L.VELSKOPFA ~ Henriha: IZRAIDĪTO CEĻŠ

— Kā sauc Topu un Hariju īstenībā? Pie kāda cilts no­zarojuma tie pieder?

— Kas lai tagad to izpēta?

— Tātad nevar arī neko zināt par viņu bēgšanas vir­zienu. Trešais indiānis bija viens no tiem dakotiem, kuri uzbruka manas mātes fermai Minesotā, nošāva manu māti un fermu nodedzināja.

— Tiktu viņš mūsu nagos, mēs viņu notiesātu, bet diemžēl mums viņa nav, un, ja viņš ir no Minesotas, tad neapšaubāmi ļoti labi zina visus kaktus, kur slēpties.

Smits norija vilšanos. Viņš bija gaidījis līdzjūtīgāku atbildi, bet negribēja rādīt savu pārdzīvojumu.

— Varbūt kovboju trupas vadonis zina kaut ko tuvāk par Topu un Hariju? Viņš darbojās kopā ar tiem.

— Džims? — Inspektors smaidīja. — To mēs bijām ap­cietinājuši!

Smits pārsteigts uzrāva uzacis.

— Bijāt?

— Bijām. Viņš mums no jauna izbēga.

— Ko viņš bija noziedzies?

— Aplaupījis kasi. Kāda gaišsprogaina dāma atvilināja viņu uz karātavām. Viņa bija greizsirdīga uz Džimu, jā­domā, ar iemeslu, kā jūs, būdams sestās ložas kaimiņos, varējāt novērot. Dāma bija gaužām nepiesardzīga un klimta cirka apkārtnē, lai pēc izrādes notvertu Džimu. Greizsirdība aptumšo prātu. Viens no cirka apkalpotā­jiem pazina viņā kasieri, kas rudenī bija Omahā aizbēgusi ar visu naudu. Mēs viņu apcietinājām. Viņa nodeva Džimu, kas bijis līdzzinātājs. Naudu viņš aizdevis cirkam, pieprasījis augstus procentus un panācis mantas aprak­stīšanu. Tad mēs ar klauna palīdzību tūlīt pēc izrādes viņu sagrābām. Bet diemžēl vedot viņš ar visiem roku dzel­žiem atkal aizlaidās. Jādomā, ka viņš ienirs mežonīgajos Rietumos kā jau daudzi mūsu noziedznieki. 2ēl. Mēs, pro­tams, negribējām izjaukt izrādi, citādi būtu saņēmuši kā

tādu kūniņu, kā viņu indiāņi, satītu ar laso, bija noguldī­juši manēžas smiltīs.

— Es pateicos, inspektora kungs. Jūs man pateicāt vai­rāk, nekā es varēju pateikt jums!

Kad saule pēc šīs nakts uzlēca trešo reizi, pār zemi jo­projām plosījās vētra. Dižā upe nemitīgi vēla savus ūde­ņus. Ledus beidzot bija sakustējies. Palu ūdens, kam atkal un atkal plūda klāt kūstošais sniegs, vēl bija dzeltens, tas augstu bangojās starp abiem krastiem. Ūdens izgaro­jumi, mežu un pļavu smarža, rasas mirguļošana, putnu pirmās balsis saplūda vienkop vientuļā ainavā. Koku ga­lotnēs vēl čabēja pagājušā rudens pēdējās nokaltušās la­pas, bet pumpuri jau raisījās.

Sānis no visādām apmetnēm, apslēpti no visiem pēdu dzinējiem un okšķeriem, trīs cilvēki rītausmā sēdēja un apspriedās. Katrs apēda pa saujai gaļas. Turpat ganījās viņu zirgi.

Kopīgi paēduši, viņi atvadījās.

— Jūs esat dakoti! — sacīja Lielais Vilks abiem saviem pavadoņiem. — Un tu, Matotaupa, mūs pamācīji un va­dīji kā virsaitis. Mūsu vīri labprāt tevi apsveiktu pie sa­vām jaunajām teltīm ziemeļos, to tu zini. Bet tu nekad neesi ieminējies, no kurienes nāc un kurp tavs ceļš ved. Es arī negribu šodien tev to vaicāt. Vai nevēlies tālāk jāt kopā ar mani? Vai mums jāšķiras?

— Es dzirdu vārdus, ko tu man esi sacījis, Lielais Vilk. Mans dēls Harka un es — mēs neaizmirsīsim tevi un jūsu karotājus. Bet mēs arī nedrīkstam jums piebiedroties. Jūs esat dakoti.

Lielais Vilks, kurš šos vārdus nevarēja saprast, bet juta, ka aiz tiem slēpjas smags noslēpums, klusēdams atvadījās un vadīja savu zirgu uz ziemeļiem.

Drīz pēc tam arī Matotaupa un Harka uzlēca savos mus­tangos un jāja ziemeļrietumu virzienā, pretī vēl nezinā­mai nākotnei.

Sarķis un sainis bija tikko valdāmi. It kā viņiem vēl draudētu gūstniecība, arī vēl šai trešajā dienā viņi traucās tikai uz priekšu, bet jātnieki elpoja pilnu krūti svaigo gaisu.

