L.VELSKOPFA ~ Henriha: IZRAIDĪTO CEĻŠ

Ko tagad uzsākt? Vai turpināt meklēšanu, kas nesolīja nekā daudz, vai arī vajadzētu vēlreiz pielabināties Lāču ciltij, it īpaši viņu virsaitim, kas, liekas, tomēr kaut ko zināja. Varbūt nevajadzēja vis tik ātri pazust no šī vīra telts pēc tam, kad bija dzirdējis norādījumus. Bet tie to­reiz likās sākumam pietiekami — kas diemžēl izrādījies maldīgi —, turklāt Džimu tirdīja aizdomas, ka ap telti kāds ložņā un noklausās un, tiklīdz viņš tiešām kaut ko dabūs zināt, viņam uzbruks… Tāpēc viņš bija nakts vidū pa galvu pa kaklu laidies prom no Lāču cilts apmetnes.

Tā nu tas ir, nekad nevajag pārsteidzīgi reaģēt, pamato­joties vienīgi uz bažām un kombinācijām. Te nu viņš ta­gad sēdēja kā pēdīgais muļķis un neveiksminieks.

Tā tas nevarēja palikt! Vajadzēja kaut ko uzsākt, lai iz­labotu savu aplamību. Zelta olis — tik liels kā lazdu rieksts — atrodoties Lāču cilts rokās. Velna būšana elles ratā! Viņš, Sarkanais Džims, skraidīja te kā negudrs apkārt un netika uz pēdām zelta atradnēm.

Tā, neapmierināts pats ar sevi,-sēžot un pārdomājot, sa­ērcināts par nelabvēlīgu apstākļu sakrišanu, viņš neviļus pievērsa acis kādai smilšainai vietai upē. Viņš būtu tur labprāt izpeldējies, bet pārāk bīstami. Peldoties cilvēks ir pilnīgi neaizsargāts. Vajadzētu nolikt bisi, munīciju… nē, no šīs izpriecas jāatsakās, Taču smilšainā vieta viņam patika. Sabirzušie akmeņi daudzkrāsaini spīguļoja dzidrajā plūstošajā straumē. Šādās vietās Sakramentā Kalifornijā mēdza smiltis sijāt un atlasīt zelta graudiņus.

Sarkanais Džims piecēlās un, piesardzīgi sperdams soļus, aizgāja pa oļiem līdz smilšainajai vietai. Brīdi cīnījies pats ar sevi, viņš padevās, noliecās un ļāva smiltīm tecēt starp pirkstiem. Viņš negribēja sev atzīties, ka sirds dauzījās kā negudra un asinis pulsēja dzīslās. Deniņos dzīslas pie­tūka. Smiltis lēnītēm tecēja starp pirkstiem. Skatiens bija tām pievērsts kā šķēpa smaile, kas taustās pēc mērķa.

Sarkanais Džims apsēdās uz apaļi nogludināta klints bluķa, kura aizsegā bija sakrājušās smiltis. Viņš raudzījās saujā, kuru turēja mazliet saliektu — kā cilvēks, kurš gra­sās ar plaukstu pasmelt un padzerties ūdeni. Divu pirkstu starpā bija patvēries sīks zelta graudiņš. Sīks smilšu grau­diņš, puteklītis tīra zelta! Cilvēks noņēmies raudzījās tajā. Viņš pats nezināja, cik ilgi bija tā sēdējis nepakustēda­mies, atradums bija viņu piesaistījis kā magnēts dzelzs gabalu.

Beidzot viņš ieslidināja graudiņu krūšu kabatā. Zelts! Nu bija skaidrs, ka zelts rodams arī šajā kalna pusē, ne tikai ziemeļnogāzē, par kuru tik daudz tērgāts. Viņš, Sar­kanais Džims, bija atradis sākumu jaunajai dzīvei. Acu priekšā slīdēja fantāzijas uzburtas ainas; viņš aizvēra acis, lai tās pilnām baudītu.

Te kaut kas traucējošs sasniedza ausis. Viņš tūlīt pat pilnīgi pamodās, klausījās un atvēra acis.

Dzirdētais troksnis kļuva tikai vēlāk saprotams. Prērijā bija zviedzis zirgs. Tas varēja būt savvaļas zirgs vai arī pieradinātais, varētu būt indiāņu jātnieks vai arī baltais. Ja Džims tagad gribētu runāt par laimi, tad vienīgi par to, ka bise un pārtika bija pie rokas un ka pats bija paslēptuvi pametis. Viņa kustības iespēju nekas neierobe­žoja,, un viņš bija pilnīgi neatkarīgs.

Ar vislielāko piesardzību Džims zagās prom no upes, cauri mežam pie kāda koka, kurā varēja viegli uzrāpties un no kura, likās, būs ērta vērošana. Viņš veikli uzkāpa un paslēpies glūnēja cauri lapotnei uz prēriju.

Velns un elle, sasodīts, ka tevi ārā! Jupis ratā…

Tālumā ziemeļpusē viņš ievēroja indiāņu pulciņu. Pagai­dām vēl jātnieki un zirgi izskatījās tik mazi kā skudras, taču viņš spēja tos jau saskaitīt un pat atšķirt. Četrdesmit jātnieku karotāju, bez tam apmēram sešdesmit sievu un bērnu, visi zirgos. Pēc dažām minūtēm viņš jau ievēroja, ka pieciem no vīriešiem bija ērgļu spalvu galvas rota. Tik mazam pulciņam tas bija neparasti liels izcilu karotāju un virsaišu skaits. Tie, jādomā, bija dakoti. Kurp viņi tiecās?

