L.VELSKOPFA ~ Henriha: IZRAIDĪTO CEĻŠ

— Kaut vai. Dod šur.

Bens pasteidzās - notēlot namatēvu, un Sarkanais Džims mielojās. Paēdis viņš piebāza pīpi. Bens grasījās iet no telts laukā, paskatīties, kā sokas darbi.

— Pag, pag, mans dārgais! Veltī nu vēl mazliet laika savam tik reti redzētam draugam Sarkanajam Džimam!

— Ko tad vēl? Vai tu neesi pieēdināms?

— Ar jaunām ziņām neesmu vis. Ko stāsta tavi indi­āņi, no kuriem tu tur laukā esi atpircies ar draņķa šņabi,

ko var saost jau pa gabalu starp prēriju un kalniem?

— Smalka dzira, puis, smalka dzira! Man tikai rādās, ka tev ir nešpetns deguns. Ko tad lai šie stāstītu? Paši nekā nezina. Pagaidām zemē valda miers.

— Vai tas ir viss?

— Es jau zinu gan, kurp tu lenc, mūsainais bandīt. Bet, ja es būtu kaut ko dzirdējis par zeltu, tad pats to sen pie­vāktu!

— Bijis tik vienkārši.

— Tieši tāpēc, ka nav vienkārši, arī tu neesi vēl nekā dabūjis.

— Tu allaž zini par citiem vairāk, nekā tie zina paši par sevi! Kur tu ķēri, ka es nekā neesmu atradis?

— Neizskaties pēc tāda.

— Labi, ka tā. Bet vai tu neesi nekā dzirdējis par Sēdošo Bizoni?

— Par sarkanādaino burvju mākslinieku? Neko tādu, kas būtu runas vērts. Bet… — Bens sastomījās.

— Bet?

— Nāc, man jāpamet acis uz būvdarbiem!

Sarkanais Džims brīdi pārlika, tad piekāpās. Vajadzēja

būt pielaidīgam.

Bens un Džims bez steigas piegāja pie jaunbūves, kur vēl strādāja divi vīri. Sarkanais Džims aplūkoja māju, kāda tā bija paredzēta, taisnstūra stipra apaļu baļķu māja ar durvju caurumiem uz austrumiem un sienām bez lo­giem, tikai ar šaujamlūkām. Pie aizmugures platās sienas, acīm redzot, paredzēta vēl kāda piebūve.

— Nav smādējams, mīļais Ben. Un kā tu tiksi pie ūdens, ja sarkanādainie tevi gadījumā ielenc un apšauda ar de­gošām bultām?

— Var mājas iekšpusē izrakties līdz gruntsūdenim.

— Prātīgs darbs. Na, palauzi vēl mazliet galvu par būvi. Un padomā, kā būtu ar slepenu izeju uz upi!

Bens apstulba.

— Kāpēc slepena eja? Visdziļākā miera laikā? Esmu jau labi pazīstams tirgonis!

: — To es redzu. Kurš tev iedeva naudu?

— Kāda tev daļa?

— Nekāda. Negribu arī nekādu. Tas padara tikai atka­rīgu. Bet, kas attiecas uz mieru, — tev, vecais, sēž put­niņi galvā!

— Kā tā? — Bens iztrūkās. — Vai esi ko dzirdējis?

— Ja es uz to tikai gaidītu. Pašam vajag smadzenes kustināt, vecais ēzeli, kombinēt uz priekšu!

— Bet kāpēc tad šaus?

— Tu taču nedomā, ka dakoti paturēs zemi, kur viņi tagad medī bizoņus?

— Kāda man gar to. daļa?

— Ļoti liela. Tiklīdz dakotus aizskars, viņi kļūs neganti, par to tu vari būt drošs.

— Nu bet… jā… Bet tam vēl laika gana, un tad jau es pagūšu aizmanīties. Varbūt es maķenīt pacelšu cenas, dzelzs jākaļ, kamēr tā karsta. Nāc, pasēdēsim vēl mazliet teltī!.

— Var arī! — Sarkanais Džims sevī nosmējās.

Kad viņi abi no jauna sēdēja teltī, Bens pēkšņi iejau­tājās:

— Vai tu vari man iedot lielāku summu?

-— Es? Tev? Priekš kam?

— Iekams sākas karš. Ja es vēl aši šo to iepirktu, va­rētu noslēgt vienu otru darījumu. Un karā dakoti makbā labu cenu par šautenēm.

— Gatavais rīkļurāvējs! Griezies taču pie Bakeriko!

— Kas tas tāds?

: — Viens vīrs Meksikā. Bet to tu nedabūsi rokā. Lai pa­liek. Ar skaidru naudu tagad nav ko iesākt, neko no ma­nis nedabūsi, vecais. Bet padomus, labus padomus vari saņemt.

, — Tukši vārdi! Zēl. Tu esi skopulis.

— Gudrs skopulis, bezzobu radījum. Vai esi manījis vienu aptaurēto, kurš kopā ar čejenu jādelē pa prēriju un mālē virsaišus?

, — Pavei, to trako Morisu?

— Jā. Vai pazīsti viņu? Viņš bijis še pie tevis, un tu viņu atkal palaidi vaļā?

— Viņš labi samaksāja.

— To ubagu naudu! Būtu viņu pakratījis, tad tagad ne­zinātu, kur naudu likt.

— Tu gribi teikt… tu taču nedomā …

— Es nedomāju, es tikai saku.

