L.VELSKOPFA ~ Henriha - IZRAIDĪTO CEĻŠ

Kad Harka savā runā bija tiktāl ticis, mēmais klausī­tājs vēl joprojām nenovērsdamies raudzījās viņā ar sa­vām asredzīgajām putna acīm. Harka pats, izrunājot pē­dējos vārdus, iekšēji sarāvās, jo šinī brīdī kā slepenu naža dūrienu sajuta starpību starp to, kas tēvs un viņš bija vasaras sākumā un kas bija tagad, iestājoties rude­nim. Lāču cilts virsaitis no drosmīgās un visu cienītās Oglalas dzimtas vai, tā sakot, «no ļaudīm, kas savu mantu izšķērž», no karotājiem, kas allaž bija tik bagāti ar medī­jumu un zirgiem, ka tika slaveni arī ar savu devību un izšķērdību, tāds bija Matotaupa bijis, cik vien ilgi Harka atceras. Kaut arī pavasarī bija jācieš bads un ikdiena bija nežēlīga un briesmu pilna, tagad atceroties Harkam tā likās lepna un prieka pilna dzīve. Tēvs virsaitis, un viņš, vecākais dēls, Jauno Suņu vadonis, četrpadsmit gadu vecumā jau priekšlaikus izraudzīts par Sarkano Spalvu

vadoni! Tādi viņi bija toreiz. Tagad tēvs bija izraidītais, nicināmais un izstumtais, kā nodevējs padzīts no savas cilts, tāpēc ka Havandšita, burvis, viņu apmeloja, ka viņš esot dzērumā nodevis noslēpumu par zeltu Melnajos kal­nos Džimam Sarkanmatim.

Tēvs to nekad nebija darījis, nemūžam! Viņš nevarēja būt nodevējs. Un tāpēc, ka tēvs bija bez Vainas, Harka slepus sekoja viņam trimdā.

Tagad viņi bija divvientulībā nodzīvojuši vienu vasaru kalnos. Tā nebija slikta dzīve. Harkam patika būt ar tēvu kopā un doties medībās. Tomēr šāda dzīve bija iespējama vasarā, nevis ziemā un arī ne gadiem ilgi.

Matotaupam jābūt atkal virsaitim. Lāču cilts karotā­jiem jāsaprot, ka viņš nav vainīgs. Tas viņiem jāsaprot!

Šajās pārdomās nogrimis, Harka bija savu uzrunu ēr­glim pārtraucis. Tagad viņš paņēma stabuli, nospēlēja putnam dažas skaņas un tad mēģināja lēnā garā, neizrādot bailes, paņemt ieročus. Taču ērglis šo nodomu saprata tūlīt pat un cieši satvēra šķēpu un loku.

Matotaupa smējās, tomēr tie nebija aizvadīto dienu bez­bēdīgie smiekli, kādi reizēm tika skanējuši šajā mežo­nīgajā nostūrī viņu kopīgajā slēptuvē. Ērglim teiktie vārdi bija skāruši arī Matotaupu un uzjundījuši atkal visu, kas likās pamazām nogulstamies aizmirstībā.

— Viņš tev nekā neatdos, — Matotaupa sacīja dēlam. — Tev vajadzēs sameklēt jaunu šķēpu, izgriezt jaunu uz­gali un izliekt jaunu loku.

— Un var arī būt, ka ne, — Harka ietiepās. — Ērgļa spārns pamazām dzīst. Gan viņš reiz pacelsies gaisā. Tad es dabūšu savus ieročus atpakaļ.

— Viņš no augšas vēros, kā tu izlaupi ligzdu, un me­tīsies tev virsū.

Tēva pareģojums Harkas ausīm nelikās tīkams. Tomēr viņš pagaidām neko neiebilda, tikai noraudzījās, kā ēr­glis spodrināja spalvas, vispirms spārnu, tad astes spal­vas. Liekas, putnam bija pienācis spalvu mešanas laiks, jo viņš izrāva sev dažas spalvas un palaida tās pļavā. Harka * aši uzlasīja trīs astes spalvas. Zēns sasēja tās, sameklēja ari tās, ko sainis bija ērglim izplēsis, un tad devās pie zirgiem. No abiem spalvu pušķiem Harka pagatavoja katram zir­gam pa rotājumam pie pavadas. Karotājs vai ari tas, kurš grasās par karotāju kļūt — kā Harka —, protams, ne- sprauda sev matos ērgļa spalvas, ko ieguvis zirgs vai arī

kas uzlasītas, putnam metot spalvas. Taču par rotājumu zirgiem tās lieti derēja.

Matotaupa neko neteica.

Harka klusībā apsvēra, vai tā nebūtu patīkama pārmaiņa, ja viņš nokāptu lejā mežā un akmeņiem piebārstītajā nogāzē sameklētu sev materiālu jauniem ieročiem. Vaja­dzēja tēvu turēt pie vārda. Matotaupam būtu šis gājiens jāatbalsta.

Tēvs arī neiebilda.

