L.VELSKOPFA ~ Henriha - IZRAIDĪTO CEĻŠ

— Tu teici, ka esi jau ligzdu uzgājis. Kur tā ir? Vai mēs varētu tuvu piekļūt?

— Nē, manuprāt, mēs nevarētu pavisam klāt tikt Šim ērglim ligzda nav vis kokā, bet uz klinšu izciļņa, kur grūti piekļūt. Es ieteiktu paņemt līdzi laso, loku un bul­tas, bez tam arī šķēpu.

— Un manu pērkondzelzi?

— Tā ir tava darīšana.

— Kad mēs dosimies ceļā, tēvs?

— Rītu agri no rīta. Paņemsim zirgus līdzi, jo lielu ceļa gabalu varēsim jāt un tā ietaupīt laiku.

Harka visam piekrita. Pēc tēva norādījuma viņš salika līdzņemšanai pārtiku piecām dienām. Viņi negribēja ceļā lieki kavēties, tāpēc ēdienam vajadzēja būt pie rokas.

Gaismai svīstot, indiāņi atveda zirgus un uzkrāva tiem segas ar pārtiku, un veda tos pa klinšu taku, līdz grūtākais ceļa posms bija pārvarēts. Tad uzlēca zirgos un līksmi jāja pretī rītausmai. Arī zirgi priecājās, ka netiek kavēti un drīkst izskrieties lielu ceļagabalu. Viņi bija labi atpūtu­šies, paēdušies labi augušo kalnu zāli, tāpēc jutās moži un gatavi piedalīties jebkurā pasākumā. Matotaupa jāja pa, priekšu pāri ielejām, nogāzēm, cauri mežiem, pāri ak­meņu nogruvumiem. Arī Harka bija priecīgs par izdevību izjāties un redzēt kaut ko vairāk nekā tikai mazo ieleju augšā, kas gan deva patvērumu, bet lika sajusties gandrīz kā cietumā.

Pret vakaru abi jātnieki sasniedza kalngalu, no kura Matotaupa savās medību gaitās bija atklājis ērgļa ligzdu. Matotaupa un Harka nokāpa no zirgiem, ar laso palīdzību piesēja zirgus pie koka un kāpa uz klinšaino virsotni, kas solīja plašu skatu visapkārt. Kad viņi pēc stundas gājiena sasniedza augšu, jau metās krēsla un kalnu pasaule pa­vērās acīm rietošās saules brīnumainā un daudzkrāsainā mirgo jumā. Harka raudzījās visapkārt un drīz vien bez tēva norādījuma pats pamanīja ērgļa ligzdu.

Plēsoņa bija sev izmeklējis no lejas ļoti grūti pieejamu klints izcilni. Kalns, kur atradās ligzda, nebija pārmērīgi augsts, pat ne tik augsts kā virsotne, uz kuras abi indiāņi patlaban stāvēja. Bet tas bija ar daudzām plaisām, un pie vienas klints virsotnes austrumu pusē bija izVeidojies pa­kāpslis, kur ērglis bija sev atradis ligzdas vietu. Viņš bija turp sanesis pamatīgus zarus, tik resnus kā mazi koku stumbri. Uz šī laukumiņa varēja ļoti ērti uzlidot un ap­mesties. Patlaban ērglis nebija savā ligzdā.

Abi indiāņi vēroja un nogaidīja, kamēr pilnīgi satumsa. Taču putns šai vakarā neatgriezās. Naktīs ērgļi nemēdz laisties. Tāpēc Matotaupa un Harka nokāpa atkal lejā pie zirgiem, lai nakti pārlaistu kopā ar tiem mežā.

Jau ilgi pirms rītausmas abi no jauna devās augšā uz virsotni. Kad viņi bija tur nonākuši, visapkārt vēl valdīja dziļa tumsa. Virsotņu vējš bija auksts, tas kļuva asāks un saltāks, kad iebalsnījās rītausma un bālganajās debesīs vēl tikai laistījās rīta zvaigzne un dilstošā mēness sirpis. Beidzot pāri apvārsnim pacēlās saule. Harka, kurš šo mostošās dienas mirkli bija jau tūkstoškārt pieredzējis, arvien no jauna par to priecājās, tāpat kā priecājās ziedi un lapas atveroties, kā priecājās dūcošie kukaiņi, arī meža zvēri, kam gaismā nav tik daudz jābaidās no uzglūno­šajiem plēsoņām.

Ligzda bija un palika tukša.

Indiāņi nepavadīja visu dienu kalngalā. Viņi izmantoja

laiku un devās no jauna pie zirgiem, lai tad ar tiem aiz­jātu līdz plaisām sašķeltā kalna piekājei, kur augšā at­radās ligzda. Zirgus, labi apslēptus, viņi no jauna piesēja, un tie cītīgi skrubināja krūmājus, bet paši aizzagās pie kādas kalna atradzes, kas pacēlās netālu no tās, kuru vainagoja ērgļa ligzda. Šī klints dienvidpusē bija kāpša­nai parocīga un, kaut arī stāva, izveicīgam cilvēkam viegli sasniedzama. Abi indiāņi kāpa augšā un uzvilka pje laso piesietos ieročus, kurus,"kalnā rāpjoties, nebija iespējams paņemt līdzi. Viņi iekārtojās uz šaurās klints virsotnes pēc iespējas tā, lai no ligzdas būtu neredzami. Viņi gan nemaz nešaubījās, ka ērglis tos pamanītu, ja ielidotu ligzdā, taču, ja viņi paliktu nekustīgi uz vietas, tam ne­rastos nekādas aizdomas. Putni pirmkārt reaģē uz to, kas kustas.

