L.VELSKOPFA ~ Henriha - IZRAIDĪTO CEĻŠ

Nāve?

— Vai tu redzēji tikai jātniekus? Zirgus ne, kas vilktu

šļūces?

— Nē, zirgus, kas vilktu šļūces, neredzēju.

— Tātad tikai karotājus?

— Tā liekas.

— Cik daudz?

— Domāju, tā ap simt.

— Kas tiem mežā meklējams? — Harka skaļi prā­toja. — Bizoņu baru, uz kuru medībām dotos simts karo­tāju, mežā nav, tikai prērijā. Lieli svētki vai arī plašas ap­spriedes, uz kurām varētu pulcēties simts karotāju, no­tiks tikai pēc rudens medībām, ne ātrāk. Ja tagad ceļā dodas simts karotāju bez bērniem un sievām, tad tiem ir prātā vai nu cīņa, vai laupījums. No kurienes jātnieki nāca un uz kurieni devās?

— Tie nāca no dienvidiem un devās ziemeļaustrumu virzienā.

— Tai virzienā atrodas Lāču cilts teltis. Var būt, ka tie ir pani cilts koijoti un nāk, lai uzbruktu dakotu teltīm. Mums vajadzētu to izpētīt, tēvs!

— Kāpēc? — Matotaupa aprauti vaicāja.

Harka nobāla un nodūra acis.

—: Es zinu, ko tu domā, — Matotaupa pēc brīža atsāka sarunu. — Tu tikai kaunies savas domas pateikt skaļi, kaut gan tās ir pareizas. Saki, ko tu domā! Tā pienākas vīriem.

Harka tiešām kaunējās, bet tai pašā laikā arī juta at­vieglojumu.

— Es domāju tā, tēvs: pani būs dabūjuši zināt, ka tu esi izraidīts, un būs dabūjuši zināt, ka Saulrasa gājis bojā bizoņu medībās un tavs brālis Ašā Bulta lāča medībās. Lāču ciltij nav vairs kaujās īstenu vadoņu. Pani būs iedo­mājušies, ka var nesodīti uzbrukt mūsu teltīm. Tā viņi būs nodomājuši. Briesmās mūsu karotāji atjēgsies! Viņiem no­kritīs kā zvīņas no acīm, un tie sapratīs, cik aplam izrī­kojušies. Viņi vēlēsies savu kara virsaiti dabūt atkal at­pakaļ!

— Tu domā? — Matotaupa nekustīgi raudzījās tālē. Vi­ņam par seju pārlaidās ēna. — Gan jau redzēsim, vai mūsu karotāji pratīs tikt galā vai ari viņiem kāds palīdzēs. Padomes sapulce aizliedza man spert kāju dakotu medību laukos. Bet kāda man gar to daļa, ja kraupainie un plēsīgie pani koijoti uzbrūk un grasās nolaupīt mūsu sievietes un bērnus!

Harkam radās sajūta, it kā locekļus pāršalktu spēcīga strāva. Cik lieliskas izredzes! Izraidītie dotos palīgā Lāču cilts piederīgajiem, un karavīri, kurus apdraud pani, būs laimīgi atkal redzēt Matotaupu kaujinieku priekšgalā. Harka varētu kopā ar tēvu atgriezties tēva vigvamā pie sava drauga Cetāna, pie Sproggalvja, pie Harpstenā. Kā iemirdzētos Uinonas un Untšidas acis, ja Matotaupa un Harka, slavas vainagoti, atgrieztos atpakaļ!

Bet Harku iejūsmināja ne vien cerība, ka tēvu varētu attaisnot vai karā gūt slavu. Kāda pani šautene pavasarī bija nogalinājusi Harkas māti. Tagad, rudenim sākoties, pani dabūs zināt, ka Harkam ir divstobrene, un viņiem ne­izdosies Harkas māsu un arī Untšidu, viņa vecomāti, kas viņam bija kā māte, nogalināt vai aizvest no nometnes. Cik labi, ka pa visu vasaru viņš nebija izšāvis nevienu pašu patronu! Katra lode būs vēl ļoti nepieciešama.

— Kad sāksim iet, tēvs?

— Tagad kādas četras stundas pagulēsim un, kad ar to būsim turpmākajām naktīm spēkus smēlušies, dosimies ceļā. Mēs izmantosim tumsu, lai nemanīti tiktu mežā. Var būt, ka man tad izdodas šo karotāju baru noskatīt vēl pirms ausmas.

Matotaupa un Harka vēlreiz nolikās pļavā pa dienu no- gulēties. Kad viņi, vakaram iestājoties, pamodās, ērglis nupat kā atgriezās. Viņam nagos bija stingri apaļi zari, tomēr putns nenesa tos vis uz klints bluķi pie avota, bet uz klinšaino kalnu virsotni, kas mazo ieleju norobežoja no dienvidiem. Acīm redzot, tur ērglis bija nodomājis taisīt jaunu ligzdu.

Nolicis savu nastu un pavēries visapkārt, ērglis nolidi­nājās vēlreiz lejā uz klints bluķi un atpleta knābi. Harka nometa tam ēdiena atliekas. Putns apēda visu un tad aiz­lidoja uz virsotni, vēl iekams pilnīgi satumsa.

