L.VELSKOPFA ~ Henriha - IZRAIDĪTO CEĻŠ

— Harka Kramakmen Modrā Acs!

— Tā es domāju.

— Harka! Džims ir drosmīgs cilvēks. Viņš nav zaglis. — Matotaupa bija pēkšņi aizsvilies. — Viņš bija tas, kurš Bezzobu Bena apaļkoku mājā mani atbrīvoja no važām!

Zēns vairs neiebilda nekā. Indiāņi tiek stingri audzināti, tie nedrīkst vecākiem cilvēkiem runāt pretī. Harka tomēr neklusēja tāpēc vien, ka bija audzināts šādā gadījumā tā uzvesties. Viņš juta, ka tēvs nevēlas dzirdēt Dzimu noso­dām, Matotaupu dziļi sarūgtināja, ja Harka sprieda ļauni par cilvēku, kuru Matotaupa gribētu redzēt labā gaismā, jo Džims kā krietns vīrs tad lieti noderētu par pierādī­jumu, ka Matotaupa ir bez vainas.

Džims bija izzudis no abu dakotu redzes loka, tāpēc Ma­totaupa par viņu vairāk nerunāja. Varbūt viņš arī nodo­māja Harku apklustam tāpēc, ka tēva pēdējie vārdi viņu pārliecinājuši. Vai Harka pats nebija bālģīmi nemitīgi ap­brīnojis Lāču cilts teltīs? Vai tad Džims nebija tiešām baļķu mājā bijis Matotaupas un līdz ar to arī Harkas glā­bējs?

Abi indiāņi bija nolēmuši līdz vakaram vēl labu gabalu jāt, un, tā kā nekas vairāk nebija ko teikt vai darīt, tad viņi kāpa zirgos. Bēgot kopā ar Lielo Vilku, viņi bija pa­veikuši lielus ceļagabalus — it īpaši pirmajās dienās, tā­pēc jau tagad nonāca zāļu stepes apvidū, uz ziemeļiem no Misūri. Pūta griezīgs vējš. Pie debesīm tūka pelēki mā­koņi, un drīz vien sāka virmot balti krusas graudiņi, tie palika ieķērusies zirgu krēpēs un jātnieku matos. Pieva­karē iestājās sals, un nolaidās viena no šī atklātā novada saltajām naktīm. Abi indiāņi nokāpa no zirgiem. Kāds pusē aizsalis mazs strauts, daži krūmi, pie kuriem vēl pa­tvērušies nokaltuši zari, tas viss, ar pauguru mazliet aiz­sargāts pret vēju un krusu, bija labākā apmešanās vieta, kāda šeit atrodama.

Mustangi apgūlās līdzās, viņi nebija vēl nometuši zie­mas spalvu. Pinkainā, garā vilna skaista jau nu nebija, bet aukstumā noderīga. Harka ar pūlēm sakūra nelielu ugunskuru. Tad abi cilvēki apgūlās tuvu klāt pie dzīvnie­kiem, cieši kopā satinušies bizoņādas segās, un gulēja pārmaiņus.

Kad stundas trīs pēc pusnakts vējš bija mākoņus iz­kliedējis, jātnieki no jauna posās ceļā. Zirgus jau tramdīja nemiers, jo tie juta vilku tuvumu. Dzīvnieki paši steidzās tikt tālāk uz priekšu.

Tā Matotaupa un Harka, pārvarēdami grūtības, iepa­zinās ar apvidu, kur bija nodomājuši turpmāk apmesties. Cilvēkus turpretī, kurus tur sastaps, viņi vēl līdz šai die­nai nepazina.

TOC \o "1-3" \h \z Kalns klusē ……….

Paslēptuve vientuļā apvidū 33

Draugs vai ienaidnieks?

Pēc smilšu vētras

Starp divām pasaulēm

Pēdējais šāviens

Лизелотта Вельскопф-Генрих ПУТЬ ОТВЕРЖЕННЫХ Из цикла «Сыновья Большой Медведицы» Издательство «Детская литература» Ленинград 1970

Издательство «Лиесма» Рига 1974 На латышском языке Серия •«Приключения, фантастика, путешествия» Перевела с немецкого языка Эрика Л усе

Рисунки И. Кускова Обложка, титул и форзац Эглона Лусиса

Lizeloie Velskopfa-Hehriha IZRAIDĪTO CEĻŠ

Tulkojusi E. Lūse Redaktore I. Kalnciema Māksi, redaktors A. Lipins Tehn. redaktore D. Radziņa Korektore B. Vārpa Nodota salikšanai 1973. g. 28. septembrī. Parak­stīta iespiešanai 1974. g. 15. janvārī. Tipogrāfijas papīrs Nr. 2, formāts 84X108/32. 7,0 fiz. iespiedi.; 11,76 uzsk. iespiedi.; 13,01 izdevn. 1. Metiens 65 000 eks. Maksā 52 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 60/26185/J-2466. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīna» Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pašūt. Nr. 518.