L.VELSKOPFA ~ Henriha: IZRAIDĪTO CEĻŠ

Smits to vēroja ar slēptu sašutumu.

Lielais Vilks uzmeta laso kovbojam, kuram ceļgalu bija savainojis sainis un kurš vairāk uzmanības pievērsa sāpo­šajai kājai nekā savu pretinieku nodomiem. Cilpa, uz­mesta no mugurpuses, noslīdēja pār jātnieka pleciem, un Lielais Vilks ar rāvienu to savilka. Kovbojs tika izrauts no kāpšļiem un izlidoja smiltīs.

Skatītāji viņu izsvilpa. Viņš pameta manēžu, vezdams aiz pavadas līdzi zirgu.

Tikmēr Matotaupa uzbruka otram Sarkanā Džima pava­donim, kurš vienu mirkli aizkavējās, raudzīdamies pēc cilpā notvertā biedra, un piemirsa pats savu stā­vokli. Dakots pajāja viņam cieši garām, uzmaukdams laso cilpu zirgam uz kakla, metiens šai reizē nemaz nebija va­jadzīgs. Zirgs krita. Jātnieks nikni iekliedzās. Grasīdamies piecelties, viņš jau manīja, ka Harka viņu sasaistīja. In­diāņi no jauna iegavilējās spalgā triumfa saucienā. Sar­kanais Džims izšāva. Lode skāra Harkas roku, bet zēns netika ievērojis briesmas, ne arī ievainojumu. Matotaupa raidīja pret Sarkano Džimu brīdinājuma šāvienu.

Sarkanādaino partijas uzvara, šķiet, vairs nebija tālu, un līdz ar to publikas noskaņojums atkal mainījās. Tie, kas bija derējuši uz kovboju uzvaru, sacēla negantu trok­sni un aizrāva līdzi neitrālos, kas nebija derībās piedalī­jušies.

— Tam nu katrā ziņā jādara gals! — skaļi un apņēmīgi noteica Smits. — Kurš gan var atbildēt par šādu norisi!

—- Kaut kas nedzirdēts, ka direkcija vēl nav iejauku­sies! — nervozi sauca vērotāji ložā.

— Šie pierobežas iedzīvotāji un indiāņi tik ļoti iejutu­šies savā elementā, ka aizmirsušies paši un aizmirsuši, kur atrodas! — B & B pārstāvis runāja aizgūtnēm, jo arī otrs kovbojs pameta manēžu un Sarkanais Džims tagad stā­vēja viens pats pretī trim indiāņiem.

Manēžā sākās mežonīgs dancis ap Sarkano Džimu. At­klājās, ka viņš spēj daudz vairāk par abiem saviem uzva­rētajiem biedriem, arī daudz vairāk, nekā viņš pats līdz šim parādījis. Aplausi viņu vēl uzkurināja.

— Maniem draugiem uzbruka ar viltīgiem paņēmie­niem! — viņš klaigāja, lēkādams līdzās savam auļojošajam zirgam, lai atkal pārsteidzošā lēcienā sēstos tam mugurā. — Tiem vajadzēja ievainotiem pamest kaujas lauku! Bet es pretošos šiem sarkanādainajiem koijotiem kā savā laikā Daniels Būne! He! Ho! — Dārdoši aplausi norādīja, ka viņš uzņēmis īšto meldiņu.

Indiāņi tagad bija skatītājus noskaņojuši pret sevi. Taču, par spīti trakojošam pūlim, arī viņi darīja visu, ko spēja, un Sarkanais Džims patiesi bija apdraudēts. Viņš

iebelza ar pistoles spalu pa deniņiem Lielajam Vilkam, kurš bija piejājis klāt. Harka, piesteidzies no pretējās puses, satvēra vienu Sarkanā Džima kāju, mēģinādams to izraut no kāpšļa. Sarkanajam Džimam izdevās satvert Harku aiz vienas bizes, taču zēns, izrāvis nazi, nogrieza sakampto matu kušķi.

Lielais Vilks grīļojās zirgā, sitiens bija viņu smagi trā­pījis. Sarkanais Džims uzrāva zirgu pakaļkājās, lai tādē­jādi atbrīvotu to no lejup slīdošās laso cilpas, ko bija izmetis Matotaupa. Vienlaikus Džims atkal trāpīgi izšāva, un lode nobrāza Harkas mustanga krustus. Dzīvnieks tik­pat kā nebija ievainots, bet, paklausīdams jātnieka norā­dījumam, pēc dažiem lēcieniem nogūlās un vicināja ar pakaviem pa gaisu.

Tas norisinājās turpat pie septītās ložas, ne jau nu gluži nejauši, jo Harka uzmākšanas gājienā bija ievērojis šai ložā sēžam direktoru — un arī abi solīdie kungi bija vi­ņam iekrituši acīs. Starp citu, viņš jau bija paguvis nopu- koties par Betijas tantes neizteiksmīgo un reizē valdonīgo sejas izteiksmi, jo viņa atgādināja Franku Ellisu. Pat mazā, bālā meitene nebija palikusi nepamanīta. Viņa likās par dažiem gadiem jaunāka un daudz bailīgāka nekā Har­kas māsa Uinona. Harka zināja arī, ka sirmais kungs ložā bija tas pats, kurš viņam vaicāja, vai viņš neesot Sēdošā Bizoņa dēls.