Pienāca laiks Matotaupam un Harkam doties ceļā. Viņi uzkrāva zirgiem tik daudz pārtikas, cik kopā ar pašiem jātniekiem tie bez grūtībām varētu panest. Paņēmuši iero­čus, viņi uzsāka savu ceļojumu. Visa šī gatavošanās tik ļoti nodarbināja Harkas domas, ka, nogriežoties pa klinšu taku, viņš ne reizi nepameta skatienu atpakaļ uz mazo ieleju, kas tik ilgi bijusi viņa un tēva patvērums.

Mežos uz kalnu nogāzēm jau bija jaušama rudenīga noskaņa. Zemi klāja pirmās vītušās, trūdošās lapas.

Prērijās kalnu piekājē siltums dvesa no izkaltušās ze­mes, kas, mēnešiem ilgi pakļauta saules tveicei un sausiem vējiem, pletās pagalam izdegusi zem naksnīgajām debe­sīm.

Bija pusnakts. Debesīs pacēlās mēness sirpis, bet nakts spīdekļa vārgā gaisma neiespraucās koku starpā. Dziļā tumsā Harka, palicis pie zirgiem, gaidīja. Zirgi nebija pie­sieti. Zēns tos turēja aiz pavadas. Naksnīgajā mežā bija ļoti kluss, un Harka sasprindzināja dzirdi, vai nesaklausīs kādu troksni. Taču nedzirdēja neko tādu, kas liecinātu par cilvēku tuvumu, nebija jaušama arī dūmu smaka.

Tie simt jātnieki, kurus bija paslēpis mežs, prata pie­sargāties. Harka gaidīja tēvu, kurš tagad kājām zagās pa mežu, lai izzinātu, kas tie par jātniekiem un kas tiem pa­domā. Varēja būt, ka jātnieku bars arī bija izsūtījis izlū­kus, tāpēc Matotaupam vajadzēja ļoti uzmanīties. Viņa priekšrocība bija tā, ka viņš zināja- par jātniekiem, bet tie nekā nezināja par viņu.

Krūmos aizšvīkstēja zebiekste. Kaut kur, šķirdamies no dzīvības, iebrēcās putns, kuru tumsā bija pārsteidzis ienaidnieks. Tā bija mazo dzīvnieku cīņa, par kuru lielie dzīvnieki un cilvēki nelikās zinis. Abi mustangi, kurus Harka turēja aiz pavadām, ērti atgūlās zemē. Harka, neiz- laizdams pavadas no rokām, apsēdās līdzās. Dienā gulējis, viņš nejutās tagad noguris. Un nebija arī nepacietīgs, jo jau sākumā bija sagatavojies gaidīt tēvu vairākas stundas. Viņš pat jutās pārsteigts, kad tēvs atgriezās ilgi pirms rītausmas. Harka dzirdēja tēvu nākam, vēl iekams viņu redzēja. Ašā vienlaidus skrējienā Matotaupa steidzās šķērsām pār nokalni cauri mežam pie Harkas. Viņš necen­tās klusināt savus vienmērīgos lēcienus, liekas, viņam patlaban pats svarīgākais bija ātrums.

Nonācis pie zēna un zirgiem, Matotaupa apstājās un at­laidās līdzās zemē. Viņš smagi vilka elpu.

— Tie ir pani, — viņš sacīja. — Viņi izkrāsojušies ar kaujas krāsām. Zirgus atstājuši mežā. Ar ieročiem rokās viņi skrien garā rindā ziemeļaustrumu virzienā uz prēriju. Skrien, cik jaudas.

— Ko mēs darīsim?

— Pani izgājuši uz kara takas. Atstājuši savus mustan­gus mežā, tātad viņiem padomā slepens uzbrukums. Mums vajadzētu dabūt zināt, vai Lāču cilts vīri ir apbruņoti un sagaidīs tos neliešus ar ieročiem rokā. ^

— Vai jāsim?

— Mums jātiek ātrāk par pani. Laika vairs nav. Iespē­jams pat, ka arī ar mustangiem mēs nonāksim par vēlu. Pa mežu mēs, protams, kājām tiktu ātrāk uz priekšu nekā jāšus, bet, tiklīdz būsim prērijā, tā atgūsim to laiku, ko iepriekš zaudējuši. Nāc! Jāsim!

Kamēr Matotaupa šinī. un arī vēl nākošajā naktī bija ceļā, Lāču cilts teltis šķietami dziļā mierā stāvēja, kā stā­vējušas Zirgu strauta krastā. Lielā sausuma laikā strauts bija sarucis par mazu ūrdziņu. Zāle visapkārt izkaltusi, un mazais mežiņš, kura ielokā atradās pļava ar teltīm, jau rudenīgi apvītis. Zirgiem trūka svaiga zaļuma, un tie neap­mierināti stāvēja bariņā telšu apmetnes austrumu pusē- Apmetnes vidū, laukumā, pacēlās izrobots stabs. Laukums tagad bija tukšs, un stabs stāvēja kā par koku pārvērties mēms cilvēks. To apspīdēja tikai mēness gaisma, un ēna no staba sniedzās līdz burvja teltij. Rituālu dejās nostam- pātajā zemē ap stabu bija iemītas neskaitāmas jaunas pēdas. Iepriekšējā dienā vīri bijā ap stabu dejojuši kara deju. Tagad tie pārguruši gulēja. Nomodā bija vienīgi sargi pie zirgiem un trīs izlūki. Izlūki bija izsūtīti uz dienvidiem un novietojušies uz kāda pakalna, no kurienes varēja pārskatīt prēriju un brīdināt apmetni, ja tuvotos ienaidnieks.