuzdrošinājās ticēt, Džims līda pa raupjo klinti līdzās ūdens plūsmai tuvāk gaismas staram.

Pēkšņi kaut kas ciets viņam trāpīja pa plecu. Iztrūcies viņš sastinga un to pašu brīdi ievēroja, ka visapkārt rībina akmens lietus. Sasodīts. Viņš ievilka galvu plecos, un viņam laimējās. Neviens akmens vairs viņu netrāpīja. Džims bija atkal spējīgs lādēties. Tiktāl nu viņš bija at­guvies.

Bailīgi un piesardzīgi viņš līda tālāk, arvien tikai gaismas starojuma virzienā. Un, jo tuvāk, jo gaišāks. Tur vajadzēja būt izejai no kalna. Laukā! Kāda laime!

Vai nu pats nelabais, vai visi labie gari, varbūt viņa zvaigzne, varbūt pats kalns, lai nu kas arī būtu, kas noteic viņa likteni, tas bija viņam labvēlīgs. Viņam, Sarkanajam Džimam!

' Nē, pasaule tik lēti vis netiks no viņa vaļā. Tam vēl laika diezgan, un bija arī vēl šis tas paveicams.

Pēc tam kad viņš bija kādus piecus metrus parāpojis tālāk, situācija noskaidrojās pilnīgi. Viņš atradās kādā kalna dobumā, no kurienes apakšzemes strauts izlauzās brīvībā.

Jau atkal nobira akmeņu krusa, kurus ūdens bija parā­vis līdzi no kalna iekšienes. Sarkanais Džims jau laikus ar rokām pasargāja pakausi un sprandu, kāda akmens lauska trāpīja tikai pa diviem pirkstiem.

Diezin cik omulīgi šeit vis nebija. Jāpagudro, kā tikt laukā.

Atvere, pa kuru apakšzemes strauts plūda laukā, bija šaura, tomēr ne tik šaura kā tas atzarojums augšgalā, kur Sarkanais Džims nebija varējis tikt uz priekšu. Ja ar varu spraustos cauri, o jā, ja ar varu spraustos uz priekšu, galva, pleci, gūžas …

Sasodīts, jau atkal akmeņu krusa! Bet šoreiz tā trāpīja tikai pa kājām. Gaužām nepatīkami.

Džims, kas ar galvu un auguma augšdaļu jau atradās ārā un tagad vilka laukā arī kājas, pamanīja, ka ir jau vakars. Kaut kāds vakars! Kas lai zina, vai viņš kalna iekšienē pavadījis vienu, divas, vai trīs un varbūt pat čet­ras dienas. , •

Debesis zvēroja sārti zeltainos toņos. Koki vēl laistījās rietošās saules staros, kuru pēdējās šautras aizsniedzās līdz pašam strautam.

Neapzinīgi, aiz paraduma Sarkanais Džims pētīja, vai nav kur manāmas cilvēku pēdas. Nekā tamlīdzīga, tikai dažu meža zvēru pēdas, kam viņš nepievērsa uzmanību.

Džims padzērās vēlreiz, tad uzmanīgi, pastāvīgi turēda­mies uz oļu joslas, ielīda krūmos un tur atgūlās. Pirmo reizi viņam atlika laika paraudzīties sevī. Viņš izskatījās kā skelets, novājējis, izkrities. Taču pats galvenais — viņš dzīvoja.

Viņš sameklēja maišeli ar kaltēto gaļu un, kaut arī tā nebija vairs sausa, bet gan izmirkuši, mazliet ieēda put- raino masu. Ēdiens labi gāja pie sirds. Pēc tam viņš aiz­miga. Vajadzēja sakrāt spēkus, iekams atkal kaut ko uz­sāka.

Rītam austot, viņš pamodās. Vēl arvien viscaur slapjš viņš nežēlīgi sala un ilgojās pēc uzlecošās saules siltuma. Viņš atkal mazliet ieēda kaltēto gaļu, noķēra kādu ķir­zaku, kas bija uzdrīkstējusies tuvoties, apēda to un ēz­dams nopētīja strautu. Apkārtējie akmeņi, no kuriem vienai daļai bija fantastiska forma, norādīja, ka akmeņu krusa laiku pa laikam izlido arī no kalna iekšienes. Aplū­kojot atsevišķos akmeņus, viņā sarosījās cerība, kuru pats centās apslāpēt.