— Harka Kramakmen Modrā Acs!
— Tā es domāju.
— Harka! Džims ir drosmīgs cilvēks. Viņš nav zaglis. — Matotaupa bija pēkšņi aizsvilies. — Viņš bija tas, kurš Bezzobu Bena apaļkoku mājā mani atbrīvoja no važām!
Zēns vairs neiebilda nekā. Indiāņi tiek stingri audzināti, tie nedrīkst vecākiem cilvēkiem runāt pretī. Harka tomēr neklusēja tāpēc vien, ka bija audzināts šādā gadījumā tā uzvesties. Viņš juta, ka tēvs nevēlas dzirdēt Dzimu nosodām, Matotaupu dziļi sarūgtināja, ja Harka sprieda ļauni par cilvēku, kuru Matotaupa gribētu redzēt labā gaismā, jo Džims kā krietns vīrs tad lieti noderētu par pierādījumu, ka Matotaupa ir bez vainas.
Džims bija izzudis no abu dakotu redzes loka, tāpēc Matotaupa par viņu vairāk nerunāja. Varbūt viņš arī nodomāja Harku apklustam tāpēc, ka tēva pēdējie vārdi viņu pārliecinājuši. Vai Harka pats nebija bālģīmi nemitīgi apbrīnojis Lāču cilts teltīs? Vai tad Džims nebija tiešām baļķu mājā bijis Matotaupas un līdz ar to arī Harkas glābējs?
Abi indiāņi bija nolēmuši līdz vakaram vēl labu gabalu jāt, un, tā kā nekas vairāk nebija ko teikt vai darīt, tad viņi kāpa zirgos. Bēgot kopā ar Lielo Vilku, viņi bija paveikuši lielus ceļagabalus — it īpaši pirmajās dienās, tāpēc jau tagad nonāca zāļu stepes apvidū, uz ziemeļiem no Misūri. Pūta griezīgs vējš. Pie debesīm tūka pelēki mākoņi, un drīz vien sāka virmot balti krusas graudiņi, tie palika ieķērusies zirgu krēpēs un jātnieku matos. Pievakarē iestājās sals, un nolaidās viena no šī atklātā novada saltajām naktīm. Abi indiāņi nokāpa no zirgiem. Kāds pusē aizsalis mazs strauts, daži krūmi, pie kuriem vēl patvērušies nokaltuši zari, tas viss, ar pauguru mazliet aizsargāts pret vēju un krusu, bija labākā apmešanās vieta, kāda šeit atrodama.
Mustangi apgūlās līdzās, viņi nebija vēl nometuši ziemas spalvu. Pinkainā, garā vilna skaista jau nu nebija, bet aukstumā noderīga. Harka ar pūlēm sakūra nelielu ugunskuru. Tad abi cilvēki apgūlās tuvu klāt pie dzīvniekiem, cieši kopā satinušies bizoņādas segās, un gulēja pārmaiņus.
Kad stundas trīs pēc pusnakts vējš bija mākoņus izkliedējis, jātnieki no jauna posās ceļā. Zirgus jau tramdīja nemiers, jo tie juta vilku tuvumu. Dzīvnieki paši steidzās tikt tālāk uz priekšu.
Tā Matotaupa un Harka, pārvarēdami grūtības, iepazinās ar apvidu, kur bija nodomājuši turpmāk apmesties. Cilvēkus turpretī, kurus tur sastaps, viņi vēl līdz šai dienai nepazina.
TOC \o "1-3" \h \z Kalns klusē ……….
Paslēptuve vientuļā apvidū 33
Draugs vai ienaidnieks?
Pēc smilšu vētras
Starp divām pasaulēm
Pēdējais šāviens
Лизелотта Вельскопф-Генрих ПУТЬ ОТВЕРЖЕННЫХ Из цикла «Сыновья Большой Медведицы» Издательство «Детская литература» Ленинград 1970
Издательство «Лиесма» Рига 1974 На латышском языке Серия •«Приключения, фантастика, путешествия» Перевела с немецкого языка Эрика Л усе
Рисунки И. Кускова Обложка, титул и форзац Эглона Лусиса
Lizeloie Velskopfa-Hehriha IZRAIDĪTO CEĻŠ
Tulkojusi E. Lūse Redaktore I. Kalnciema Māksi, redaktors A. Lipins Tehn. redaktore D. Radziņa Korektore B. Vārpa Nodota salikšanai 1973. g. 28. septembrī. Parakstīta iespiešanai 1974. g. 15. janvārī. Tipogrāfijas papīrs Nr. 2, formāts 84X108/32. 7,0 fiz. iespiedi.; 11,76 uzsk. iespiedi.; 13,01 izdevn. 1. Metiens 65 000 eks. Maksā 52 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 60/26185/J-2466. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīna» Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pašūt. Nr. 518.