Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Pēkšņi Matotaupa sakustējās., Ar bēgošas ķirzakas veik­lību viņš aizslīdēja no savas vietas prom pie Harkas aiz klintsbluķa krūmos. Tad abi klusēdami gaidīja. Runāt nebija vajadzības. Bija skaidrs, ka Saulrasa no otra krasta notikušo redzējis un tik aši, cik vien tas nemanāmi iespē­jams, pārnāks šurp.

Pēc īsa brīža tā arī notika. Saulrasa pierāpoja,

Matotaupa un Harka saspiedās, un visi trīs cieši blakus no paslēptuves vēroja avotu. Tur norisinājās kaut kas tāds, kas saistīja viņu uzmanību un izraisīja izbrīnu. Avota strūkla sadrebēja, apsīka un tad sadalījās, it kā kalna iekšienē ūdenim būtu radies kāds šķērslis. Tad pēkšņi ūdens izlauzās ar divkāršu sparu un izlingoja divus ak­meņus dūres lielumā, viens no tiem nokrita uz oļu nogru­vuma, otrs atsitās pret koka stumbru. Harka redzēja tos abus guļam ūdens apskalotus. Tie bija tikpat stūraini un neparasti veidoti kā tas, kurš bija izraisījis viņa aizdomas. Matotaupa, Saulrasa un Harka uzlūkoja cits citu kā jau­tādami. Abi vīri uzsāka sarunu zīmju valodā.

— Tas nav cilvēks, kurš svaidās ar šiem akmeņiem,— sacīja Matotaupa.

— Šis ūdens ir ļauno garu apsēsts, — atbildēja Saulrasa. Vīri aizsargādamies turēja mutei priekšā plaukstu, un Harka darīja tāpat. Matotaupa sāka pamazām atkāpties no strauta mežā, abi pārējie viņam sekoja. Kad viņi bija jau tādā attālumā, ka klusi runātu vārdu tur vairs neva­rēja sadzirdēt, Matotaupa sāka čukstus stāstīt, kas bija atgadījies, kad viņš viens pats palika pie avota.

— Vai zināt, —.viņš sacīja, — pēc tam kad Harka aiz­gāja, es gulēju paslēpies un vēroju strautu. Reiz es iz­dzirdu tālāk mežā stirnu. Mēs ciešam apmetnē badu. Es grasījos doties mežā un stirnu ar nazi nobeigt, bet atzīs­tos, ka rīkojos pārāk strauji, pametu paslēptuvi, lai kla­jumā labāk sadzirdētu un varētu sagatavoties. Ne ilgāk par mirkli, kas paietu, samiedzot plakstiņus, es stāvēju ar muguru pret strautu. Tobrīd sajutu triecienu pa pa­kausi, neredzēju vairs neko, bet apziņu nebiju zaudējis. Es nokritu.

Matotaupa atvilka elpu.

-— Tevi trāpīja akmens? — jautāja Saulrasa.

— Tā tas ir. Akmens vēl guļ pie strauta. Vai jūs to ne­redzējāt? Tas nav olis.

— Es to redzēju, — atteica Harka.

— Drīz vien es jau biju atguvis sajēgu, — Matotaupa stāstīja, — bet nevarēju saprast, kā akmens varēja lidot pa gaisu un vai to nav sviedis ienaidnieks. Ja sviedējs bijis ienaidnieks, tad es dzīros viņu pārspēt viltībā. Pa­liku nekustīgi guļam, lai viņš nodomā, ka esmu beigts. Tiklīdz viņš tuvotos, lai mani skalpētu, es pielēktu kājās un viņu nobeigtu. Bet neviens nenāca. Atnācāt jūs.

— Jā, — novilka Saulrasa un tad ilgi apsvēra. Beidzot viņš ierunājās no jauna. -— Tā ir ļauno garu ala, un ūdens tur apburts, — viņš runāja gausi, uzsvērdams katru vārdu. — Havandšita, mūsu burvis, brīdināja visu ap­metni. Tas nebija labi, Matotaupa, ka tu naktī pirms mūsu ceļojuma devies uz ļauno garu apsēsto alu un paņēmi līdz zēnu. Ļaunais gars tevi vēlreiz brīdināja. Var gadī­ties, ka tā ir mums visiem ļauna zīme.

Harka redzēja, ka tēvs nobālēja, viņa sejas brūnā āda kļuva pelēcīga.

— Ļauna zīme? Kāpēc? — Matotaupa jautāja tikpat ne­skanīgā balsī, cik neskanīga ir ieplaisājusi krūze.

— Ļaunā zīme rāda, ka mūs sagaida lielas briesmas, ja dodamies ar tik mazu vīru skaitu meklēt jaunus medību laukus.

Matotaupa sarauca pieri.

— Bizoņu bari, liekas, mainījuši savu virzienu. Mēs neiesim badā nobeigties.

Saulrasa vairījās lūkoties virsaitim acīs.

— Iesim nu, — viņš tikai noteica.

Vīri jau grasījās iet, kad Harka lūdzoši pacēla roku.

— Tu gribi vēl kaut ko teikt? — jautāja tēvs.

— Pēdas, tēvs! Es redzēju naktī pēdas nospiedumu, svešas kājas nospiedumu, tu to zini, un Saulrasa arī zina.

