L.VELSKOPFA ~ Henriha: IZRAIDĪTO CEĻŠ

Vajadzēja!

Cilvēks, kurš šim nodomam koncentrēja savu gribu, varēja būt divdesmit divus divdesmit trīs gadus vecs. Cik īsti vecs, to viņš pats lāgā nezināja, jo viņam nebija dzim­šanas apliecības un neviens rakstvedis pasaulē nebija ar savu parakstu apstiprinājis brīdi, kad šis cilvēkbērns ieraudzīja šīs pasaules gaismu un sāka brēkt. Ne viņš pa­zina savu tēvu, ne māti, nekad arī nebija neko tuvāku par viņiem dabūjis zināt, kas viņi bijuši. Pats agrākais, ko viņš atcerējās, bija krītoša koka brīkšķēšana. Toreiz viņš no­bijās. Vēlāk viņu vairs nebiedēja ne krītoši koki, ne audžutēva lādēšanās, ne pērieni. Pavisam neskaidras at­miņas viņu saistīja ar gadījumu, kad viņš grasījās palī­dzēt audžumātei, ko vīrs dauzīja tik nežēlīgi, ka likās vai nositīs. Sekas bija vienīgi tādas, ka audžuvecāki kopīgi metās viņam virsū un viņš tikko paglābās dzīvs. Tātad tā bijusi aplama rīcība, tādu secinājumu viņš izdarīja pats pēc šī piedzīvojuma un, lai vai kā, kopš tās reizes vairs nekad nejuta vēlēšanos kādam palīdzēt. Viņš ļoti agri iemā­cījās gāzt kokus, dzert degvīnu, smēķēt, lādēties, šaut un durt ar nazi. Reiz viņš bija piedalījies uzbrukumā pasta ratiem, kas uzturēja satiksmi starp Austrumiem un Rietu­miem šai plašajā zemē cauri mežonīgiem apgabaliem. To­reiz viņš bija vēl pusaudzis un pirmo reizi mūžā redzēja cilvēkus dārgās drānās un daudz naudas vienā pašā makā, kuru paguva noslēpt, iekams pārējie laupītāji kaut ko ma­nīja. Ar iegūto naudu viņš nozuda pats prērijā, nopirka no kāda pierobežas tirgotāja lielisku šauteni un kopš tā laika viens pats un pilnīgi patstāvīgi devās laupītāja gai­tās. Ievērojamākais ķēriens tika, uzbrūkot kādam jātnie­kam — telegrammu un naudas kurjeram. Puisis jāja ar ātru un izturīgu zirgu un bija arī labi apbruņots. Taču jaunajam laupītājam laimējās mežā viņu pārsteigt un pievārēt. Iekams puisi nobeidza, pēdējo reizi savā mūžā viņš izjuta pret to kaut ko līdzīgu cilvēciskai līdzjūtī­bai. Puisis raudāja un izlūdzās sev dzīvību, teicās esam bārenis. Protams, citādi arī nemaz nevarēja būt, bīstama­jos uzdevumos sūtīja gandrīz tikai bāreņus, lai nāves ga­dījumā nebūtu nekādu lielu klapatu. Tāpēc arī jaunajam laupītājam, kurš pats bija bārabērns, uz bridi sametās puiša žēl. Taču viņš spēji apklusināja savu sirdsapziņu un veica liktenīgo cirtienu. Kaut arī ar lielāko tiesu laupī­juma un kredītpapīriem viņš nezināja, ko iesākt, arī pā­rējā daļa bija pietiekami prāva. Taču jaunais laupītājs neprata apieties ar naudu un vēl mazāk naudu pavairot. Dažādos zaņķos un krogos, spēlējot kārtis un dzerot, nauda aiztecēja starp pirkstiem kā ūdens, un viņš secināja, ka ir jauki būt bagātam, bet jēga naudai ir vienīgi tad, ja tā ir neaptveramos, neiedomājami lielos daudzumos, ko viena cilvēka mūžā nav iespējams notērēt.

Viņš bija tiklab dienvidštatu, kā arī ziemeļštatu kara­spēku daļās vairākgadu pilsoņu karā pildījis izlūka pienā­kumus un tur kļuvis par legalizētu laupītāju, bet arī šis amats nebija ienesis pietiekami daudz.

Vajadzēja atrast zeltu! Kaut kur, kur neviens cits to ne­meklēja un kur viņš viens pats varētu būt kungs pār neizsmeļamām zemes bagātībām.

Šonakt, šai pašā naktī tam vajadzēja beidzot piepildī­ties, vajadzēja tikt uz pēdām pasakainam zelta krājumam, pie kura vēl neviens cits nav piekļuvis, vismaz neviens baltais cilvēks!

Paslēptuves krēslā un novakares gaistošajā gaismā viņš aptaustīja savu parūku un apmierināts pasmaidīja. Seja bija gluda, bez bārdas, jo viņš mēdza rūpīgi skūties, tā bija vienīgā greznība, prieks, ko viņš sev atļāvās. Saule un vējš bija viņa ādu padarījuši līdzīgu indiāņa sejas ādai. Par parūku viņam noderēja labi apstrādāts dakotu skalps ar divām melnām matpīnēm. Tā bija kādas sievietes galvas āda, šo sievieti viņš bija nogalinājis. Kā­jās viņam bija mīksti aļņādas mokasīni.