Betijas tante, kad netālu no viņas vicinājās zirga kā­jas, sāka brēkt, un, lai patiesi nenotiktu kas nelāgs, Harka iespraucās _starp manēžas malu un dzīvnieku. Noputējis, satraukts, saspringtiem muskuļiem, spīguļojošām acīm viņš tikai gaidīja izdevīgu brīdi, lai atkal mestos spēlē, kas nu jau bija kļuvusi bīstama. Lielais Vilks bija atguvis līdz­svaru un kopā ar Matotaupu riņķoja ap Sarkano Džimu.

Skatītāji plosījās. Neviens nezināja, vai viņi varbūt paši drīz neķersies pie ieročiem.

Direktors, bāls kā nāve, izmetās laukā. Tur viņš skaļā balsī sauca staļļa puišus un kalpotājus, lai tūlīt skrien un uzturas manēžas tuvumā. Taču vējš bija pieaudzis par vētru, tas lieca kokus un šņāca lapotnēs, tāpēc neviens ne­uzdrīkstējās pamest virves un atbalsta mietus, un bariņš, ko varēja sasaukt, nebija liels. Direktors skrēja tālāk. Skrienot viņš gandrīz norāva gar zemi inspicienta viet^ nieku, kam arī jau bija norasojusi piere, un uzbļāva tam:

— Nīlzirgs gatavais! Vācieties taču pie ābecniekiem! Kur ir Elliss! Dieva dēļ, Ellisu tūlīt šurp! — Viņš skriešus me­tās direkcijas kulbā un atrāva vaļā durvis.

Elliss sēdēja krēslā. Klēpī viņš turēja nelielu kartona kastīti, kurā bija pāris gabaliņu gaļas, ko viņš šķiroja.

— Ellis! Kur jūs paliekat? Vai jums nav nekā cita ko darīt? Kam jums vajadzīgs tas gulašs?!

— Pabarot tīģerus. Dzīvnieciņiem taču ir tik labi…

— Beidziet melst! Nāciet tūlīt līdzi! Draud briesmas! Manēžā iet vaļā! … Klausieties, Ellis! — Direktors pie­cirta ar kāju.

— Kā tad tā? Vai jūs man nepaskaidrotu… — Elliss runādams novietoja kastīti atpakaļ skapī.

— Nē, es nekā nepaskaidrošu! Jūs esat man vajadzīgs un tūlīt pat!

— Kā inspicients, personāla šefs, režisors… vai kādā citā postenī man atļauts pakalpot? Un kā es tikšu turpmāk

apmaksāts?

— Nāciet, cilvēk mīļais, nepataisiet mani traku! Tā ir jūsu mūžā reta izdevība, ja jūs tagad uzrastos un nodibi­nātu kārtību! Jūsu vietnieks nekur nav derīgs, nekur! Nā­ciet uz manēžu …

— … vai izcēlušās kādas nekārtības? Varu iedomā­ties. — Elliss pavērās pulkstenī. — Pasta karietes numurs pārāk ieildzis. Jau desmit minūtes pāri laikam. Puika ari ir tur, ko? No tā man jūs, direktora kungs, jābrīdina. Sa­maitāts subjekts, dumpīgs …

Direktors stāvēja bāls, pavērtām lūpām pretī inspicien­tam, ko bija apsēduši runas plūdi.

— Redzat, direktora kungs, tāpat kā jūs tagad stāvat man pretī, es veselu dienu nostāvēju pretī Tigrai, un jūs nelikāties par mani zinis. Bet jokus pie malas! Gādājiet pats par kārtību savā uzņēmumā!

— Ellis, es jūs lūdzu!

-- Jūs mani lūdzat?

— Lūgtin lūdzu! Ellis, nāciet taču!

— Nevaru jūsu lūgumam pretoties. Tātad — ejam!

Elliss izlēca no kulbas un lieliem soļiem aizsteidzās di­rektoram pa priekšu uz telti. Viņu bija pārņēmusi svēt­laime. Viņš jau tikpat kā redzēja sevi atgriežamies spo­žajā lomā un tīksminājās iedomās, kā visi, kas viņu ienīda, atkal dabūs zemoties.

— Tikai nestājieties man ceļā, direktora kungs, ja es vēl šo pašu nakti likšu nopērt puiku, kurš ir uz vienu roku ar Ronaldu, un kad es pats norēķināšos ar Tigru!

Direktors vispār bija tikko spējīgs sacīto apzinīgi uz­tvert. Franka Ellisa parastā nesaudzīgā izrīkošanās, nerē­ķinoties ne ar vienu, kā tas gadiem ilgi uzņēmumā notika, bija direktoru pašu padarījusi nevarīgu. Viņš bija paļā­vies uz Ellisu un pēkšņi jutās pārliecināts, ka bez Ellisa nevarēs iztikt. Nekas vairs nelikās svarīgs, vienīgi tas, ka Elliss bija ar mieru iejaukties. Plosījās vētra, telts brezents piepūtās, manēžā blīkšķēja šāvieni, un skatītāju pūlis trakoja ekstāzē, kuras iemeslu direktors saprata tikai tad, kad kopā ar inspicientu bija ticis līdz lielajai teltij.