L.VELSKOPFA ~ Henriha: IZRAIDĪTO CEĻŠ

Arī Sarkanajam Džimam- vajadzēja bēgt!

Viņš dzīrās ar pamatīgu līkumu doties uz Niobraru, pa­raudzīties uz Bezzobu Bena tirdzniecības punktu un tur ievākt ziņas, kas ir jauns prērijā un Klinšu kalnu ap­kārtnē.

Kad Sarkanais Džims bija jau dažas dienas ceļā un pa pusei apgājis apkārt garumā izstieptajam kalnam, viņam iešāvās prātā, ka pašreizējos apstākļos būtu izdevīgāk atkal iegādāties zirgu. Ne vien tāpēc, ka ar to varētu ātrāk ņn vieglāk tikt uz priekšu, bet vīrs bez zirga izskatās .nožēlojams un var izraisīt vienīgi līdzjūtību vai arī radīt aizdomas, un kā viens, tā otrs Džima nolūkiem nederēja. Lai sasniegtu mērķi, viņam jāatstāj spēcīga vīra iespaids un jāmodina uzticība.

Melno kalnu ziemeļos viņš tika uz dažu uzņēmīgu med­nieku pēdām — un nakti viņam izdevās tiem nozagt vienu zirgu. Dzīvnieks nebija no labākajiem, bet arī ne slikts, Sarkanais Džims nolēma sākumam ar to samierināties. Ilgu laiku izticis bez ērtības, ko sniedz jāšana, viņš ar baudu laida pa prēriju auļos. Par pēdām viņš vairs nebēdāja. No apzagtajiem briesmas nedraudēja, jo tiem viņš bija paņēmis labāko zirgu, un Melno kalnu austrumpusē sadur­ties ar dakotu grupu nebija nekas bīstams, ja vien prata dakotu valodu un ar bagātīgiem runas plūdiem varēja pie­rādīt savus labos un miermīlīgos nodomus.

Jātnieks atrada neskaitāmas pēdas, kas norādīja, ka dakoti šķērsojuši šo apvidu, tomēr nesastapa nevienu indi­āni, arī nevienu balto. Viņš netraucēti tuvojās kailajai, smilšainajai paugurainei, kurai cauri plūda Niobrara. Viņš izrīkojās tā, ka nonāca apvidū, kur, jādomā, bija apmeties Bens, nevis no rietumu, bet no ziemeļaustrumu puses. Džims negribēja, lai Bezzobu Bens nojaustu kaut ko par viņa piedzīvojumu Melnajos kalnos.

Viļņainā ieplaka nolaideni sliecās uz upes pusi, un jāt­nieks nenovērsās no tās. Jo tuvāk upei jo pēdu saradās arvien vairāk. Šķita, ka te valda dzīva satiksme, pie kam apzīmējums «dzīva» jāvērtē saskaņā ar mežonīgās prērijas apstākļiem. Pa ērti braucamo ieplakas pļavu virzienā uz upi un arī prom no tās veda jātnieku un pat kāda vēršu pajūga pēdas.

Bezzobu Bena tirdzniecības uzņēmums, liekas, jau ne­daudz mēnešos kļuvis par tālas iedarbības pievilkšanas punktu.

Sarkanais Džims nesteidzās.

Ja šeit bija sākusies tāda apgrozība, tad tas varēja no­tikt tikai ar dakotu piekrišanu vai arī to klusu samierinā­šanos. Kaut kādā veidā Bens pratis nopirkt viņu labvēlību. Varbūt viņš tiem piegādāja ieročus, tomahaukus, nažus ar tērauda asmeņiem, vecas šautenes. Miera stāvoklis, kāds šeit pastāvēja, neapšaubāmi attiecās arī uz tādu miermī­līgi jāšus ceļojošu nabaga zelli, kāds bija Sarkanais Džims.

Pauguri, starp kuriem Džims jāja, atkāpās sānis, un ar rāvienu atklājās skats uz pļavām, kas nolaideni sliecās līdz upei. Bija pats vasaras vidus, un straume, kas pava­sarī skalojās līdz pašiem pauguriem, tagad bija atgājusi at­pakaļ mazās urdziņās, starp kurām rēgojās plati smilšu sēkļi.

Sarkanais Džims šķērsoja upes gultni, un acu priekšā pavērās notikumi otrpus upes.

