L.VELSKOPFA ~ Henriha - IZRAIDĪTO CEĻŠ

Tad Harka, ierosījies jaunajā mājoklī, atpūtās un tagad pirmo reizi iedomājās par saviem Lāču cilts draugiem un rotaļu biedriem: par jaunāko brāli Harpstenā, vecāko draugu Cetānu, allaž jautro Melno Sproggalvi, kurš bija kopā ar savu tēvu izbēdzis no vergošanas pie bālģīmjiem, atcerējās visu zēnu baru no Jauno Suņu kopas, kurus bija vadījis Harka Kramakmens Modrā Acs Vilku Nāve Bi- zoņbultu Šāvējs Lāču Mednieks.

Tik daudz vārdu jau bija virsaiša dēls izpelnījies 110 sa­viem biedriem. Nezin kā viņi tagad to sauktu? Vai vispār kāds uzdrīkstas viņu pieminēt? Un, ja viņi klusē, jo baidās no burvja, kurš 110 viņiem vismaz domā par Harku?

Šeit, augšā kalnos, šai mazajā ielejā, pie bedres viņi visi varētu vairākas dienas pavadīt kopā un lieliski rota­ļāties.

Harka aprāva šo domu gaitu un pavērās gaisā, kur no jauna riņķoja ērglis. Neatlaidība, ar kādu lielais laupītāju putns lidinājās pār mazo kalnu iegrobi, zēnam sāka likties neparasta. Vai tuvumā būtu kāds laupījums, ko ērglis no­skatījis un gaida izdevīgu brīdi, lai mestos zemē? Vai varbūt brīnās par jaunajiem iedzīvotājiem, kas ielauzušies viņa medību novadā, par abiem zirgiem un cilvēkiem?

Te bija īstā laupītāju putnu apmešanās vieta. Tālu nost no apdzīvotām vietām, nost no izceļotāju karavānu ce­ļiem, no steidzamā pasta transporta ceļiem, nost no plāno­tās dzelzceļa stigas atradās šī mazā, klajā kalnu ieleja, kur naktis ir aukstas un ziemā droši vien neciešami salst. Spriežot pēc pamestajām pēdām, kopš pavasara avotu un pļavu apciemojušas vienīgi aitas un putni. Iespējams, ka tagad tikai pirmo reizi te ielauzušies cilvēki.

Harka aplūkoja savu jauno nazi. Ļoti iespējams, ka tē­vam taisnība, ja viņš domā, ka asmens bijis piestiprināts pie cita spala un nazis jau kalpojis kādam indiānim par ieroci. Tagad asmens bija ieķīlēts iešķeltā koka spalā un nostiprināts ar lūku saiti — primitīvs, bet noderīgs rīks. Asmens nebija no krama, bet kāda cita ļoti cieta akmens asām malām. Harka bija apmierināts. Kā gan šis nazis un gatavi bultu uzgaļi varēja gadīties akmeņu vidū lejā, starp klinti un mežu? Var būt, ka mežā kādreiz dzīvojusi kāda indiāņu grupa, tas varēja būt. Visvieglāk pārlaist ziemu koku pavēnī. Ziemā arī Matotaupam un Harkam vajadzēs pamest tagadējo patvērumu un nokāpt dziļāk lejā. Bet tam vēl laika gana.

Patlaban bija saulainas un rāmas dienas.

Harka ievēroja, ka zirgi kļuvuši nemierīgi. Viņi atspie­dās uz priekškājām, kā grasīdamies spert, un sabāza gal­vas kopā, kā to mēdz darīt' dzīvnieki barā, kad tiem uz­brūk. Harka, joprojām vēl ar nazi rokā, uzmanīgi raudzījās visapkārt un saspringti klausījās. Beidzot viņš piecēlās un aizzagās līdz avotam un klinšu takai, paskrē­jās pa taku uz augšu līdz pašai novērošanas vietai un pa­vērās visapkārt. Visur, likās, valdīja dziļš miers. Tikai ūdens klusi guldzēja. Augstu gaisā ar izplestiem spārniem lidinājās ērglis.

Harka jutās neapmierināts, ka nespēja noskaidrot zirgu tramības cēloni. Dzīvnieki mazliet nomierinājās, tomēr raudzījās apkārt ar neuzticību. Kas tiem lēcies? Zēns no­lika pa tvērienam visu veidu ieročus, kādi nu viņam jau bija. Loku un bultas, šķēpu, bisi. Visādam gadījumam bisi pielādēja. Nazi paturēja pie sevis. -

Ērglis bija pazudis. Vai tas ar savu aso redzi arī būtu pamanījis briesmas? Zēns vēlējās, kaut tēvs būtu te. Bet Matotaupa droši vien atgriezīsies tikai pret nakti, ja vien nepaliks dienas divas trīs prom.

