L.VELSKOPFA ~ Henriha: IZRAIDĪTO CEĻŠ

Ar nožēlu viņš secināja, ka starp tiem nav neviena zelta graudiņa.

Pirmām kārtām viņš negribēja patlaban redzēt ne strautu, ne sasodīto alu, bet atgriezties paslēptuvē vēj- lauzā pie bises un saviem krājumiem. Jācer, ka tur nebūs jau ieradušies šādi tādi okšķeri.

Saulei lecot, Sarkanajam Džimam bija skaidrs arī tur­pmākais plāns. Viņš necentīsies vairs trešo reizi spraukties alas ejā, kas izrādījās nepieejama. Ļoti iespējams, ka šā­dam mēģinājumam būtu arī izredzes uz panākumiem, ja varētu paņemt līdzi darba rīkus un vienu vai divus bied­rus palīgā. Bet tieši to Džims vis negribēja. Viņš nolēma doties uz savu paslēptuvi un no turienes pārmeklēt kalnu visapkārt, vai tomēr nav rodama vēl kāda cita pieeja «sasodītajai alai».

Viņš apņēmās nesteigties un tikt ar nodomāto pasākumu viens pats galā. Jo tad, kad viņš atradīs zeltu, tas arī piederēs viņam vienam pašam.

Sarkanais Džims ļodzīgiem ceļiem ļoti apdomīgi, ļoti lēnām un ļoti piesardzīgi zagās cauri mežam. Arī tagad viņš iznīcināja visniecīgākās pēdas, kādas gadījās pamest.

Ticis no jauna pie vēj lauzas un ieraudzījis klajumu ar kritušajiem kokiem spilgtajā pēcpusdienas saulē, siltajā, virmojošajā gaisā viņš dziļi uzelpoja. Viņš uz brīdi ap­stājās, pārliecinājās, ka arī šeit nekur nav manāmas jeb­kādas cilvēku pēdas, un tad, līzdams un rāpodams starp koku stumbriem, zariem, saknēm un krūmiem, nonāca pie vecās paslēptuves. Tā bija pilnīgi neskarta.

Labi, tiktāl ir labi.

Sarkanais Džims atgūlās un mazliet ieēdis nogulēja no pusdienas laika līdz nākošās dienas rītam. Kad viņš pamo­dās, tad jutās samērā atspirdzis.

Viņš uzrāpās šmaugajā kokā līdzās dabiskajai lapenei un no augstākā zara, kuru spēja sasniegt un kurš nesašūpo­jās, vērīgi lūkojās pāri klajumam, mežam un uz tālo prē­riju.

Neviena cilvēka, viss mierīgi, dziļa vientulība.

Sarkanais Džims bija nodomājis izmantot dienu. Viņš izlēja ūdeni no maisa, ko viegli varēja piepildīt no jauna, paņēma to un arī maisu ar kaltēto gaļu, tāpat arī bisi un munīciju līdzi un iznīcināja savas apmetnes pēdas, kas prasīja labu tiesu laika.

Kad beidzot bija ticis ar visu galā un vairs pats nesa­skatīja nekādas pēdu pazīmes, viņš izzagās no paslēptuves un vēj lauzas un devās prom mežā.

Tuvākais mērķis bija tālu augšā kāda apslēpta izeja no alas nozarojuma, kur viņš pavasarī bija pārsteidzis Bez­zobu Benu. Pēc sastapšanās šajā alas nozarojumā viņi bija kopīgi izkāpuši laukā pa klinšu spraugu, kas starp sūnām un saknēm paviršai acij palika apslēpta. Abu saruna ne­bija noritējusi gluži draudzīgā garā, jo Sarkanajam Dži- mam vis nepatika, ja kāds cits jaucās pa viņa iecirkni, taču galu galā viņš tomēr Benu nenobeidza. No Bezzobu Bena stāstījuma Džims zināja, ka šis alas nozarojums, pie kura ieejas Džims tagad stāvēja, veda uz apakšzemes ūdenskritumu, kurš bija pavasarī Benu un pirms dažām dienām Džimu aizrāvis sev līdzi. Šeit līst iekšā nebija no­zīmes. Arī vēl kāda otra nozarojuma eja Džimam nekā nedeva, jo, pēc Bena izteikuma, kalna iekšienē tā savieno­jās ar pirmo un tātad arī veda uz bīstamā ūdenskrituma vidu.

Šai ceļā nekas nebija panākams. Bet, ja šai sasodītajai un velna apsēstajai alai bija divi nozarojumi, kāpēc neva­rētu būt trīs vai četri? Sarkanais Džims lēnā gaitā devās cauri mežam meklēt tos. Viņš atkal bija uzlicis galvā parūku.

