Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

L.VELSKOPFA - HENRIHA

HARKA VIRSAIŠA dĒls

No cikla «Lielas Lācenes deli»

Bija rāma bezvēja nakts. Ne lapiņa, ne skujoto koku zariņš nekustējās. Kalna nogāzes ziemeļaustrumu pusē koku stumbri bija vēl mikli, gandrīz vai slapji, vēja sa­nestais sniegs tuvējā pavasara vēsmās izkusis. No upes, kas lieca loku ap Melno Kalnu [1] masīvu, cēlās migla. Tā vērpās pār staignāju un klintīm, starp krūmiem, ap ko­kiem un vērta mēnesnīcas nakts zilgo krēslu, kā arī ēnas, ar kurām lapotnes aizklāja zvaigznāju gaismu, vēl tum­šākas.

Augstu nogāzē, piespiedies pie koksnainas saknes, tu­pēja kāds indiāņu zēns. Viņš sēdēja tik nekustīgi, ka zvēri tikai ar ožu jauta viņa tuvumu. Zebiekste, manī­dama cilvēku, mainīja sava skrējiena virzienu, bet pūce bez mazākām aizdomām lidinājās garām nokaltušajam kokam, ar kura ēnu bija saplūdusi ēna, ko meta zēna augumiņš. Līdzās zēnam, bet viņu neskarot, krita mēness stars, nelielais zemes laukumiņš un kustīgā migla virs tā metās nedaudz gaišāka. Šis gaišais plankumiņš, miglai trīsuļojot, mainīja savus apveidus un dziļajā nakts miera likās vienīgā dzīvības pazīme.

Zēna acis bija pievērstas gaismas plankumam. Dažs labs zēns būtu kalnu meža drūmajā vientulībā šajā gais­mas starā radis mierinājumu. Bet Harka Modrā Acs, da- kotu cilts zēns, uzturēdamies naktī starp kokiem, klintīm un zvēriem, baiļu nepazina. Viņam bija līdzi nazis un iespēja katrā laikā tikt augšā kokā, ar to jau pietika, lai justos pasargāts. Zēna domas kavējās gluži kur citur.

Viņš bija blāvajā un trīsuļojošā starojumā uz zemes pamanījis cilvēka pēdas. Tās bija svaigas pēdas. Īstenībā šeit, divu stundu gājienā no telšu apmetnes upes augš­pusē, tas nebūtu nekas neparasts. Taču pēdas nospie­dums bija ļoti liels un arī citādi savdabīgs. Harka Modrā Acs vēroja to ar neuzticību. Vai varbūt viņu maldināja gaismas plankuma trīsuļošana, miglas svārstības? Atkal un atkal viņš pārbaudīja kājas nospiedumu, kas bija iemīts šeit, meža zemē. Zēna acs bija tēva un vecāko draugu vadībā jau gadiem ilgi skolota un ievingrinājusies atšķirt pēdu raksturīgās iezīmes.

Tik liela pēda un smaga gaita, par kādu liecināja šis nospiedums, nebija nevienam no tās indiāņu mednieku cilts, pie kuras piederēja Harka Modrā Acs. Pat tad, ja zēns pieļāva, ka svešinieks būtu ar kreiso kāju paslīdējis uz skuju klātās gludenās nogāzes un tāpēc klūpot ar visu svaru atbalstījies uz labās, — pat tādā gadījumā šāds solis būtu indiānim par smagu. Arī citādā ziņā apveids un iespiedums neatbilda tiem pēdas nospiedumiem, kādus pazina Harka Modrā Acs. Papēdis bija dziļāk iemīts nekā pārējā pēda, un tam bija stūrainas aprises.

Harka notrīsēja. Pēc izcilāko karavīru un pieredzējušo vīru stāstījumiem šāda veida pēdas bija ienaidniekiem ■— medījumu un mežu izlaupītājiem, Garajiem Nažiem, ar kuriem Harkam vēl nekad nebija gadījies sastapties.

Harka nolēma nekustēties no vietas, līdz ieradīsies tēvs. Tēvs bija viņu nakts vidū aizsūtījis prom uz mežu. Zēns vēl nezināja, kāpēc, zināja vienīgi, ka runa ir par kaut ko ļoti svarīgu, un nojauta, ka tēvs, indiāņu cilts kara virsaitis, atklās viņam kādu lielu noslēpumu.

Bija nolemts, ka nākošajā dienā indiāņi pametīs meža kalnāju, lai dienvidu prērijās meklētu jaunus medību laukus. Naktī, vēl iekams cilts devās ceļā, virsaitis gri-

bēja parunāt ar dēlu par vecās meža dzimtenes noslē­pumu.

Nojausma par noslēpumu, svešatnlgās pēdas, kas šķita slēpjam naidu un briesmas, lika saspringt vienpadsmit gadus vecā zēna domām un nerviem. Kad tēvs sūtīja zēnu uz mežu, viņš par šīm pēdām vēl nevarēja nekā zināt.