Un Harka gatavojās nākošās dienas gājienam, ko gra­sījās uzsākt vienatnē. Viņš nolika līdzņemšanai pārtiku, nazi un divstobreni ar munīciju. Tas neprasīja daudz laika.

Rītausmā Harka devās prom pa to pašu ceļu, pa kādu viņi kopā ar tēvu bija devušies brieža medībās. Palēk- šiem pa nogāzi uz leju zēns ātri tika uz priekšu. Orien­tēties svešā apvidū viņš bija iemācījies jau agrā bērnībā, tāpēc tagad ne mirkli nešaubījās, kā tālāk ejams.

Nonācis mežā, Harka nesāka klaiņot apkārt, bet neka­vējoties gāja turp, kur, pēc tēva apraksta, auga oši. Sa­meklēt šķēpam noderīgu maiksti nebija viegli. Harka meklēja un pārbaudīja rūpīgi. Nogriezis izvēlēto kociņu, viņš to izmēģinādams vairākkārt meta kā šķēpu. Jā, tas bija piemērots kāts. Augšā, savā ielejā, varēs to pabeigt, kā nākas. Tad zēns sāka meklēt materiālu lokam. Tam jā­būt elastīgam un stipram. Arī tā kaut kas bija atrodams. Radās jautājums, vai pameklēt vēl akmeņu smalknē uz­gali šķēpam. Nepieciešams tas nebija, jo to varēja izga­tavot no kaula tāpat kā iepriekšējos. Tomēr domas par at­rasto akmens asmeni nazim kārdināja viņu vēlreiz pār­meklēt tai pašā vietā. Tāpēc Harka izgāja no meža un ar prieku pavērās atklātajās debesīs.

Augstu gaisā lidinājās putns. Ērglis! Harku tas ielīk­smoja. Putns bija jau pilnam atguvis spēkus. Cik lielis­kus lokus tas meta augšā, pie baltajiem mākoņiem! Vai ērglis būtu pacēlies, lai meklētu savu sabiedroto — Harku?

Zēns sekoja ērgļa lidojumam ar acīm. Putns sliecās uz dienvidrietumiem un cēlās arvien augstāk.

Tad negaidot ērglis mainīja virzienu un straujā lido­jumā traucās no prēriju plakankalnes un mežiem prom, taisnā ceļā uz rietumiem kalnos iekšā. Putns izzuda no Harkas redzes loka.

Zēns mulsa neziņā. Kas bija ērgli iztraucējis mierīgajā lidojumā? Laupījumu, kas viņu aicinātu rietumu virzienā, tik lielā,attālumā tas nevarētu saskatīt. Nebija tā, ka ēr­gli kaut kas aizvilinājis, putns lidoja no kaut kā prom, tā domāja Harka. Kādas briesmas tas būtu varējis pa­manīt? Kas varēja ērglim būt bīstams? Vai nu citi ērgļi, vai cilvēki.

Harka nolēma nemeklēt akmens uzgaļus, bet tūlīt pat atgriezties pie tēva. Viņš pakampa šķēpa kātu un klūgu lokam un tā, apkrāvies vēl ar pārtiku, kam vispār nebija paguvis pieskarties, devās, cik vien ātri iespējams, kalnā augšā uz mazo ieleju.

Bija agra priekšpusdiena, kad Harka sasniedza novēro­šanas vietu pie klints takas, tur viņš sastapa arī tēvu, kas raudzījās visapkārt. Harka nostājās līdzās tēvam un, tāpat kā viņš, vēroja no šīs izdevīgās vietas ielejas, priekškalnes un prērijas.

— Ko tu saki par ērgli? — vaicāja tēvs.

— Tas būs kaut ko manījis, no kā baidās.

— Tā ir. Dienvidaustrumos no šejienes bija redzams liels jātnieku bars. Tagad jātnieki iegriezušies mežā, un mēs nevaram tos vairs redzēt.

— Ko lai mēs darām?

— Paēdīsim un tad apspriedīsim, kas būtu uzsākams.

— Hau.

Harkam gaužām patika, ka tēvs ar viņu apspriedās kā ar līdzvērtīgu karotāju.

Abi indiāņi skriešus devās pa labi zināmo kalnu taciņu uz mazo ieleju. Zirgi mierīgi ganījās. Harka paņēma no klintsbluķa savu šķēpu un loku.

Matotaupa laipni pasmaidīja.

— Iespējams, ka tavs spārnotais brālis nemaz vairs šurp neatgriezīsies.

Abi indiāņi sātīgi paēda; kā jau visu šo laiku — viņi ēda jēlu gaļu. Harka bija pie tā pieradis. Paēduši un pa­dzēruši avota ūdeni, abi apsēdās līdzās pļavā. ' — Tu dzirdēji, ko es teicu, — Matotaupa uzsāka. — At­sevišķus jātniekus nevarēju saskatīt, bet man liekas, tie bija sarkanādainie, jo jāja izvērsušies garā rindā cits aiz cita. Tie varētu būt dakoti, pani vai čejeni.

— Viņi mūs neatradīs.

— Nē, mūs viņi neatradīs. Bet varbūt mēs gribam viņus sameklēt? Ko tu par to saki, Harka Kramakmen Vilku