Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA: HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Tiklīdz trijotne tuvojās avotam, Harka kļuva vēl pie­sardzīgāks. Šī piesardzība bija gūta pieredzē, kas jau vērtās līdzīga instinktam, — tiklīdz esi sadūries ar kaut ko nepazīstamu, pašam jāizturas cik vien iespējams uz­manīgi. Slēpdamies aiz kokiem un krūmiem, Harka veda abus pavadoņus uz klints atradzi pie nokalnes, no kurie­nes varēja nemanīti noraudzīties uz avotu. Harka Modrā Acs gaužām priecājās, jau iedomājoties vien, ka viņam izdosies novērot tēvu un tēvs to pat nemanīs. Šādu mazu izveicības pierādījumu tēvs pats vēlāk smiedamies slavēs.

Harkas domas un sapņi pārtrūka, tiklīdz viņš, gulēdams krūmos uz zemes, bija pametis mirkli uz kalna strautu un stāvo nogāzi, pa kuru ūdens brāzās lejup.

Līdzās burzguļojošam, skaļi mutuļojošam ūdenim gulēja Matotaupas varenais augums; viņš gulēja uz mutes, kājas atradās uz nogāzes augstāk par galvu, rokas bija slābani izstieptas.

Asinis nebija manāmas, no šāda attāluma nevarēja sa­skatīt arī nekādu ievainojumu. Nazis joprojām atradās ādas saitē piesietajā makstī. Harka meklēja ar acīm pē­das, bet nespēja tādas saskatīt.

Vismīļāk viņš tūlīt pat būtu lēkšiem devies lejup pie tēva, viņu māca neciešamas bailes, ka tēvs varētu būt miris. Taču Saulrasa, kurš saprata Harkas pārdzīvojumu un droši vien juta līdz, ar rokas mājienu atturēja zēnu un tad mēmajā zīmju valodā deva norādījumus Harkam un Četānam. Četānam vajadzēja palikt novērošanas vietā, kamēr Saulrasa un Harka, apiedami avotu no labās un kreisās puses, izpētītu apkārtni un atkal sastaptos pie strauta.

Vienpadsmit gadus vecajam Harkam tas bija atbildīgs uzdevums, un viņš apzinājās, ka Saulrasa ar viņu rēķinās kā ar karavīru. Šī paļāvība zēnu stiprināja, un, redzot tēvu guļam vai nu bezsamaņā, vai mirušu, viņā modās svelošs naids pret nezināmo ienaidnieku. Viņš saspringa un reizē arī jutās mierīgs — kā cilvēks, kurš pilnīgi saga­tavojies doties briesmās.

Zēns piesardzīgi zagās prom no krūmiem apaugušās klints atradzes, kas bija noderējusi par novērošanas pos­teni, prom gar mežmalu, visu laiku turoties aizsegā. Brī­žiem viņš līda rāpus, brīžiem, slēpdamies aiz kokiem un krūmiem, metās skriet. Viņa kājas neskāra nevienu sausu žagariņu, viņš prata izmanīties un nesakustināja nevienu zaru. Nedrīkstēja ne lapiņa notrīsēt, lai nepievērstu sev nezināmā ienaidnieka uzmanību. Harka jau simtiem reižu bija vingrinājies šādos gājienos gan rotaļās ar citiem zēniem, gan mežā kopā ar tēvu, medījot sīkos meža zvē­rus. Dakotu zēnam vajadzēja iziet bargu skolu, kur viņš iemācījās visu, kas nepieciešams karavīram un mednie­kam. Harka vadīja jauniešu kopu Jaunie Suņi nevis tā­pēc, ka bija kara virsaiša dēls, bet tāpēc, ka bija piesar­dzīgs, apņēmīgs un izveicīgs. Tāpēc arī patlaban Saulrasa, virsaiša vietnieks, paļāvās uz viņu kā uz pieaugušu vīru.

Harka bija gar mežmalu bez kādiem starpgadījumiem jau paveicis labu ceļa gabalu. No abiem pārējiem bied­riem nebija ne miņas, ne no Četāna, kurš slēpās augšā uz klints, ne arī no Saulrasas, kurš, tāpat kā Harka, zagās otrpus strauta pa mežu un kuram bija tālāks ceļš ejams, jo viņš lieca līkumu apkārt ūdenim no augšas.

Meža rīta dziesmas bija sen izskanējušas, vēl tikai laiku pa laikam iečivinājās vai iesvirpstējās kāds putna bērns. Uz saules apspīdētajiem nogruvuma akmeņiem gozējās ķirzaka. Harka piesardzīgi pagāja garām, lai neizbaidītu dzīvnieku. Ķirzaka ar savu bēgšanu var radīt ienaidniekā aizdomas.

Līdz šim zēns vēl nebija atklājis nekādas cilvēka pē­das, kurš būtu nācis vai gājis. Ar neatslābstošu piesar­dzību viņš zagās uz priekšu un beidzot nonāca tuvu klāt pie straujā strauta notekas kalna nogāzē. Harka lūkojās starp kokiem un krūmiem uz ūdeni. Viļņi virpinājās pa līdzeno strauta dibenu un nogludinātajiem akmeņiem, brī­žiem gaismā paspīguļoja, tad atkal satumsa kā meža zeme un zaļās sūnas. No augšas, pie strauta iztekas, un kaut kur lejā, kur mutuļoja neliels ūdenskritums, at­skanēja spēcīga šalkoņa, pastarpēm vēl ūdens burzguļoja un virmuļoja ap dažiem akmeņiem. Harkam šīs vietas bija pazīstamas, jo te viņš bija klejojis ar Jaunajiem

Suņiem. Viņš labi zināja, uz kurieni aiztecēja strauts un kur bija zvēru takas. Nekas nelikās savādāks kā citkārt, nekur nemanīja nekādas aizdomīgas pēdas. Harka uzma­nīgi vērās visapkārt. Te, pie strauta, viņam vajadzēja satikties ar Saulrasu.