Bens nebija slikts uzņēmējs. Džims tūlīt pat pazina meln­mataino, kurš nelielā spēcīgu puišu bariņā tēloja pavēl­nieku. Upes gultnes augšpusē, kas pavasarī droši vien bija pārpilna ar ūdeni, bet tagad viscaur izsusējusi, dienvidu krastā atradās neskaitāmas teltis, to vidū gulēja daļēji jau apstrādāti baļķi, un kāda apaļkoku māja jau bija pusē ga­tava. Skanēja cirvju klaudzieni, aprauti izsaucieni, parastā lādēšanās, sava veida pierasti īsi dusmu uzliesmojumi, kas atvieglo darbu. Dienvidrietumos pie smilšainajiem pakalniem bija apmetušies indiāņi, daži siu cilts dakoti, tiem miermīlīgi līdzās grupējās vēl daži brīvi dzīvojošie čejeni. Visi šie indiāņi neizskatījās pēc tādiem, kas piede­rētu vēl pie lielās brīvās tautas, tie bija droši vien no tiem, kas šur tur atšķēlušies, jo — to Sarkanais Džims saskatīja arī no tālienes — tie bija netīri un nekopti un uzjautrinājās, dzerot degvīnu. Degvīnu tie droši vien bija ietirgojuši pie Bena. Pret ko ietirgojuši, to Sarkanais Džims nespēja tik viegli noteikt, jo tā maiņas prece, kas no indiāņu rokām pārgājusi Bena īpašumā, nebija re­dzama. Tā droši vien atradās teltīs, kuras tirgonis bija sacēlis.

Sarkanais Džims nolēma tēlot uzpūtīgo. Šī loma padevās visvieglāk, jo atbilda viņa raksturam.

Tikko šķērsojis upi, viņš tūlīt tuvojās Benam.

— Hallo, vecais bezzobu līdēj!

Bens izņēma pīpi no mutes un nospļāvās.

— Ahoi, klīstošais bandīt! Vai nu reiz atkal parādies pie draugiem?

— Neko teikt, labi iekārtojies draugs tu esi tagad, mans bezzobu paziņa! Es biju tas, kurš tev ieteica šeit apmes­ties! Labs padoms! Ko tu man par to dosi?

— Labāk būtu zināt, ka tu lumzā pa Kanādu, nevis še. Bet, ja nu esi te, — iemetīsim kādu kraukšķīti!

— Sākumam der. Es nākšu!

Sarkanais Džims nokāpa no zirga, aizveda to mazliet nostāk no pārējiem zirgiem, kur zāle bija samērā sulīgāka, un piesēja. Tad viņš aizklumzāja atkal pie Bena un pavē­roja darbus pie apaļkoku mājas, kuras stiprās sienas jau pacēlās līdz pusei.

— Jupis ar ārā, Ben, kur tu ķēri šos varenos baļķus?

— Nokrita no debesīm.

— Tā gan. Esi dažus spēcīgus puišus pieņēmis.

— Bez tiem neiet.

— Plostniekus un cirtējus.

— Plostniekus un cirtējus. Tā ir.

— Nāc iedod man patronas bisei! Šitai zortei tev jābūt, ja esi kam derīgs tirgonis.

Bens pameta acis uz ieroci, kam tika prasīta munīcija.

— Šitā kalibra man nav.

Sarkanais Džims aizsvilās:

— Ben, to es tev saku, nemal tik daudz tukša ar saviem bezzobu žokļiem! Dod šur, kas man vajadzīgs, tev tas ir! Es negribētu būt tavs ienaidnieks še, pie robežas.

Bens norūca kaut ko, bet piekāpās.

— Nu, tad nāc!

Abi iegāja vienā no teltīm. Te, sakrautas cita uz citas, stāvēja vairākas nelielas kastes.

— Ko tu ar to domāji? Būt mans ienaidnieks? — Bens īgni jautāja pēc tam, kad kopā ar Sarkano Džimu bija apsēdušies. — Dāvāts te netiek nekas.

— Bet mana draudzība ir kaut ko vērts, mans dārgais, un mans ienaids iznāktu tev vēl dārgāk. Tātad liec galdā, kas man vajadzīgs! Tas ir mans pēdējais vārds. Ja tas tev nepas, es varu iet.

-— Nelec nu uz pannas. Nav ko runāt par da­žām patronām. Galvenais ir princips.

— Principu es tev tūlīt izskaidrošu, tu rīkļurāvēj. Tu samaksāsi par manu labo padomu, ar kuru tiki pie mantas, un samaksāsi par draudzību. Un, ja tā arī ir dārga, tad tomēr tev lēti tiks, jo tu esi un paliksi bezzobu ēzelis, kam nav jēgas ne par ko jēdzīgu. Tātad es saņemu šodien un vienmēr no tevis visu, kas man, pieticīgam prē­riju medniekam, nepiecie­šams, un par to tu vari ar mani rēķināties. Šodien man nepieciešama mu­nīcija, rītu zirgs, parīt varbūt jauna bise, labs nazis un aizvakar jaunas ziņas.

— Neko teikt, labi izdomāts. Ko tas nozīmē, ka es varu ar tevi rēķināties? Palīdzēsi celt māju?-

— Paklau, Ben, ja tu esi traks, tad tevi vajag iespundēt vai arī nošaut! Tu vari ar mani rēķināties, tas nozīmē, ka es nenolaidīšu no kātiem tevi un tavējos, neaizdzīšu visus zirgus, nenodošu citiem bandītiem un šad tad iedošu pa labam padomam. Skaidrs? Un tagad beidzot krati laukā munīciju, vai arī es zaudēšu pacietību.

Bens paklausīja.

— Tā. Tas būtu kārtībā. Kas tev ir ko iekost?

— Jenota fileja.