L.VELSKOPFA ~ Henriha - IZRAIDĪTO CEĻŠ

Vienā no trijām lielajām teltīm, kas uzceltas pie lau­kuma, sākās paklusa rosība. Tā bija telts, kurā bija dzīvo­jis virsaitis Matotaupa. Ieejas priekšā atradās trofeju kārts ar ragainiem bizoņu galvaskausiem, ar lāču nagiem, skal­piem un ieročiem, kurus bija ieguvis šīs telts kādreizējais saimnieks. Turpat pie mietiņa stāvēja piesiets lielisks jauns melni brūns ābolains zirgs. Telts jumts bija izrotāts ar zīmējumiem — četrstūriem, kas apzīmēja četras pasau­les puses un tika uzskatīti par sargājošām burvju zīmēm.

Šinī teltī sākās rosība. No pieciem cilvēkiem, kas tur gulēja, bija pamodusies meitene. Viņa.nebija pat atvērusi acis, iespējams arī, ka turēja tās ciet tīšuprāt, lai jebkurā brīdi varētu pateikt, ka tikai sapņojusi. Tomēr viņa piesardzīgi un apdomīgi satvēra mokasīnus un drēbes, kas atradās līdzās guļvietai, un paslepen zem segas apģērbās. Apģērbusies viņa vēlreiz pārvilka segu pār pleciem un, it kā būtu aizmigusi, nolika galvu uz kārklu pinuma, kas bija pārmests trijkājim un noderēja par tīkamu atbalstu galvai. Tagad viņa tomēr atvēra acis, paraudzījās visapkārt un klausījās. Pārējie četri gulētāji elpoja rāmi un vienmērīgi. Jaunākais brālis Harpstenā gulēja saritinājies, tā bija pa­zīme, ka viņš ir cieši aizmidzis, šešoka, kas bija ienākusi teltī par Uinonas otro māti, klepoja, bet nepamodās. Šonka, Šešokas piecpadsmit gadus vecais dēls, kuru viņa bija atvedusi teltī līdzi, nemierīgi grozījās segās un pa sapņiem kaut ko runāja. Ko viņš sacīja, nebija saprotams. Viņam vajadzēja būt krietni nogurušam, lai gulētu, jo iepriekšējā dienā viņš bija stāvējis sardzē, pie zirgiem.

Nebija skaidrs, vai Untšida, vecmāmiņa, guļ. Un, ja viņa arī gulēja, tad viņas miegs bija tik trausls, ka pie mazākā trokšņa, kas neiederējās telts ikdienā, viņa tūdaļ pamodās.

Meitenei nebija nekas ļauns padomā, lai gan neviens nedrīkstēja neko zināt par viņas nodomu. No Untšidas viņai nebija vajadzības kaunēties, pat arī ne tad, ja vec­māmiņa viņu atklātu.

Uinona klusiņām piecēlās un rūpīgi salocīja segu. Tad paspēra pāris soļu uz pavarda pusi, kur siltajā laikā ugu­nij ļāva izdzist. Viņa noliecās, iebāza roku pelnos un no­triepa novājējušo seju ar pelniem melnu. Tas nozīmēja, ka viņa nolēmusi gavēt, visu dienu neko neēst.

Uinona izgāja no telts pārliecībā, ka neviens nav to pa­manījis. Viņa nebija ievērojusi, ka Untšida pamodusies noraudzījās meitenei nopakaļ, līdz viņa bija izslīdējusi pa telts spraugu laukā. Tur meitene palika stāvam un pa­vērās visapkārt pāri laukumam. Staba ēna vēl joprojām stiepās kā melns pirksts līdz burvja teltij. Pie mieta bur­vja telts priekšā karājās veca šautene un mazā, pītā mai­siņā zelta olis. Uinona nopietni un domīgi aplūkoja abus priekšmetus. Viņas sejas izteiksme sastinga, zaudēja savu bērnišķību. Šis ierocis bija noslēpumainā pērkondzelzs, ar ko kāds pani bija nogalinājis Uinonas māti. Matotaupa bija šo pani nogalinājis, Uinonas vecākais brālis bija pērkon- dzelzi kaujā dabūjis savās rokās, bet burvis to pieprasīja par upuri sev. Šautenei bija sava vēsture, un iespējams, ka tā vēl nebija galā. Zelta oli Harka bija atradis pie Mel­najiem kalniem, upes malā. Matotaupa to dusmās iesvieda

Ziemeļplatas ūdeni, Melnais Sproggalvis to atkal izvilka, un tad burvis paņēma sev ari šo oli. Reizēm-viņš to nogla­bāja savā teltī, reizēm izkāra ārpusē pie mieta, lai visi varētu redzēt. Taču nekad neviens nezināja, kad vecais burvju prātnieks kaut ko uzsāks un kāpēc viņš to dara.