— Atpakaļceļā mēs varam vēlreiz pārmeklēt, — pēc īsas vilcināšanās izlēma Matotaupa.

Saulrasa tikai negribīgi piekrita. Bet viņš nevēlējās arī atteikties. Tad viņi pasauca Četānu, kurš bija palicis novērošanas postenī; viņi nesauca to vārdā, bet trīs reizes atdarināja kāda putna balsi. Tad visi devās uz to vietu mežā, kur Harka naktī bija gaidījis un redzējis pēdas nospiedumu. Pārmeklēja visi četri, bet bez panākumiem. Jāteic, ka Harka bija vienīgais, kurš meklēja cītīgi un rūpīgi, viņam šķita, ka pārējie notikušā samulsināti pārāk ātri pārtrauca meklēšanu. Bet Harka bija tikai pusaugu zēns, tāpēc vajadzēja apmierināties ar to, ka bija varējis vienreiz izteikt savas domas. Otrreiz virsaiši viņu nebūtu laiduši pie vārda. Tāpēc neatlika nekas cits kā pēc veltīgas meklēšanas reizē ar pārējiem atgriezties ap­metnē.

Atgriezies tēva teltī, Harka jutās satriekts, tomēr ne­ļāva nomanīt ne satrauktās domas, ne jūtas. Māte pasauca viņu ēst. Viņa cepa zaķi virs uguns telts vidū, un Harka apsēdās kopā ar jaunāko brāli, māsu, māti un vecmāmiņu. Kad gaļa bija gatava, katrs paņēma savu nazi — ari Harkas jaunākajam brālim un māsai tāds jau bija — un lēzenu bļodu. Vecmāmiņa paņēma sev zaķa galvu, mātei un mazajai meitenei Uinonai tika pa priekškājai, abiem zēniem — Harkam un Harpstenā pa pakaļciskai. Muguras gabals palika tēvam, kurš patlaban nebija teltī un pēc cilts paraduma arī nemēdza ēst kopā ar sievietēm un bērniem.

Pēc maltītes Harka satikās ar Četānu. Viņš būtu labprāt ar vecāko draugu pārrunājis notikušo, vismīļāk vēl­reiz devies uz alas ieeju mežā un pameklējis pēdas. Nebija taču iespējams, ka cilvēks varētu tā bez miņas iet un nākt! Bet, tā kā Četāns par to vairs neierunājās, arī Harka neuzdrošinājās atklāt savas domas. Viņš klusēja, bet do­mas nedeva miera. Lai neko neļautu nomanīt un arī ap­slāpētu pats savu nemieru, viņš sasauca visu Jauno Suņu baru vienkop. Viņi kopā noskrēja lejā, pie upes, kalna pakājē. Tur zēni sarīkoja rotaļas, aši ienira ledainajā ūdenī un kādu gabalu papeldēja. Zēni bija labi norūdīju­šies. Skarbajā dzīvē mežonīgajos apvidos izdzīvoja tikai spēcīgākie, un tie paaugoties jau spēja izturēt daudz.

Harka ievēroja, ka arī Šonka, Baltā Bizoņa dēls, nāca pa mežu uz upes pusi. Viņš nolēma izspēlēt ar to kādu joku un paslēpās aiz krūma, gar kuru Šonkam, ja tas nemainītu virzienu, būtu jānāk uz upi. Jau metās krēsla. Sārti vizmoja mākoņi un ūdens novakara gaismā, un briestošajā tumsā trīsuļoja lapas. Šonka, nekā nenojauz­dams, tuvojās krastam. Zēns bija plecīgs un spēcīgs. Jau­najā sejā viedās īgna izteiksme, kas padziļinājās, tiklīdz Šonkam šķita, ka zēni, arī jaunāki, neizturas pret viņu ar pienācīgu cieņu. Neviens īstenībā arī nesaprata, kāpēc viņš nebaudīja pilnīgu cieņu, jo viņš nemaz neatpalika no citiem ne zēnu nodarbībās, ne jāšanas sacensībās, ne akmeņu sviešanā, ne peldēšanā. Taču bija viens, kaut ari jaunāks, kas allaž viņu pārspēja. Tas bija Harka Modrā Acs, tāpēc tas baudīja lielāku cieņu zēnu un mei­teņu acīs, un Šonka jutās pazemots.

Šonka bija pienācis pie kārklu krūmāja, Harku nemaz nepamanījis. Harka parāva viņu aiz kājas, un Šonka, negaidot pārsteigts, zaudēja līdzsvaru un plakaniski uz vēdera iegāzās ūdenī. Harkas panākumu atzinīgi novēr­tēja zēnu bara skaļie smiekli. Harka pats ar dažiem lēcie­niem pāri akmeņiem un kritušam koka stumbram jau atradās upes vidū, kur dziļā straume plūda strauji. Spalgi iesaukdamies, Harka izzoboja Šonku, kurš tobrīd izmircis uzrausās kājās un tūlīt metās zēnam pakaļ. Harka ļāva viņam pienākt izstieptas rokas attālumā un tad kā līdaka iešāvās straumē un zem ūdens aizpeldēja uz leju.