L.VELSKOPFA ~ Henriha - IZRAIDĪTO CEĻŠ

Harka saveda mazo noliktavu atkal kārtībā. Zirgi nikni valbīja acis uz ērgļa pusi, bet turējās pa gabalu.

Abi indiāņi ēda brokastis. Harka laiku pa laikam pa­meta iesānis acis uz savu spārnoto ienaidnieku.

— Varens makāns! — noteica Matotaupa.

'— Rijīgs, — sprieda Harka.

Kad indiāņi bija paēduši, viņi atgūlās zālē un vēroja ērgli. Putns mēģināja izraut bultu no spārna.

— Kā ievainots karotājs, — Harka beidzot secināja. — Bet tu neesi labi trāpījis, tēvs!

— Tev tā liekas? Es būtu varējis nogaidīt, līdz ērglis paceļas gaisā, un tad to nogalināt. Bet arī šādi nav slikti. Ērglis bija tikpat pārsteigts kā es.

Bija ļoti interesanti vērot ērgli. Viņš darbojās diezgan izveicīgi. Bulta bija iestrēgusi spārna locītavā. Putns, ne­varēdams tūlīt atbrīvoties no tās, tagad ar knābi rūpīgi iztaustīja vietu, kur smaile iestrēgusi. Tā bija medību bulta bez atkarpes.

Ērglis pameta bultu, izlaida no nagiem gaļas gabalu, tikai pabīdīja to ar knābi tā, lai tas nenokristu no bluķa. Tad putns sāka skraidīt pa klints bluķi un mēģināja cilāt abus spārnus. Tas izdevās vienīgi ar labo. Pēc veltīgā mēģinājuma pacelties gaisā putns atpūtās un tad no jauna ņēmās ar knābi apstrādāt bultu.

— Gudrs gan, — secināja Harka.

Strautam tuvojās sainis. Ērglis no jauna draudīgi iz- slēja knābi, bet mustangs nelikās traucēties un, vienā mierā padzēries, rikšoja atpakaļ ganībās.

Ērglis atkal noņēmās ap bultu. Beidzot viņam izdevās galu izdabūt laukā. Bulta iekrita miklajā zālē. Harka pieskrēja un pacēla to.

Kad zēns sēdēja atkal līdzās tēvam, arī ērglis tupēja uz sava akmens tik rāmi kā klintī izcirsts. Gaļas gabalu viņš turēja nagos. Viens spārns bija piekļauts, ievainotais nokarājās.

— Viņš domāja, ka tu gribi gaļu atņemt, — paskaidroja Matotaupa.

Tiklab indiāņiem, kā arī lielajam putnam bija pacietības vai cik. Viņi vēroja viens otru augu dienu. Harka prie­cājās par putna spalvu krāšņumu.

Pret vakaru ērglis atkal sāka darboties ap ievainoto spārnu. Viņš atkal un atkal braucīja ar knābi pār ievai­noto vietu.

— Paskaties, Harka, viņš grib spārnu ievilkt un iz­dziedēt.

— Iespējams. Bet tas prasa daudz laika.

Nakti indiāņi gulēja mierīgi. Viņi paļāvās uz savu zirgu modrību.

No rīta šķita, ka ērglis atguvis dzīvesprieku. Kad Harka un Matotaupa, padzērušies pie strauta, klusiņām sēdēja pie bedres, lielais putns sāka knābāt gaļu, kurā jopro­jām bija ieķēries ar nagiem. Harka noraudzījās viņā, līdz pēdējais kumoss bija notiesāts.

— Pagaidām viņš ir paēdis; bet ko viņš darīs, kad būs izslāpis? — Harka vaicāja tēvam.

— Tad viņš nokāps pie strauta.

Ērglis atkal visu dienu sēdēja nekustīgi kā statuja un tikai ik pēc dažām stundām pārbrauca ar knābi pār ievai­noto spārnu. Indiāņi ar patiku vēroja putna darbošanos.

Trešajā dienā slāpes pievārēja putnu. Izpletis veselo spārnu, ērglis nolēca no akmeņa un malkoja strauta ūdeni.

Dzesējis slāpes, putns saprata, ka atpakaļ, uz klints bluķa, nav iespējams tikt. Pēc diviem veltīgiem mēģinā­jumiem viņš atteicās no šī nodoma.- Tagad ērglis sēdēja pie strauta tik cienīgā izskatā, kāds vien klusā padevībā liktenim iespējams. Galva bija lepni pacelta, un acis jo­projām zalgoja, putns nenoguris vēroja, kā tagad izturē­sies abi indiāņi.

Harka meistaroja stabuli, ko dzīrās izgriezt no kāda cieta stublāja. Matotaupa pacēla acis pret debesīm un tad satvēra loku un bultu. Kad Harka to pamanīja, arī viņš pavērās augšup. Virs kalniem lidinājās divas lijas. Tās meta lokus arvien tuvāk mazajai ielejai, arī ērglis sāka tās vērot. Viņš sabozās.

— Lijas grasās uzbrukt klibajam ērglim, — sacīja Harka. — Nogalināt ar knābju cirtieniem un tad saplo­sīt, tāpat kā ērglis bija nodomājis izrīkoties ar mani. — Zēns nolika stabuli un turēja rokā trīs ērgļa astes spal­vas, "ko mustangs bija ērglim izplēsis. Tās bija krāšņas spalvas.

