L.VELSKOPFA ~ Henriha - IZRAIDĪTO CEĻŠ

— Cirkam jau laikam vienalga, vai nu par vienu krāp­šanu vairāk vai mazāk, — viņš sacīja Ellisam, nicīgi pa­mezdams ar roku. Viņš tagad beidzot spēji pagriezās, kā bija sākumā domājis, paņēma Ketijas roku ciešāk savējā un sarāvās, kad bērns nošķaudījās. Mazā bija saaukstē­jusies, un vainīgs bija viņš. Neapšaubāmi, ka Betijas tan­tei būs ko aizrādīt.

Jaunais indiānis tikpat spēji un apzināti nevērīgi pa­griezās kā Smits un neatskatīdamies devās pretējā vir­zienā. Elliss piepūtās kā harmonika, kurā no jauna ieplūst gaiss, un uzsauca Harijam nopakaļ:

— Tas vēl nāks klāt pie iepriekšējā! Sagatavojies uz kaut ko pēc izrādes!

Smits soļoja tik ātri, ka mazā ar grūtībām tika līdzi. Tomēr viņa pajautāja, vēl iekams viņi bija iegājuši teltī:

— Tēt?

— Jā, bērns? — Smits mazliet palēnināja gaitu.

— Vai tu dzirdēji? Ļaunais cilvēks grib nosodīt indiāņu zēnu, tāpēc ka viņš mums pateica taisnību, ka nav Sēdošā Bizoņa dēls.

— Nemaz neuztraucies, bērns! Indiāņiem ir bieza āda. Tie nepārdzīvo tik daudz kā tu, ja saņem pērienu.

Ka bērni tiek sodīti ar pērienu, tas tiklab Smitam, kā arī Ketijai likās pats par sevi saprotams. Viņi abi neno­jauta, ka indiāņu bērnus vecāki nekad nesit.

— Tēt!

— Kas ir, bērns? — Smits jau bija kļuvis mazliet nepa­cietīgs.

— Tēt, vai tu nevari tam ļaunajam cilvēkam aizliegt, pateikt, lai nesit indiāņu zēnu? Bērnam taču vienmēr jā­runā patiesība. Tā jau ir pareizi!

— Nāc tagad, Ketij! Es nevaru neko tam cilvēkam aiz­liegt, un indiāņi ir ļauni. Par kaut ko tie vienmēr pelnījuši pērienu.

— Varbūt tas tomēr ir netaisni, tēt! — Ketija klusiņām iebilda. Ketija neuzskatīja lielo indiāņu zēnu vairs kā piederīgu pie tiem, kuri bija nogalinājuši viņas vecmā­miņu, bet kā bērnu, ar ko apietas netaisni; viņa jutās vienprātīga ar šo zēnu, tāpēc ka Franks Elliss bija kaut kā līdzīgs Betijas tantei. Kaut arī Smits bija kā apmāts aiz naida pret indiāņiem, viņam zināmā mērā bija tāda pati taisnības izjūta kā mazajai, tāpēc, pieliecies bērnam, viņš, nomierinādams to un pats sevi, teica:

— Indiāņu puikas tēvs ir cirkā. Tātad mums nav ko jaukties viņu darīšanās — un nav mums arī tiesību to darīt.

Kad tēvs un mazā meitenīte atkal ienāca ložā, nākošais priekšnesums jau bija sācies; cita vingrotāju grupa rādīja savu māku. Smits apsēdās savā trešā numura krēslā sep­tītajā ložā. Bet ne viņš redzēja vingrotājus, ne Betijas tanti, ne arī trīs kungus, kas saspringti vēroja izrādi. Viņš aizmirsa pat Ketiju un, pilnīgi nodevies savām domām, iegrimis sevī, redzēja tikai kādu vīziju: savu māti un tad liesmas. Tagad beidzot viņš bija notvēris šo indiāņu slep­kavu bandu. Tie jāapcietina. Jautājums vienīgi — kad. Vai vēl šonakt, vai arī nākošajā rītā? Spriežot pēc reklā­mas, cirks nodomājis palikt vēl divas dienas. Pēc šīsdie­nas panākumiem droši vien izrāžu skaits šai pilsētā tiks palielināts. Smitam bija laiks mierīgi apspriest ar polici­jas inspekciju nepieciešamo rīcību.

No cirka kupola atskanēja artistu uzsaucieni. Viens ap­meta salto gaisā starp trapeces stangu, no kuras viņš at- stūmās, līdz uztvērēja rokām, kurš, iekāries ceļgala locī­tavās, šūpojās šurp un turp otrajā trapeces stangā. Smits ievēroja notiekošo un attapās! Lēmums, ko viņš bija pie­ņēmis, padzina fantāzijas radītos tēlus.

Pa to laiku, kamēr skatītājus aizrāva gaisa vingrotāju priekšnesumi, Franks Elliss savu abu spēcīgo sargu pa­vadībā atgriezās direktora kulbā. Tur viņš sastapa pašu di­rektoru, kurš nebija gan tik sliktā omā kā inspicients, bet tomēr ļoti satraukts.

— Ellis! — direktors iesaucās, tiklīdz tas ienāca. — Mums jātiek skaidrībā, ko mēs īsti gribam. Izšķirošais brīdis tuvojas. Bankai radies labs iespaids, pārstāvim no B & B arī, — es pat nezinu, vai man teikt «diemžēl» vai «paldies dievam», jo viņš informē banku relatīvi labvē­līgi, bet, liekas, cenšas to izmantot tikai sava paša uzņē­muma labā. B & B grasās mūs, bez aplinkiem runājot, ap­rīt kā milzu haizivs krietnu kumosu, un jāvaicā, vai mēs jutīsimies labāk haizivs vēderā vai ari bēgot pa gabalu no tās. Tas ir, tā sakot, izšķirošais jautājums.