Lapotnē kaut kas nočabēja. Harka ieklausījās. Viņš no­prata, ka tur plosījās divi meža kaķi, tie dzinās viens otram pakaļ. Iespējams, ka tie bija lūši. Dzīvnieki spraus­lāja. Tie tuvojās.. Nokaltušais koks, pie kura saknēm Harka piespiedies tupēja, pēkšņi nodrebēja, viens no dzīvniekiem bija ielēcis tā zaros. Otrs tam sekoja. Mežo­nīgā sprauslošana, tikko sākusies, pārgāja apslāpētā šņā- kuļošanā. Zvēri saķērušies koda viens otram. Indiāņu zēns, ar nemanāmu kustību pacēlis galvu augšup, vēroja, kas tur notiek. Viņš nebija maldījies, tie bija lūši. No- lūza kāds sauss zars. Abi dzīvnieki gāzās lejā, bet jo­projām nelaida viens otru vaļā, stāvajā nogāzē tie pār­meta kūleni, bet tad tomēr pašķīrās. Viens metās bēgt, otrs pēc īsa pārdomu brīža šāvās tam pakaļ. Zēns dzir­dēja noskrapstam nagus, kad zvēri netālu rausās kokā. Vēl atskanēja sprauslošana, zaru šalkoņa un brikšķi, kas attālinājās, līdz naksnīgajā mežā no jauna iestājās klu­sums.

Harka atkal pievērsās gaismas laukumam, ko mēness stars bija uzbūris zemē. Zēns satrūkās. Lūši cīnīdamies un krizdami bija pilnīgi izdzēsuši pēdas. Harka nu vairs ne­varēs tās parādīt tēvam.

Tagad nebija nozīmes pētīt zemi, Harka domāja vairs tikai par tēvu un prātoja, kas viņam varētu būt padomā. Norunātais laiks bija pienācis. Drīz vajadzēja ierasties virsaitim Matotaupam.

Harka ieklausījās. Kaut arī zēnam bija laba dzirde, tē­vam tomēr izdevās viņu pārsteigt. Gaismas plankumu pēkšņi aizsedza virsaiša lielais, tikai neskaidri samanā­mais augums. Zēns piecēlās, un tēvs uzlika viņam roku uz pleca. Brīdi abi klusēdami stāvēja līdzās. Harka gaidīja, vai tēvs kaut ko teiks. Kad tas nenotika, viņš pats ļoti klusi ieminējās:

— Te bija kādas kājas svaigi iemīta pēda. Divi lūši to izjauca. Tā nebija indiāņa pēda.

Pagāja ilgāks laiks, iekams virsaitis atbildēja.

— Mums būs jāuzmanās. Nāc!

Viņš sāka iet pa kalnu augšup, un Harka viņam se­koja — piesardzīgi, izveicīgi, sperot tādus pašus kā tēvs, drošus, stingrus un platus soļus.

Nogāze nu bija stāva, kājas sajuta vairs tikai klinti, pie kuras tvērās koku saknes un sūnas. Iet bija nogurdi­noši, toties nebija grūti spert soli bez mazākā trokšņa. No debesīm cauri zaru vijumam raudzījās zvaigznes, mē­ness bija pavirzījies uz priekšu. Harka nevilcinādamies sekoja tēvam, bet sirds viņam trauksmaini dauzījās, viņš bija nosvīdis. Virsaitis kāpa augšup arvien ašāk, it kā baidīdamies kaut ko nokavēt.

Beidzot viņš apstājās, kaut arī zēnam nebija skaidrs, kas tam varētu būt par iemeslu. Indiāņi bija apgājuši apkārt klinšu sienai, kas sniedzās apmēram piecpadsmit metrus pāri koku galotnēm. Viņi atradās tagad augšā uz šīs stāvās klints, un zēns sekoja tēva piemēram, kurš no­gūlās un, piesardzīgi pabāzdams galvu pāri kraujas malai, raudzījās lejup. Nemanot bija sacēlies vējš. Koku galot­nes uz zemākās nokalnes grima un cēlās kā satumsušas jūras viļņi.

Pēkšņi virsaitis satvēra zēna roku, it kā gribētu viņu atturēt vai pievērst kaut kam viņa uzmanību, un Harka saprata, ka nebija sapņojis, ka arī tēvs redzējis to pašu, ko Harka Modrā Acs: pār klints mūri kādā vietā bija pār­slīdējusi ēna, kuras parādīšanās zēnam likās gluži neiz­protama.

Klinti apņēma neskaidrs mirgojums, ko ar radzēm un izciļņiem uzbūra skatienam aizsegtais mēness un naksnī­gās zvaigznes. Šinī blāvajā mirgojumā ap klints vidu bija paslīdējusi tikai mednieka acij pamanāma ēna un tūlīt arī izgaisusi. Harka cieši nopētīja šo vietu. Kāds klints blu­ķis tur meta kūkumu, bet mūris līdzās likās tik ļoti atkāp­jamies, it kā pavērtu lielu spraugu. Iespējams, ka tā tas arī bija, varbūt šai vietā atradās ieeja uz vienu no me­žainā kalnāja daudzajām alām. Apmešanās vieta dakotu mednieku ciltij, pie kuras piederēja Harka un viņa tēvs un kura kopš dažām nedēļām te sacēla teltis, nebija pārāk tālu no šejienes, kā jau teikts, apmēram divu stundu gājienā, lejā pie upes. Harka Modrā Acs, jauniešu kopas Jaunie Suņi vadonis, bija paguvis iepazīties ar ap­kārtni plašā lokā. Taču tieši no šīs klints viņš bija vairī­jies, jo teltīs klīda baumas, ka te valdot kāda burvestība.