L.VELSKOPFA ~ Henriha - IZRAIDĪTO CEĻŠ

Tikai sasniedzot mežmalu, viņš apstājās un nometās zemē, lai atvilktu elpu. Arī zēns apsēdās un, apņēmis ar rokām ceļgalus, aplūkoja atpūtas laikā brieža ragus ar divpadsmit asajiem žuburiem.

— Ko mēs no tiem pagatavosim, tēv?

— Kā tev pašam liekas?

— Asie ragi noder dažādi. Arī tādus pašus varam jau izmantot par ieročiem pret dzīvniekiem un pat pret cilvē­kiem.

— Tev taisnība. Paskatīsimies, kam tie visvairāk noder un kur mums visvajadzīgāki. Piemēram, mums nepiecie­šami šķēpu uzgaļi. Kātus tūlīt pat sameklēsim un nogrie­zīsim. Vai vari vēl panest?

— Gan jau.

<���— Lūki vajadzīgi, ar ko uzgaļus piestiprināt pie kātiem.

— Tam var noderēt arī brieža cīpslas.

— Cīpslas biju nodomājis izlietot lokam.

— Tad ir nepieciešamas arī bultas. Vai taisīsim bultu uzgaļus no kauliem vai akmeņiem?

— Atkarībā no tā, vai tev izdosies sameklēt piemērotus akmeņus. Paraugies visapkārt!

Indiāņi sēdēja pie strauta, kas sākās tur pašā augšā viņu paslēptuvē, izsijājās pāri klinšu sienai un, vēl nesasniedzis mežmalu, no jauna uzkrāja ūdeni tālu izkaisītā klinšu smeltnē. Līdz šim Harka bija sēdējis ar muguru pret kalnu, ar seju pret mežu. Tagad viņš pagriezās, nogūlās uz vē­dera, atbalstījās uz elkoņiem, atspiedis zodu plaukstās. Harka aplūkoja akmeņu drumslas un saprata, ka tēvs ir jau te visu noskatījis. Zēns pacēla vienu otru akmeni asām malām, lai to labi novērtētu, un beidzot uzdūrās uz tāda, kas likās piemērots.

— Šis ir labs!

— Tādus tu atradīsi šeit vēl!

Harka piecēlās, lēnām pagājās visapkārt, nenovērsdams acu no sīkajiem akmeņiem. Pusstundas laikā viņš sanesa divas riekšavas akmeņu, kas bija piemēroti bultu uzga­ļiem, daži bija tiem pilnīgi līdzīgi. Bez tam viņš bija atra­dis kādu lielu, plakanu, savdabīgu akmeni ar tik asām malām kā naža asmens un ļoti lepojās ar savu atradumu. Tēvs paņēma to rokā, pagrozīja un pārbaudīja malu asumu.

— Tas būs labs nazis, hau! Iespējams, ka ir tāds jau bi­jis.

Viņš atdeva akmens asmeni zēnam atpakaļ un piecēlās.

— Atpūties, — viņš teica, — es nogriezīšu kātus bul­tām, šķēpiem un nažiem un pameklēšu lūkus. Sameista­rošu mums arī vāles.

Harka bija ar visu mierā, it īpaši ar to, ka drīkstēja tagad pats atpūsties. Nolicis galvu uz rokām, viņš pava­dīja tēvu ar acīm, bet drīz vien acis aizkrita ciet, un viņš bija jau aizmidzis. Pēdējās dienas bija pārāk nogurdino­šas bijušas.

Kad viņš pamodās, tēvs sēdēja līdzās. Harka, šķiet, bija ilgi gulējis, jo saule jau sliecās uz vakara pusi un tēvs bija daudz paveicis. Divi oškoka šķēpu kāti, materiāls di­viem lokiem, daudz bultu un viens naža spals. Arī lūkus tēvs bija saplēsis. Jaunās vāles bija jau gatavas — katrai piestiprināts pie elastīga kārklu zara roktura akmens olas lielumā.

— To mēs visu ņemsim līdzi! — sacīja Matotaupa, pa­manījis, ka Harka pamodies.

Zēns pamāja un ar lūkiem sasēja kātus kopā, lai varētu vieglāk nest. Akmeņus paņēma Matotaupa. Katrs nesa savu vāli.

Tad abi uzsāka grūto augšupkāpšanu. Matotaupa ar milzu piepūli stiepa briedi. Arī Harkam bija smagi, lie­lāko tiesu neērti nesami priekšmeti, kas ļoti kavēja iešanu, un viņš nožēloja, ka paņēmis līdzi bisi. Tomēr tagad nekas cits neatlika, vajadzēja vien to atkal stiept atpakaļ. Bija jau vēla nakts, kad abi beidzot sasniedza klinšu taku, kas veda uz viņu patvēruma vietu. Paklausot tēvam, Harka gāja pa priekšu, lai vispirms noliktu saišķi ar ieroču kā­tiem un bisi. Kaut arī zēns bija pārliecināts, ka pa viņu prombūtnes laiku nekas pārsteidzošs nevarēja atgadīties, viņš tomēr atviegloti uzelpoja, kad šaurajā vietā ierau­dzīja neizkustināto akmeni un drīz vien arī zirgus, kas stāvēja līdzās pie strauta un tagad nāca zēnam klāt. Harka nolika zemē saini ar kātiem un bisi, lai aši atgrieztos pie tēva un paņemtu ragus. Beidzot abi kopīgiem spēkiem at­nesa arī brieža ķermeni drošā vietā mazajā ielejā.