Matotaupa, ielicis lokā bultu, otru turēja gatavībā, iekodis starp zobiem. Ērglis ar savām skadrajām acīm uz­manīgi vēroja visu, kas te norisinās, tiklab riņķojošās lijas, kā arī indiāņu kustības. Skaidri manāms, ka tas bija apņēmies lēti nepadoties.

Viena lija triecās lejup.

Ērglis spēcīgi cirta, un lija apmeta loku, lai ieķertos ievainotā putna mugurā. Lija sāka gaisā plivināties, un tai pašā mirklī Matotaupa izšāva bultu. Bulta trāpīja lijai krūtīs, un tā kā akmens nokrita pļavā.

Ērglis aplūkoja beigto liju un nikni plātīja knābi. Bet tad ļoti drīz atguvās, ka ir no ienaidnieka atbrīvots.

Otra lija neuzdrīkstējās vairs uzbrukt. Tā izzuda zie­meļu virzienā. Kad indiāņi ilgu laiku palika nekustīgi uz vietas, ērglis sadūšojās, aizkumuroja pie lijas, saknābāja beigto ienaidnieku un aprija. Putns bija atkal izsalcis. Paēdis tas no jauna ņēmās savu ievainoto spārnu braucīt ar knābi.

To darot, ērglis šad tad palūkojās uz indiāņiem, bet ne vairs tik dzedri un neuzticīgi kā līdz šim. Liekas, viņš bija sapratis, ka tie bija viņi, kas nogalināja liju.

Harku uzjautrināja doma, ka viņš varētu būt ērgļa sa­biedrotais. Zēns pabeidza darināt savu stabulīti un pamē­ģināja pūst. Sākumā nekas lāgā nepadevās, bet beidzot viņam izdevās izvilināt dažas vienkāršas melodijas, kādas bija dzirdējis dzimtajā apmetnē.

Plēsonīgais putns ieklausījās.

Piesardzīgā spēle starp abiem cilvēkiem un dzīvnieku vēl turpinājās dienām ilgi. Harka tagad pūlējās pieradināt ērgli. Viņš tam pameta ādas sloksnītes un pusē apgrauztus kaulus. Pagāja krietns laika sprīdis, iekams lielais putns pārliecinājās, ka šī mešana nenozīmē uzbrukumu, bet gan barību. Kad putnam bija radusies uzticība, tas sāka ba­rību pieprasīt, pastiepdams' galvu, ar pavērtu knābi, tas notika tad, kad putns bija izsalcis vai arī redzēja cilvēkus ēdam.

Matotaupa vēl divas reizes devās medībās un atkal at­nesa pietiekami gaļas. Kalnu meži bija bagāti ar me­dījumiem.

Atgriežoties otrreiz, indiānis ieraudzīja pārsteidzošu ainu — zēns sēdēja līdzās ērglim. Matotaupam tuvojoties, ērglis, greizsirdīgi atvairīdamies, plātīja knābi. Matotaupa smiedamies devās pie bedres, kur nokrāva savu guvumu.

Tagad ērglis arvien vairāk iejutās mazajā dzīvo būtņu sabiedrībā, kas vienkop mitinājās tālajā kalnu ielejā. Ērglis nu jau atkal varēja piekļaut ievainoto spārnu mu­gurai, un reizēm putns izpleta pat abus spārnus, taču lidot nemēģināja. Ērglis moži klunkuroja ar saviem spē­cīgajiem nagiem pa pļavas nogāzi un kā likumīgu nodevu pievāca daļu no Matotaupas medījuma. Kādu rītu, kad Harka neuzmanījās, ērglis bija pie vācis zēna šķēpu un loku, acīm redzot, lai celtu uz klints bluķa pie strauta sev jaunu ligzdu. Ievainotais spārns bija jau tiktāl atlabis, ka putns iemanījās tikt augšā uz klints bluķa.

Harka mēģināja savus ieročus atdabūt. Taču ērglis aiz­stāvēja savu būvmateriālu un cirta ar knābi uz Harkas pusi, gan ne ļauni, bet apņēmības pilns neko vairs lab­prātīgi neatdot.

Matotaupam bija jāsmejas, redzot šīs domstarpības.

Harka, salicis rokas uz muguras, nostājās pretī klints bluķim un noturēja ērglim pamācošu runu. Visā iepriek­šējā laikā zēnam bija ļoti maz izdevības runāt, jo tēvs allaž klusēja, un tāpēc Harka priecājās parunāties ar ērgli.

— Varenais ērgli, putnu virsaiti! — viņš to pieklājīgi uzrunāja. — Tu nolaupīji manu šķēpu un loku. Tas nav brāļu starpā parasts, un tev jāsaprot, ka tu nodari pats sev ļaunumu, ja atņem man ieročus, jo mēs esam sabied­rotie! Vai tad tu neredzēji, kā Matotaupa, mans tēvs, nošāva liju? Arī es būtu gatavs tev šādā veidā izlīdzēt. Bet tev jāuzvedas kā mūsu brālim, citādi būšu spiests tevi padzīt! Ja tu šeit izrīkosies kā laupītājs, tad mēs atcerē­simies, ka tu esi plēsoņa, liels plēsoņa, ka tu man uz­bruki, knābāji un gandrīz nobeidzi. Tu grasījies mani aizstiept savā ligzdā un aprīt, kā varētu aprit prēriju suni, nevis Lāču cilts virsaiša dēlu no Oglalas dzimtas, kas pie­der pie dakotu septiņu ugunskuru padomēm.