Viņu plaušas un asinis bija jau atveldzējušās.

Ap dienas vidu viņi nolēma apstāties, lai atpūtinātu zirgus. Lielais Vilks bija ceļu labi aprakstījis; viņi atradās krastmalā pie viena no tūkstoš mazajiem ezeriem. Zirgi dzēra.

Matotaupa un Harka atgūlās uz bizoņādas segas, ko Harka, bēgot no dzimtās telts, bija paķēris līdzi. Abiem indiāņiem nekādas lielas mantības nebija. Ne vairāk par to, kas viņiem bija klāt pēdējā cirka izrādē: zirgi, ieroči, ādas bikses, mokasīni un arī mazais maisiņš, kura sa­turs — zelta un sidraba nauda — bija krietni saplacis.

Lielais Vilks turklāt vēl bez viņiem atdotās segas atva­doties sadalīja arī savu gaļas devu, ko bija paguvis pa­ķert ceļam.

Arī piesaulītē guļot un atpūšoties Matotaupa un Harka juta dzestro elpu šai apvidū, pa kuru veda viņu ceļš. Tālu, ļoti tālu viņi aizklīduši prom no savas dzimtenes, kas at­radās starp Platas upi un Melnajiem kalniem. Viņus at­dalīja no dzimtenes ne tikai upes, prērijas un meži, ne tikai burvja izraidījums trimdā. Viņi bija vasaru un ziemu pavadījuši vieni paši, ar citāda veida cīņām, citādiem draugiem, citādām sāpēm nekā dzimtā telšu ciemata iedzī­votājiem. Kā sapnis viņiem tagad šķita māte, brālis, māsa, draugi, telts pavards, kopīgās rotaļas, kopīgās medības un kaujas. Par bālģīmju dzīvi viņi bija vairāk dabūjuši zināt nekā karotāji Platas upes iztekas un kalnu mežos. Viņi bija iemācījušies to, ko neviens no tiem neprata, — citu valodu, lasīt, rakstīt. Bet, kaut arī tā, viņi nepiederēja pie bālģīmjiem, neiederējās viņu pilsētās, neiederējās viņu fermās. Jāšana un medības bezgalīgajos, mežonīgajos apvi­dos bija viņu īstais dzīves saturs, kopš vien viņi sevi atcerē­jās. Pēc tā viņi nemitējās ilgoties, ilgojās pēc bizoņādas tel­tīm un pēc brīvo sarkanādaino rāmā un lepnā dzīves veida.

Harka domāja par to, kā pirms gada šai pašā laikā bija naktī mežā gaidījis tēvu, kurš solījās viņam atklāt kādu noslēpumu. Kopš tā laika bija daudz kas noticis, viņš pats bija kļuvis citāds, ne tikai par vienu pašu gadu vecāks, bet par daudziem gadiem, kā viņam likās, un viņš nebija vairs bērns, bet Matotaupas jaunākais biedrs. Viņš bija ļoti daudz zaudējis. Vienīgais, kas bija atlicis un tagad piederēja tikai viņam vien un turklāt daudz ciešāk nekā agrāk, bija tēvs.

Tagad, jājot pie varenās siksikau cilts, viņš necēla ne­kādas gaisa pilis, necerēja, ka dziļi smeldzošās sāpes par zaudēto dzimteni un cilti šādā veidā izzudīs pilnīgi. Viņš izšķīrās par šo soli ar domu un jūtu asu* skaidrību, ka arī izraidītam ir iespējas tikt pie dzīves vērtībām: būt atklā­tam un drosmīgam un iegūt to cilvēku cieņu, kurus viņš varēs cienīt.

Arī Matotaupa bija atpūtas brīžos nodevies pārdomām. Viņa domas kavējās pie notikumiem īsi pirms bēgšanas no cirka, un viņš tagad vaicāja Harkam:

— Vai Sarkanajam Džimam ir kas pret tevi?

— Kāpēc? Vai tāpēc, ka viņš šāva uz mani un manu zirgu? >

— Jā.

— Var būt, ka viņš bija tikai saniknots, jo manīja, ka mēs uzvarēsim.

— Tāds viņš bija. Bet ne jau tas vien.

— Es viņam iedzinu bailes ar cirvja metienu. Viņš ne­ticēja, ka esmu spējīgs to paveikt, un nobijās. Ari tas aiz­deva viņam dusmas.

— Iespējams. Bet jūs abi jau ilgāku laiku esat savā starpā ērcīgi. Jau kopš Omahas vai pat varbūt kopš mūsu satikšanās apaļkoku mājā.

— Vai tev tā liekas? Tas bija neglīti, ka Džims lika Tāllidojuma Putnam samaksāt par mūsu bizoņādas svār­kiem.

— Džims bija iedomājies, ka mums tie nepieciešami, un Tāllidojuma Putns par to iedeva sidraba naudas gabalus. Vai tad tas nebija pareizi?

— Sarkanmatis Džims kopā ar gaišmataino sievieti arī izzaga naudu no kases.