— Bet tas ir bīstami.

— Man ne.

— Tev … runa ir par mani.

— Nav ko gudrot, jo mākslinieka kunga ar lielo naudas muķi diemžēl nav vairs še. Kas citādi jauns?

— Traks gadījums!

— Un tas būtu?

— Tāds murgojums. Dakotu vidū esot kāda grupa, kurai esot zelts, un tās virsaitis zinot par milzum lieliem dārgu­miem.

Sarkanais Dzims saausījās.

— Kāds virsaitis?

— Parastās blēņas, ko melš. Vārdu es neiegaumēju. Stāsta, ka ciltsbrāļi šo padzinuši, tāpēc ka dzērumā esot ko izmuldējies. Dēls viņu pavadot izraidījumā.

, — Zēnam taču ir tikai divpadsmit gadu.

— Ko… ko? Divpadsmit gadu? Tātad tu viņu zini, ban­dīts tāds?

Džims pukojās pats uz sevi. Kā viņam tas bija izsprucis! Benam nebija nekas jāzina par Džima piedzīvojumu indi­āņu apmetnē. -

— Nepazīstu! — viņš meloja.

— Bet šo notikumu jau apspriež pie visiem nometņu ugunskuriem.

— Ko tad tu mani izprašņā? Vai šie abi nav pie tevis te parādījušies?

— Ko ta viņi še uzsāks?

— Izraidītajiem mēdz rasties vajadzība pēc munīcijas.

— Tiesa gan.

— Ja nu viņiem gadītos iegriezties …

— Tu gribētu tos vēlreiz satikt?

— Iepazīt!

—, Vēlreiz satikt. Tu jau viņus pazīsti.

— Ķēpausi. Tad man nevajadzētu tev par viņiem jautāt.

— Vai varbūt tieši tad?

— Tomēr ne. Es allaž runāju patiesību, liec to aiz auss!

— Tāds tu nu gan izskaties, vecais laupītāj. Še, es tev došu šķipsnu tabakas.

— Pieņemts.

Saruna vērtās nenozīmīga.

Kad diena sliecās uz vakara pusi un satumsa, Sarkanais Džims devās pie sava zirga, lai tur pārgulētu. Pēdējās dzirdētās ziņas viņu ļoti nodarbināja. Ja virsaitis, par kuru runāja, sava reibuma un neskaidrās pļāpības dēļ iz­stumts no cilts, tad bija izredzes vēlreiz tikt viņam klāt. No brīvi dzīvojošas cilts izstumts indiānis ir nelaimīgākais radījums pasaulē, jo brīvie indiāņi saliedēti savās ciltīs

visciešākām saitēm, ciešākām, nekā baltie to vispār spēj iedomāties un saprast.

Sarkanais Džims gulēja tikai dažas stundas un, kad viņš pirms rītausmas pamodās, tad aizjāja, neatvadījies no Bena. Viņš jāja dienvidrietumu virzienā uz nometņu pusi — pie dzelzceļa uzmērīšanas strādniekiem. Var būt, ka tur klīda kādas skaidrākas baumas par izraidītā uztu­rēšanās Vietu, ko Sarkanais Džims bija apņēmies samek­lēt. Notikumi, kas noveda virsaiti līdz katastrofai, bija norisinājušies starp Ziemeļ- un Dienvidplakankalni pie Zirgu strauta. Sarkanais Džims to zināja pavisam, noteikti.

Cik labi, ka viņš toreiz bez kavēšanās aizbēga no vir­saiša telts! Pēc tā, ko viņš tagad dabūja zināt no Bena, varēja secināt, ka tiešām bijuši kādi, kas slepus noklau­sījušies.

Kurš citādi būtu cēlis sūdzību pret virsaiti?

Sarkanais Džims paskubināja zirgu. Spriežot pēc izkal­tušās prērijas, vasara jau sliecās uz rudens pusi. Ziemā sniega klātā, vētrām pakļautā plakankalne bija neapdzī­vojama. Tas, ko Sarkanais Džims nodomājis, bija jāpaveic vēl pirms sniega.

Pa to laiku, kamēr Sarkanais Džims noņēmās ar veltīgu zelta meklēšanu un joprojām atradās ceļā, lai beidzot tiktu pie bagātības, kādā nomaļā mazā kalnu ieplakā bija uzradusies dzīvība.

Bija nakts. Augšup snaigstījās kalnu ēnas; kā senu ģeo­loģisku katastrofu drupas ar saviem klinšu akmeņiem tie spītēja tagadnei. To plaisās urdzēja ūdens strūklas, kas urdzējušas bez pārtraukuma kopš gadu tūkstošiem; kris­tāldzidrais ūdens tecēja, klusi burbuļodams, iešalkodamies ap nogruvušiem klintsbluķiem, un krākdams gāzās pāri stā­vām sienām. Akmeņi, sūna un sīksti krūmi, vētru sakrop­ļotu koku stumbri un zari, pa dienu uzsākuši sevī saules siltumu, tagad to dvesmoja gaisā, kas, liegi viļņodams, tumsā glaudās ap kalniem un zālainām nogāzēm. Kopā ar vēsmu apkārtnē vējoja vasaras smaržas — ziedu dvesma, sausas zemes un sacietējušu sveķu smārds. Lāči gulēja savās migās, putni koku lapotnēs, kukaiņi atpūtās sa­vās slēptuvēs vai uz puķu kātiņiem un zem lapām.