Vairs nebija tālu 1-īdz rītausmai. Tēvs un zēns nolēma pabrokastot. Viņi dzesēja slāpes, pēc tam Matotaupa no- dfrāja vienu brieža gurnu un izgrieza divus lielus gaļas gabalus. Harka izdauzīja ar akmeni tos mīkstus un izmē­ģināja jauno naža asmeni. Spals vēl lāgā neiegula saujā, bet nazis grieza labi, un viņš varēja ar to sagriezt gaļu šķēlēs. Par pārējo gādāja veselīgie zobi. Arī Matotaupa kāri ēda, un, kad abi paēduši vēlreiz padzērās avota ūdeni, viņi pārguruši nogulēja dziļā miegā līdz pusdienas laikam.

Pamodušies viņi jutās kā no jauna piedzimuši, jo varēja tūlīt pat sākt darboties. Matotaupa novilka briedim ādu, sadalīja liemeni, izlobīja no tā cīpslas abiem lokiem, atda­līja ragus no galvaskausa un nokasīja kaulus, kurus dzī­rās apstrādāt. Harkam vajadzēja vienu daļu gaļas sa­griezt strēmelēs un izkārt kaltēties, pārējos gabalus ievīstīt brieža ādā un norakt zemē priekšdienām. Harka darīja, kā likts, bet savā prātā nodomāja, ka tas ir sie­viešu darbs, ko citkārt darījušas vecmāmiņa un māsa. Untšidus un Uinonas tēls šai brīdī viņam stāvēja acu priekšā kā dzīvs, taču ne vairs tik sāpīgu ilgu apņemts. Saule spīdēja gaiši, Harka bija paēdis, un viņā no jauna pamodās veselīga un spēcīga cilvēka drošā paļāvība.

Vajadzēja atrast kādu iespēju, kā pierādīt telšu ciema­tam, ka Matotaupa nav nekāds nodevējs, ka burvis viņu melīgi apsūdzējis. Tad Matotaupa un Harka atgriezīsies mājās kā izcili mednieki un drosmīgi karotāji un pārējie viņus sagaidīs, dziļi nožēlodami notikušo.

Harka pacēla acis un vēroja, kā tēvs lieca loku, uzvilka un nostiprināja cīpslu. Arī tēvs šodien izskatījās možāks un jautrāks. Sagādāt jaunus ieročus — tas bija īstais uz­devums medniekam! Ieroči bija viņa darba rīki.

Visiem akmeņiem nebija vēlamās bultu uzgaļu formas. Harka sāka vienu akmeni atskaldīt. Akmeņus pazīdams, viņš zināja, kā akmens «audzis» un kurā vietā tas atšķel­sies, apstrādājot vienu ar otru. To viņam tēvs bija jau agrāk iemācījis.

Visa diena un arī nākošā pagāja, izgatavojot ieročus. Beidzot bija tiktāl, ka abi indiāņi bija nodrošināti ar na­žiem, šķēpiem, bultām un lokiem.

Pāri palika kauli un atkritumi. Matotaupa paķēra kādu kaulu un sāka to apstrādāt. Harka ar izbrīnu redzēja, ka rodas maza figūra, līdzīga ērglim.

Ērglis bija agrā rīta stundā atkal lidinājies pāri kalnu galotnēm.

— Mūsu nākošais darbs būs, — sacīja Matotaupa, — šeit izrakt bedri patvērumam. Saule vienmēr nespīdēs. Šodien uzsāksim abi kopā. Rīt tu strādāsi tālāk viens pats un es došos no jauna medīt.

— Ērgli?

— Nē, ērgli ne. Tam ir skaistas spalvas, bet maz gaļas. Mums nepieciešams vēl vairāk gaļas, lai nepiedzīvotu pā­rāk daudz bada dienu. Par spalvām domāsim vēlāk… vai arī pie gadījuma.

Abi izvēlējās nodomātajai alai piemērotu vietu pie dien­vidu nogāzes. No ziemeļiem to aizsargāja kalni.

Kāda klinšu atradze mazliet iestiepās pļavas dienvidu nogāzē un sniedza aizsargu arī no rietumiem. Stūrī starp šo klinti un nogāzes stāvumu viņi sāka rakt. Piemērotu darba rīku nebija. Tomēr ar akmeņiem un ragu žuburiem varēja izcelt velēnu un rakt dziļāk.

Nākošajā dienā Harka, kā bija norunāts, strādāja viens. Bedre bija pietiekami dziļa, lai tanī apsēstos, bet Harka gribēja tik dziļu, ka tanī varētu arī izstiepties, un tāpēc raka vēl. Beigās viņš atkal uzdūrās uz klints, bet tad bedre likās arī jau pietiekami dziļa un liela. Bedres malas zēns nolīdzināja un aplika ar akmeņiem, kurus atstiepa šurp. Smagākā problēma bija bedres nosegšana. Pagaidām viņš bedres augšgalam pārstiepa pāri bizoņādas segu.