Sarkanais Džims neizlaida viņus no acīm. Ja viņa ska­tiens spētu iznīcināt, tad visi indiāņi būtu noslaucīti no zemes virsas. Taču Zelta meklētāja naids bija nevarīgs. No jātnieku bara, ko Džims vēroja, atdalījās četri. Četri jātnieki nokāpa no zirgiem un pazuda vērotāja acīm zālē. Viņš nešaubījās, ka tie bija izlūki, kam vajadzēja izpētīt mežu, iekams tanī ienāk pārējie.

Labu veiksmi, izlūku darboņas, turiet vaļā acis un ausis! Savu ienaidnieku, vārdā Sarkanais Džims, jūs vis neatradī­siet! Tā šis cilvēks, nekustīgi sēdēdams kokā, sprieda.

Pēc kāda laika viņš no savas slēptuves pamanīja jaunu indiāni, kuram mati bija pāršķirti uz celiņa un sapīti bi­zēs; tas zagās gar krastmalu. Puisim bija rokā dakotu īpat­nējā akmens vāle — linga. Viņa seja nebija izkrāsota. Tātad viņš nemina kara taku, bet bija saņēmis no vadoņa tikai parasto izlūka uzdevumu — kā nepieciešamu piesar­dzību nemierīgajos laikos.

Jaunais izlūks pazuda virzienā uz upes lejasgalu.

Indiāņu bars prērijā bija samazinājis gājiena tempu, tomēr nemanot pienācis tuvāk mežam un kalniem. Dži- mam nebija iespējams novērot, vai izlūki jau atgriezušies pie nodaļas vai ne. Bet no indiāņu izturēšanās varēja se­cināt, ka tie saņēmuši' nomierinošas ziņas. Viņi no jauna paātrinātā gaitā beidzot iegriezās mežā. Laikam viņi virzī­jās uz klajumu, kur pavasarī bija uzturējusies Lāču cilts.

Brīdī, kad jātnieki iegriezās mežā, Džims pazina indiāni, kas jāja priekšgalā. Cilvēks ar ērgļa spalvu vainagu bija Sēdošais Bizonis jeb Tatanka Jotanka, kā viņu sauca da- koti. Tā tikai trūka! Tieši šim vajadzēja vēl uzrasties, lai Sarkanā Džima neveiksme būtu pilnīga.

Džims palika tupam kokā. Kad indiāņus vairs nevarēja saskatīt, viņš ieklausījās katrā vismazākajā troksnī. Zirgu svirkstošā soļošana mežā bija apkārtējā klusumā tālu sa­dzirdama. Kad tā apklusa, Džims pamanīja pāri koku galot­nēm paceļamies no teltīm tievas dūmu strūkliņas. Bars, kā jau viņš paredzēja, bija apmeties tai pašā klajumā, kur pavasarī dzīvoja Lāču cilts.

Kamēr dakoti un turklāt viens no viņu ievērojamāka­jiem vadoņiem atrodas tik tuvu alai, Sarkanajam Džimam jāpazūd.

Prom, jātiek prom — un tieši šajā dienā, kad viņš at­klājis zelta putekļus …

Draņķi, pretīgie smerdeļi, nekam nederīgie indiāņi!

Viņš aizies, bet arī atgriezīsies, viņš, kas tik tiešām bija sarkanmatis, kaut arī valkāja melnu parūku.

Iestājoties naktij, Džims pameta savu novērošanas pos­teni un manījās vispirms prom ziemeļu virzienā, lai iespē­jami ātrāk tiktu tālāk no dakotiem. Zogoties cauri mežam, vienā laidā uzmanoties, nemitīgā gatavībā uzdurties kādam izlūkam, kuru vajadzētu maldināt, pēkšņi gadījās kāda gluži citāda — nemaz negaidīta sastapšanās.

Kādā vecā izcirtumā, kas jau sācis aizaugt, bija savairojušies krūmāji, un Sarkanais Džims vilcinājās, vai lauzties tiem cauri vai arī zaudēt vairāk laika un apiet apkārt. Viņš nolēma vismaz kādu gabalu paspraukties pa krūmiem, jo zeme šeit bija noklāta ar senu oļu sanesumu, tāpēc pēdas nesaglabā. Var būt, ka nebūs nemaz tik grūti, kā sākumā liekas, izložņāt cauri šiem krūmiem un koci­ņiem. Viņš nogūlās uz vēdera un līda uz priekšu, nesakus­tinādams zarus, kas zem zvaigžņotām debesīm izskatījās kā silueta zīmējumi. Pa kreisi krūmos viņš ievēroja pir­majā brīdī kādu neizprotamu, blīvu, tumšu masu. Vēl iekams viņš tika skaidrībā, kas tas varētu būt, tā sakustē­jās kā ezis, kas atritinās, lai liktu lietā kājas un bēgtu prom. Protams, kustīgā masa bija krietni prāva, tāpēc salīdzinājums ar ezi nederēja. Sarkanais Džims ošņāja gaisu kā suns, viņam bija laba oža, un viņš saoda lāci. Tai pašā brīdī arī acīm nevarēja būt šaubu par to, kas tur bēga. Sarkanais Džims būtu labprāt no jauna ļāvis vaļu smiekliem, otro reizi redzot pinkaino kārumnieku klumzājot prom. Taču Džims sargājās pacelt balsi. Turklāt viņš jutās savā ziņā līdzīgs brūnajam laupītājam, kas lai­dās mukt cauri naksnīgajam mežam. Pekaini no medus izlaupīšanas bija aizbiedējis bišu spiets, un Sarkano Džimu no cerētā zelta guvuma padzina indiāņi.