Zirga viņam šeit nebija. To viņš bija pametis prērijā brīvi skraidelējam, lai varbūtējo sekotāju piemuļķotu un tas noticētu, ka jātnieks ir beigts, jo, pēc indiāņu ieskata, prērijā iztikt bez zirga bija spējīgs vienīgi miris vai arī prātu zaudējis cilvēks.

Par prātu zaudējušu viņu neviens, kas zināja viņa vārdu, vis neuzskatīja. Sarkanais vai Sarkanais Džims, vai arī Sarkanā Lapsa, lai kā viņu saukātu, bija ar savu drošo roku un aprēķinātāja prātu dažos apvidos jau slavens, kaut arī tikai divdesmit divus vai divdesmit trīs gadus vecs.

Šonakt viņš bija nodomājis piedzimt otrreiz, pirmajā reizē viņam bija laimējies ierasties šajā pasaulē vienīgi kā pēdīgam nabagam. Tagad viņš būs bagāts kungs.

Pasakaini bagāts kungs savā otrajā dzīvē!

Sarkanais Džims sakustējās, izlīda no paslēptuves un uzrāpās vēlreiz kokā, lai papētītu apkārtni. Vakars bija tikpat vientuļš un kluss kā diena.

Tad viņš nokāpa lejā un sagatavojās nodomātajam ce­ļam. Maisus ar gaļu un ūdeni, pat savu bisi viņš atstāja paslēptuvē. Rokām vajadzēja būt brīvām. Apdomīgi, bez mazākās steigas, arvien ar to pašu neatslābstošo uzmanību un piesardzību viņš virzījās starp kokiem, zariem, sak­nēm un krūmiem pa vēj lauzu augšup, kamēr nonāca mežā. Tagad viņš atradās metrus trīssimt augstāk, nekā sastopo­ties ar lāci. Iekams doties dziļāk gāršā, viņš vēlreiz atska­tījās pa nogāzi lejup un saspringti klausījās.

Bija jau satumsis. No kādas lapotnes apakšas izplivi- nājās sikspārņi un sāka nedzirdami šaudīties apkārt. Ci­tādi nekādas kustības.

Cilvēks zagās tālāk pa mežu augšup un turējās vairāk kreisajā malā. Apkārtne viņam labi pazīstama. Apmal­dīties nebija iespējams. Mežainā nogāze kļuva vēl stā- v.ikd, un cilvēks vēl vairāk uzmanījās, lai neatstātu ne­kādas pēdas, kas dienā varētu būt redzamas nevēlamiem sekotājiem. Viņš gan bija pārliecinājies, ka visapkārt mežā nav nevienas indiāņu apmetnes, nav arī balto med­nieku vai meža cirtēju. Taču biezoknī allaž jābūt pie­sardzīgam.

Bija jau pusnakts, kad Sarkanais Džims nonāca pie klin­šainas sienas, kas slējās laukā no mežainās nogāzes un sniedzās pāri lejāk augošajiem kokiem. Klints augša bija tāpat apaugusi ar mežu. Sarkanais Džims rausās, augšā klintī. Viņš bija noāvis mokasīnus un rāpās basām kājām, īekrampēdamies ar kāju un roku pirkstiem, viņš lēnītēm vilkās pa klints izciļņiem augšup. Sarkanais Džims bija ļoti liela auguma, kas viņam šai gadījumā bija gaužām izdevīgi. Ar savām garajām rokām un kājām viņš spēja pa gabalu sataustīt un aizsniegt arī attālākos izcilnīšus un iedobumus.

Beidzot viņš bija galā. Nonācis pie alas ieejas, ko zināja pēc Bezzobu Bena aprakstiem, viņš pa to dzīrās ietikt iekšā. Tagad viņam vairs nebija prātā domas par bagāto kungu, par iespēju dzīvot zaļi, visas domas un griba bija koncentrēta katram nākošajam solim, ko viņš spēra.

Alā vairs nebija sevišķi jābaidās pamest pēdas. Tikai nevajadzēja pārāk varmācīgi apieties ar dīvainajiem klinšu ragiem, kas slējās augšup no alas grīdas un noka­rājās 110 griestiem. Nedrīkstēja nolauzt to smailes. No tā varēja viegli izvairīties.

Sarkanais Džims virzījās samērā ātri uz priekšu. Alas grīda sliecās lejup, un no kalna dziļumiem lauzās augšup dārdoņa, par ko iebrucējam alā jau bija pietiekami labi zināms no Bezzobu Bena stāstījuma. Dziļi kalna iekšienē pa alas nozarojumiem gāzās lejup ūdenskrituma straume. Sis ūdenskritums bija tas, kurš pavasarī gandrīz kļuva liktenīgs Bezzobu Benam. Sarkanais Džims būs veiklāks, un viņu ūdens nespēs aizraut līdzi. Brīnums, ka Bens vēl bija ticis sveikā no alas viltīgajiem stiķiem. Tas glūniķis var pateikties vienīgi laimei, prāta tam necik vis nav. Nu jau viņš ir itin brangi iekārtojies savā bodes midzenī Niobrarā un nopelna savu naudiņu, neko daudz neriskē­dams. Sarkanais Džims bija bezzobainajam ēzelim labu pa­domu devis turpmākajām mūža dienām. Bens nekad vairs nerādīsies alas tuvumā, par to Sarkanais Džims bija drošs.