— Man tur nav nekādas daļas, — Elliss sacīja norai­doši, — esmu ierēdnis. Ko jūs man vaicājat!

— Ellis, jūs esat vienmēr bijis mana labā roka, perso- nālšefs, režisors un inspicients …

— … vārda pēc inspicients, atalgots kā inspicients ar divu mēnešu neizmaksātu algu.

— Ellis, nerunājiet muļķības! Kurš zina labāk par jums mūsu stāvokli! Es esmu par to, ka mums jāļauj sevi aprīt, pēc iespējas ātrāk un ar mazākiem zaudējumiem ienirt rīklē iekšā. Patstāvība jau ir jauka, bet mēs vairs nespējam tu­rēties. B & B droši vien būs gatavs arī jūs kaut kādā veidā pieņemt. Kontrakti ar Ronaldu un veco Bobu ir jau droši, un, ja mēs nepasteigsimies, tad B & B paķers mums no de­guna priekšas visus ienesīgos numurus —"un mēs abi sē­dēsim ar klēpī saliktām rokām.

— Kā B & B var angažēt tik nevarīgu dresētāju, tādu noziedznieku, kāds ir Ronalds! Tas cilvēks taču ir sabied­rībai bīstams! Es prasu, lai jūs par šo gadījumu noturētu apspriedi. Viņš ievedams melnajā sarakstā! Tāpat ari Harijs. Nekaunīgais puišelis gluži vienkārši paziņo, ka neesot Sēdošā Bizoņa dēls, un apkauno mūs līdz nejē­dzībai!

— Ellis, kas jums noticis, nesāciet nu runāt aplam! Jūs šodien neesat saprātīgs. Nervi streiko vai kas tamlīdzīgs. Liecieties gulēt! Ar labu nakti, man tūlīt pat jāiet turp, sākas pēdējais cēliens «Uzbrukums pasta karietei». Man jādzird, ko tie kungi ložā teiks par šo uzvedumu.

Direktors izmetās laukā, un Elliss atkal palika viens. «Stulbs vecis!» viņš murmināja, sameklēja paslēptuvē brendiju un iedzēra malku. Tad iebīdīja krēslu, ko bija nolicis Smitam, atkal atpakaļ kaktā un pats iezvēlās sē­deklī.

«It kā es to pacietīšu,» viņš domāja. «Šī divkājainā bes- tija, šis Ronalds, nelietīgais ķēpmanis. Pielikt mani, mani pie moku staba un atļauties sev kaut ko vervelēt! Un tad vēl šo pārņemšot B & B, varbūt maksās cirka zvaigznes algu un man būs pēc tam jāubago, vai varbūt šiem nav vajadzīgs arī inspicients. Jo man te vispār nedod nekādu iespēju demonstrēt savas ģeniālās spējas. Nu, pagaidiet tik! Elliss arī vēl nav uz galvas kritis.»

Viņš piegāja pie cita skapīša, sameklēja tur kādu pa­ciņu un izlasīja uzrakstu: «Inde». — «Tas noder ne tikai žurkām, mans kungs!»

Cirka lielajā teltī skatītāju saspringtā interese par no­slēguma izrādi «Uzbrukums pasta karietei» bija liela. Daudziem no skatītājiem pašiem bija gadījies piedalīties sadursmēs uz robežas, vai arī viņu piederīgie bija par tām stāstījuši, vai arī bija draugi, kas no Rietumu vidienes bija ceļā uz Tālajiem Rietumiem, kur tagad tika paveikts pēdējais ceļa posms pirmajam dzelzceļam cauri visai lie­lajai zemei. Pieteicējs darīja zināmu, ka kovboju numurs esot pilnīgi no jauna iestudēts un izraisīšot vēl nekad ne­piedzīvotu sensāciju. Uzveduma dalībnieki esot visnotaļ pieredzējuši kovboji un slaveni indiāņu virsaiši. Tiekot lūgts no šāvieniem nebaidīties, godājamās publikas dro­šība esot jebkurā ziņā garantēta.

Tad mūzika nogranda tušu, un atkal sākās mežonīgā ritmu malšana. Garā rindā manēžā sāka uznākt indiāņi ar sievām un bērniem. Priekšgalā jāja Matotaupa uz sava sarķa, viņam līdzās dakotu trupas vecākais indiānis, kurš šodien pirmo reizi bija piedabūts iznākt manēžā. Tad se­koja pēc kārtas Lielais Vilks ar savu brāli, Dziedošā Bulta un pārējie vīri; otrā rindā, norobežoti no karotājiem, nāca sievas un bērni. Viņas bija pagatavojušas divējas šļūces, ari divus bērnus iebāzušas kažokādas maisos, kas, sasais­tīti virs zirga muguras, nokarājās tam gar labajiem un gar kreisajiem sāniem. Zirgam rikšojot, maisi lēkāja tā, ka drīz viens no bērniem varēja paraudzīties pāri zirga mu­gurai, drīz otrs. Šāda šūpošanās bija līdzīga paslēpšanas rotaļai, kas garākos ceļojumos stundām ilgi uzjautrināja bērnus. Viena no sievietēm nesa bērnu uz muguras.