Uinona ilgi nolūkojās abos priekšmetos. Tad viņa pavē­rās uz telšu ciemata viņu galu, tuvāk mežiņam, kur maz­liet nostāk pacēlās kāda telts. Bija laiks ierasties Balta­jai Rozei, ar kuru norunāts satikties. Baltā Roze bija viena no dvīņu māsām — Matotaupas brāļabērniem. Matotau- pas brāli bija saplosījis lācis. Uinona un Baltā Roze bija draudzenes, un šī draudzība pārdzīvojusi tiklab Matotau­pas izraidīšanu, kā arī Harkas bēgšanu. Baltā Roze nekad nebija kaunējusies satikties ar izstumtā virsaiša meitu.

Telts sprauga, kuru meitene neizlaida no acīm, pavērās,

un laukā iznāca Baltā Roze. Arī viņas seja bija notriepta ar pelniem, jo draudzenes bija norunājušas gavēt. Tagad, saķērušās rokās, abas meitenes skriešus devās cauri meži- ņam pie strauta, kas lokā iekļāva telšu ciemu un mežiņu. Viņas apsēdās smilšainajā krastmalā. Nakts bija vēsāka par dienu, bet, kaut arī grērija atradās augstu, zeme vēl glabāja siltumu. Ūdenim"nebija vairs svaiguma smarža, tas dvakoja kā sastāvējies un tecēja gausi.

Rietumos klinšu kalnu grēda pacēlās pret tumši zilajām naksnīgajām debesīm kā melns siluets. Uinona lūkojās uz kalniem. Turp bija aizjājis tēvs un brālis, kad cilts pa­dzina savu virsaiti.

Meitenes klusēja. Viņas bija izmeklējušas strautmalā laukumiņu, ko aizsedza krūmāji un ne visai augsts krasts, tāpēc tas nebija saskatāms ne no telšu puses, ne arī no zirgu ganāmpulka vietas. Meitenes gribēja pabūt divatā, jo viņām bija smaga sirds.

— Ko saka Untšida? — beidzot čukstus vaicāja Baltā Roze. — Vai viņa domā, ka mums uzbruks pani?

— Untšida klusē.

Baltā Roze nopūtās.

— Cetāns domā, ka viņi ieradīsies.

Cetāns bija septiņpadsmit gadus vecs, Sarkano Spalvu — lielo zēnu vadonis, viņš bija zaudējis tēvu un arī audžutēvu un dzīvoja pie atraitnes — Baltās Rozes mātes.

— Rudens medības uz bizoņiem vēl ir priekšā, un pani centīsies mūs padzīt pirms medībām. Tā viņš saka. Kā tu domā?

— Ko te līdz domāšana? Mums nav vairs virsaiša.

— Mums ir Vecais Antilope un Krauklis.

Uinona nolieca galvu.

— Protams.

— Ir labi, Uinona, ka mēs gavējam. Gari nav mums lab­vēlīgi. Mums jālūko ar tiem salabt, un Vakatankam, Liela­jam Garam, jāzina, ka arī mēs gribam kaut ko darīt.

— Jā.

Meitenes atkal apklusa. Bet nevienai nebija velēšanās atgriezties teltī.

— Dzirdi! — pēkšņi iesaucās Uinona.

Baltā Roze ieklausījās, tad paraustīja plecus par zīmi, ka nekā nav dzirdējusi.

— Iesim atpakaļ ciemā, tas varētu būt kāds pani iz­lūks! — Uinona mudināja draudzeni. Bet tai pašā brīdi abas meitenes izbailēs parāvās atpakaļ, jo kāds cilvēks kā ķirzaka slīdēja pa zāli pie viņām. Baltā Roze jau grasījās iekliegties, bet Uinona aši aizspieda viņai muti.

Cilvēks, kas bija slepus piezadzies, tagad sēdēja līdzās.

— Harka! — Uinonai šķita, ka viņa aiz uztraukuma noslāps.

Zēns sāka runāt.

— Vai jūs zināt, ka pani tūlīt būs te?

— Nē. Kas…

— Klusē! Man jāiet. Jūs neesat mani redzējušas; vai sapratāt? Skrieniet uz teltīm un pasakiet Untšidai, ko esat dabūjušas zināt! Es esmu runājis, hau!

Zēns jau atkal bija pazudis. Meitenes kādu brīdi ne­spēja attapties, vai sapņojušas vai bijušas nomodā. Bet tad viņas saņēmās un skriešus metās uz telti «Četras pasaules puses». Ieskrējušas viņas reizē sauca:

— Pani nāk!

Visi gulētāji bija augšā. Neviens šobrīd nevaicāja, no kurienes meitenēm šī ziņa. Visi saprata, ka viņas bijušas laukā un tagad atgriezušās, tātad kaut ko dabūjušas zināt par ienaidnieku tuvošanos.

Piecpadsmit gadus vecais Šonka un pat mazais Harp- stenā tvēra ieročus un brāzās laukā no telts.

— Pani nāk!

Vienā mirklī ciems bija kājās. Vecais Krauklis, triju Kraukļu tēvs, stāvēja laukumā pie staba. Viņam vajadzēja vadīt kauju, un viņš skaļi deva pavēles. Karotājiem jāie­ņem vietas krūmājā, lai varētu ar bultām no aizsēga ap­šaudīt ienaidniekus, tiklīdz tie parādītos. Sievietēm un bērniem jāpaliek pie teltīm.