Līdz vakaram viņš neko neuzgāja, kas būtu uzmanības vērts. Mēnešiem vecās pēdas, ko bija pametusi indiāņu nometne, kas atradusies klajumā pie dienvidu nogāzes, viņu neinteresēja. Viņš zināja, uz kurieni pavasari devu­sies Oglalas ģints, kas šeit pārlaidusi ziemu. Uz dienvi­diem pie Zirgu strauta bija aizceļojusi šī mednieku kopa, kas sevi dēvēja par Lāču ,cilti. Tas bija noticis laikā, kad

Sarkanais Džinis pārsteidzošā veidā sastapās alā ar Benu. No šiem indiāņiem Sarkanajam Džimam nebija bail. Viņš nedomāja, ka Lāču cilts vasaras vidū cerībā uz priekšā stāvošajām lielajām bizoņu rudens medībām pametīs ar sievietēm un bērniem tagadējo apmetni pie Zirgu strauta. Bet nebija izslēgts, ka cita cilts daļa nonāk apvidū, kur klaiņo Sarkanais Džims. Melnie kalni bija dakotu senie medību lauki, un ikvienam baltajam vajadzēja šeit būt piesardzīgam. v

Džims arī turpmāk, ik soli sperot, bija bezgala piesar­dzīgs. Kad saule sāka rietēt, viņš uzkāpa augstā kokā netālu no indiāņu agrākās apmetnes un atkal vēroja mežu un prēriju, kuru arvien vairāk un vairāk uzskatīja par savu valstību.

Tā pagāja šī un arī turpmākās dienas. Sarkanais Džims dzīvoja slēpdamies un meklēja to, ko nespēja atrast. Viņš nemedīja, bet pārtika vienīgi no sava krājuma un dzīv­niekiem, ko varēja noķert, nepametot nekādas pēdas. Viņš ķēra arī zivis strautā, kas izplūda no kalna dziļumiem un burbuļoja lejup pa meža nogāzi dienvidrietumu pusē. Bija jau pagājušas vairākas nedēļas, kad Džimam atkal reiz strauta malā izdevās pamieloties ar jēlu foreli.

Maltīte bija sātīga, un aprimušais kuņģis radīja sen neizjustu apmierinājumu. Reizēm viņu bija sagrābušas ne­skaidras bailes, ka, ilgi un veltīgi meklējot, viņš var vēl zaudēt prātu. Katru dienu no agra rīta līdz vēlai naktij ik uz soļa, pie katras kustības uzmanīties; katru dienu no agra rīta līdz vēlai naktij vienas un tās pašas domas: zelts … ala … ūdens … indiāņi; katru rītu sākt ar jaunām cerībām un katru vakaru noslēgt atkal vienu meklējumu posmu ar lielāku, arvien lielāku vilšanos; šāda dzīve, ja tā ilgi velkas, spēj novārdzināt arī stipru cilvēku. .

Sarkanajam Džimam vajadzēja sev ļaut kādu stundu, mierīgas atpūtas un labi visu apsvērt. Pēc kārtīgajām bro­kastīm viņam radās sajūta, ka atpūtas brīdis un mierīgas pārdomas varbūt dos vairāk nekā atjaunota nedēļām ilga satraucoša meklēšana. Tā nu viņš aizmanījās lejup gar strautu uz upi, kas līdzīgi lentai vijās ap kalna pakāji. Pa oļiem, kas vietu vietām krastmalā sakrājušies, viņš va­rēja soļot bez bažām, jo nebija jābaidās, ka pametīs pēdas, un Džims izbaudīja šo relatīvo brīvību.

Diena bija skaista.

Viņš apsēdas un, samiedzis acis, vērās saulstaros, kas rotājās pa koku starpām. Un ļāvās pārdomām.

Bezzobu Bens bija pavasarī nezin no kurienes saņēmis ziņu, ka šinī kalna pusē alas ejās rodams zelts. No kurie­nes ziņa saņemta, viņš neatzinās. Sarkanais Džims bija pa­vasarī uz labu laimi, zinādams, ka šeit ir sazarotas alas ejas, reiz šai apvidū atnācis. Nenoteiktās baumas, ka Mel­najos kalnos iespējams atrast zeltu, bija atvilinājušas viņu šurp. Taču tiklab Benam, tā arī Džimam pavasarī visa meklēšana nedeva nekādus panākumus, un Dzims bija Bezzobu Benu sparīgi un noteikti padzinis no šī apvidus. Džimam klaiņojot gar ceļa strādnieku un mednieku bara­kām un nometnēm pie jaunās dzelzceļa līnijas, tur no jauna paklīda baumas par zeltu Melnajos kalnos. Kāda daļa dakotu — Lāču cilts — zinot par to kaut ko vairāk. Apbrīnojami liels zelta olis it kā glabājoties pie šiem indi­āņiem, kas Sarkanā Džimā acīs bija īstie nejēgas un nekam nederīgi slaisti, radīti vienīgi par postu mežiniekiem un prēriju medniekiem. Džims bija devies ceļā pie Lāču cilts, ar dažādiem viltīgiem paņēmieniem pierunājis virsaiti iz­dzert kausu brendija un šādā reizē dabūjis dzirdēt - vienu otru vārda drumslu un mājienu, ar kuriem, kā nu redzams, nekas nebija iesākams. Iespējams, ka iedzērušajam sarkan- ādainim bija vēl pietiekami saprāta apzinīgi Džimam sa­melot. Šādas bažas aizdomu pārņemtajam cilvēkam uz­bruka arvien no jauna. Kurš varēja teikt, ka pazīst indiāni pilnīgi? Lai vai kā, bet pasākums neveicās tā, kā Džims bija cerējis. Ar pilnu vēderu siltajā saulītē sēdēdams, viņš bez steigas, kā atpūzdamies izgrūda visus lāstus, kādus vien savā laupītāja mūžā bija samācījies, un no jauna iegrima pārdomās.