Strauta viņā krastā starp krūmājiem parādījās vecākā indiāņa seja. Abi saskatījās, un katrs saprata, ka neviens no viņiem nav nekā aizdomīga atklājis. Viegli pieliek­dams galvu, Saulrasa norādīja Harkam, lai tas, palikdams tai pašā pusē, dodas uz izteku. Tad indiāņa seja nozuda un, ja Harka nezinātu, ka Saulrasa viņpus strauta zogas augšup, nekas par to neliecinātu.

Varbūt slepenais ienaidnieks bija tikpat izveicīgs un ložņāja kaut kur pa mežu tā, ka indiāņi nespēja viņu atklāt?

Jo vairāk Harka tuvojās vietai, kur gulēja tēvs, jo vairāk viņš satraucās. Paģībušais vai arī mirušais gulēja šajā krastmalā, pa kuru zēns līda ar vēl lielāku piesar­dzību nekā līdz šim.

Harka sasniedza vietu, no kurienes viņš varēja tēvu un strautu redzēt gluži tuvu, bet pats palika labi aizslēpts aiz zariem un kāda maza akmens bluķa. Un te viņu pār­steidza priecīgs atklājums. Matotaupa nebija miris. Viņš grozīja acis. Kaut arī viņa piere palika nodurta pie ze­mes, viņš piesardzīgi lūkojās uz dēlu, ko bija pamanījis slēptuvē.

Matotaupa ir dzīvs!

Harka nekustējās. Tikai ar acīm viņš pārmeklēja ap­kārtni, nopētīja tēva augumu, katram sprīdim veltīja uz­manību. Jādomā, ka Saulrasa darīja tāpat, jo nekas nelie­cināja par viņa tuvumu, kaut gan viņam vajadzēja būt ap šo pašu vietu strauta viņā pusē, kur Harka šai pusē.

Visi meklēja ar acīm un sasprindzināja dzirdi, Četāns augšā uz klints, Harka un Saulrasa mežā pie strauta un, acīm redzot, arī pats Matotaupa, kurš gan gulēja nekus­tīgi, bet bija modrs.

Saule gaiši apspīdēja mazo laukumiņu pie strauta. Dūk­damas lidinājās divas bites — pirmās pēc nokusušā sniega. Tās droši vien bija tikpat izsalkušas kā cilvēki, kas jau notiesājuši savus ziemas krājumus. Bites meklēja ziedu medu, dakoti — bizoņus, bet vēl ne dzīvnieki, ne cilvēki nebija atraduši to, kas nepieciešams iztikai.

Bezbēdīgi dūcošās bites, zirneklis, kas ložņāja pa sau- sājiem akmeņiem pie ūdens, kāds putns, kas noplivinājās un dzēra pie avota, — viss liecināja, ka četri indiāņi izturējušies pietiekami mierīgi, lai nesatrauktu dzīvo ra­dību. Vai te būtu vēl kāds cilvēks, kurš arī slēptos tik klusi? Tas bija jautājums, kas nedeva miera.

Harka pārlika, kāpēc tēvs tik dīvaini gulēja — ar galvu lejup, ieplestām rokām, it kā būtu nokritis. Zēns uzmanīgi pārbaudīja akmeņu stāvokli. Matotaupa laikam bija kritis. Pazīmes, kas to apstiprināja, pat mednieka acij arī no vislielākā tuvuma bija tikko pamanāmas. Harka pieņēma, ka tēvs stāvējis pie strauta, gabaliņu no iztekas, tādā atstatumā, ka galva atradās vienā līmenī ar pašu izteku. Viegls pirkstu iespiedums smiltīs norādīja uz to vietu, kur tēvs bija stāvējis. Matotaupa stāvējis ar mu­guru pret klinti un avota izteku. Viņš bija paraudzījies uz avota lejteci — droši vien tikai mirkli vai arī pagrie­zies tāpēc, ka mežā kaut kas bija saistījis viņa uzmanību, varbūt kāds troksnis. Kad Harka pirms vairākām stun­dām gāja prom, viņš bija vēl ievērojis, ka tēvs paslē­pās, lai nepamanīts novērotu avotu. Kāpēc viņš pametis paslēptuvi? Zēns netika gudrs. Likās arī, ka tēvs nav ievainots. Saulē vizēja viņa brūnā mugura, ieziesta ar lāča taukiem, kas padara ādu ne jutīgu pret aukstumu un ūdeni. Zilganmelnie mati bija gludi pāršķirti uz celiņa. Čūskas ādas strēmele, kas apņēma pieri, bija neskarta. Tāpat neskartas arī abas kara ērgļa skaistās spalvas 1 pakausī. Gaišās ādas bikses un mokasīni nebija notraipīti, nazis atradās makstī, laso turpat pa ķērienam. Vienīgais, kas izraisīja Harkas aizdomas, bija neparasts akmens, kas gulēja netālu no Matotaupas. Tas neizskatījās kā olis, ko ūdens noskalojis apaļu, bet bija stūrains un savādi vei­dots. Tā virsma bija raupja kā mazajām akmens piramī­dām, kas alā, spraucoties no zemes augšup, bija apgrūti­nājušas iešanu.