Diena pagāja, iestājās vakars, bet ērglis ligzdā neat­griezās.

— Kaut kas būs atgadījies, — Matotaupa sacīja Mar­kam. Viņi abi sēdēja iestājušās nakts zvaigžņu gaismā. — Kad es toreiz medību laikā vēroju šo ligzdu, ērglis ik dienas lidoja iekšā un ārā. Man jau toreiz radās vēlē­šanās to pieveikt, bet negribējās tādēļ kavēties, jo zināju, ka tu esi tur palicis viens. Būtu es viņu nošāvis!

— Jā, tas būtu labāk bijis, — Harka pasmaidīja. — Bet . kas varētu būt atgadījies? Kāpēc viņš vairs nerādās?

— Var būt, ka viņš sadomājis sev uzcelt jaunu ligzdu. Kas to lai zina!

Abi indiāņi nogaidīja vēl trešo dienu. Bet, tā kā viņi nekur neredzēja ērgli arī lidojam, tad beidzot vīlušies atteicās no šī medību pasākuma un jāja atpakaļ uz mazo kalnu ieleju.

Kad, saulei lecot, viņi bija sasnieguši klinšu takas sā­kumu, kas veda uz strautu un pļavām, Matotaupa lika zē­nam palikt pie zirgiem un pagaidīt. Viņš grasījās pirmais palūkoties, vai viņu patvērumā viss ir kārtībā. Harka ap­sēdās pie zirgiem zemē. Kaut arī viņš klausījās, tomēr tēva soļus nedzirdēja. Kājas mīkstajos mokasīnos spēra uz akmens nedzirdamus soļus.

Bet kaut ko Harkas auss uztvēra, skaņu, kuras izcelša­nos viņš nespēja izskaidrot. Divas bites dūca, lidinādamās ap puķēm, kas ziedēja košās krāsās un arī smaržoja spēcīgi, Tālumā bija dzirdama kovārņu klaigāšana. Tas bija vienkārši un saprotami. Taču Harka izdzirda vēl kaut

ko, kādu apslāpētu troksni, it kā tiktu plosīta gaļa. Šo troksni viņš nespēja izskaidrot. Viņš sasprindzināja dzirdi.

Pēkšņi ausīs iesitās kāda klusināta skaņa, kas viņam kopš agras bērnības labi pazīstama, — loka dzīslas dziedošā spindzēšana, bultai aizlidojot. Vai tēvs būtu šāvis? Vai arī kāds paslēpies ienaidnieks? Harkam vajadzēja palikt uz vietas. Viņš nedrīkstēja pamest zirgus un skriet prom. Bet tagad viņš gaidīja ar saspringtu uzmanību.

Ilgi nebija jāgaida. Matotaupa atgriezās pa klints taku atpakaļ; pēkšņi viņš atradās pretī zēnam. Viņš smējās!

— Tēvs! Es dzirdēju tava loka dzīslu spindzam. Bet pirms tam izklausījās tā, it kā tiktu plosīta gaļa.

— Nāc, Harka, — sākumā bez zirgiem! Mēs varam mierīgi tos kādu brīdi atstāt vienus. Es gribu tev kaut ko parādīt!

Abi steigšus devās prom pa klinšu taku, Harka pa priekšu. Kad pavērās skats uz avotu un ieleju, zēns palika kā apstulbis stāvam.

Uz klints bluķa, no kura apakšas burbuļoja laukā strauts, sēdēja ērglis. Nagos tas vēl turēja gaļas gabalu, kuru, jā­domā, nupat vēl bija ēdis. Ērgļa kreisajā spārnā bija iestrēgusi Matotaupas bulta. Pļavā, pie bedres, velēnu sloksnes, ar kurām indiāņi bija apseguši savus apraktos krājumus, bija uzplēstas un saplosītas. Visapkārt mētājās gaļas paliekas un kauli.

Te bija saimniekojis ērglis, kamēr-Matotaupa un Harka viņu gaidīja pie ligzdas!

Tagad arī zēns smaidīja.

Ievainotais putns cilāja labo spārnu un cīņas kārē stiepa aso knābi pretī ienaidniekam.

— Nu viņš nevar vairs tā, kā gribētu, — sacīja Mato­taupa, — laupītājs tāds. Ej, Harka, atved zirgus!

Zēns devās atpakaļ un atveda mustangus, kas, nu jau trešo reizi šo ceļu iedami, bija pieraduši pie grūtā kā­puma un mierīgi ļāva sevi vest. Kad zēns no jauna pa­lūkojās ielejā, ērglis vēl joprojām sēdēja ar nokārušos kreiso spārnu uz klints bluķa un atkal draudīgi izslēja pret Harku galvu un knābi. Acīm redzot, Matotaupa ne­bija putnu aizticis, bet patlaban centās noskaidrot, kas vēl palicis no krājumiem pāri. Zaudējums nebija tik liels, kā pirmajā acumirklī likās. Tikai viens no augšējiem gaļas saiņiem bija atplēsts un tā saturs daļēji apēsts, daļēji iz­kaisīts.