Zirgi nomierinājušies atkal sāka ganīties, tāpēc Harka nodevās sākotnējam darbam. Viņam bija bultas ar akmens uzgaļiem un bultas ar kaula uzgaļiem, šaujot starpība bija liela, jo uzgaļi nebija vienādi smagi. Harka bija pieradis šaut ar bultām, kam kaula uzgaļi, tāpēc tagad gribēja pa­vingrināties šaušanā ar bultām, kam akmens uzgaļi. Viņš noskatīja pļavā kādu vietu viņpus strauta pie ziemeļu no­gāzes, kurp nolēma šaut. Nostājies pie bedres un šaudams turp pāri, viņš manīja, ka nepieciešams pavingrināties, līdz iepazīs jaunās bultas, kā nākas, lai varētu trāpīt mērķī. Tiklīdz visas bultas bija izšautas, viņš skriešus metās turp, lai tās savāktu un atsāktu šaušanu. Arī tagadē­jais loks bija nepierasts. Cīpsla vēl svaiga un ne tik stin­gra kā bizoņstiegra. Harka pavadīja vairākas stundas šajos šaušanas vingrinājumos. Pēc tam atgūlies atpūtās pļavā līdzās izraktajai bedrei un aplūkoja abas brieža ragu

vainaga puses. Tās vēl nebija izlietotas. Matotaupa laikam vēl pats nebija skaidrībā, ko ar tām iesāks.

Harka satvēra šķēpu, kam bija kaula uzgalis, un izmē­ģinājās mešanā ar jauno ieroci. Tas zēnam padevās tūlīt tikpat labi, kā mājās bija mācījies ar tēva šķēpiem, viņš meta vairāk aiz patikas nekā aiz nepieciešamības trenēties. Pēc katra metiena vajadzēja šķēpam iet pakaļ, tāpēc viņš ļ nemitīgi kustējās. Beigās viņam slāpa un viņš padzērās ii tur, kur strauta ūdens bija visvēsākais un svaigākais, pēc tam apsēdās atkal pļavas nogāzē. Harka vēlreiz paņēma rokās ragus. Kad tēvs atgriezīsies, Harka viņam ieteiks, kā tos vislietderīgāk izmantot. Zēns sēdēja līdzās bedrei pie dienvidu nogāzes ar seju pret klinti, kas slējās pāri pļavai, tāpēc pievakara saule apspīdēja viņa muguru.

Zirgi bija aizskrējuši pie avota. Pēkšņi Harka dzirdēja tos nemierīgi mīdāmies un dzīrās pielēkt kājās, lai parau- dzītos pāri kalna atradzei un noskaidrotu, kas padarījis zirgus atkal tramīgus. Bet tai pašā acumirklī viņam pāri vai arī aizmugurē iešalkojās līdzīgi vētras brāzmai, vēl nekad Harka nebija tā kaut ko dzirdējis. Viņš nebija vēl celda­mies paguvis izslieties, kad uz pleciem un pakauša uzbrāzās smagums, kas viņu nospieda atpakaļ zemē. Svelošas sāpes plecos un galvā lika noprast, kādās briesmās viņš atradās. Ērglis bija triecies uz viņu lejup, ieķēries ar nagiem plecos un ar savu aso un cieto knābi cirta Harkam galvā.

Ar spēku, kāds rodas nāves bailēs, zēns, vairākkārt apmetis kūleni, ar visu plēsoņu putnu vairākkārt apsvie­dās atmuguriski lejup pa pļavu. Putns bija palaidis Harku vaļā. Harka iekrita mazajā strautā, ka ūdens vien pašķīda, un rāpās no ūdens laukā. Viņš redzēja, ka ērglis, izplētis nagus, dzīrās no jauna uzbrukt. Gāžoties lejā, zēns bija vēl cieši turējis rokā vienu brieža ragu žuburu, to viņš tagad pastiepa pretī kā ieroci, lai atvairītu uzbrukumu. Tomēr spēcīgais putns, kura spārni pletās divu metru garumā, ir nedomāja atteikties no cerētā laupījuma. Viņš riņķoja ap zēnu, kam asinis tecēja pār pieri acīs, un Harka tikai neskaidri spēja kaut ko redzēt, turklāt no spēcīgajiem, knābja cirtieniem pa galvu viņam reiba. Harka tomēr labi apzinājās, ka vienīgā izeja ir aizstāvēties. Citādi viņš būs pazudis. Harka tāpēc turējās kājās un sparīgi vicināja ap galvu brieža ragus ar sešiem asajiem žuburiem. Ērglis pa­cēlās mazliet augstāk, acīm redzot, lai sagatavotos jau­nam uzbrukumam. Harka noslaucīja ar kreiso roku no

sejas asinis, kas vēl joprojām lipinājās acis. Visa galva bija notriepta ar asinīm, un Harka grīļodamies pakāpās kādu gabalu pa zālaino nogāzi uz leju. Šo brīdi ērglis izmantoja, lai uzbruktu otrreiz. Harka no jauna izdzirda aizmugurē nošalcam spārnus, putnam strauji traucoties lejā. Zēns apsviedās un, ar abām rokām pacēlis brieža ra­gus, no visa spēka zvēla ar tiem uzbrūkošajam putnam. Liekas, viņš bija tam vai nu trāpījis, vai arī to uz brīdi aizbaidījis; Harkam šķita, ka ērglis būtu atkāpies. Viņš pacēla ragus no jauna,'bet zaudēja līdzsvaru un — šoreiz bez iepriekšēja nodoma — novēlās pa pļavas nogāzi lejā pie strauta. Ērglis tūlīt izmantoja savas priekšrocības un no jauna metās lejup. Harka nepaguva pietiekami ātri pielēkt kājās, bet vēl arvien turēja putnam pretī ragus ar asajiem žuburiem, tāpēc tas nespēja tā īsti ieķerties zēnā ar nagiem.