L.VELSKOPFA ~ Henriha: IZRAIDĪTO CEĻŠ

Mūziķi spēlēja kā negudri, skatītāji kliedza, un daļa jau spiedās no sēdvietām lejup uz manēžu. Vienā no ložām bija piecēlies kājās sirms kungs. Viņam pistoles nebija. Citādi viņš laikam šobrīd būtu izšāvis uz Lielo Vilku.

Manēžā vairs bija tikai trīs cilvēki: Sarkanais Džims, sasaistīts ar laso tā, ka viņš spēja pārvietoties tikai līdzīgi kāpuram, Matotaupa un Harka. Lielais Vilks patlaban aulekšiem jāja laukā, tieši garām direktoram un Ellisam.

Manēžas vidū Matotaupa un Harka pacēla savus nosvī­dušos mustangus pakaļkājās, un, kamēr mūzika — pēc Franka Ellisa ieskata galīgi nevietā — pūta trīskārtēju tušu, Matotaupa un Harka, palaiduši zirgus zemē, aiz- auļoja pie savām bisēm, kas gulēja smiltīs, pilnos auļos sa­tvēra savus ieročus un, šaudami gaisā, tāpat auļos nesās no manēžas ārā. Kas baidījās stāvēt ceļā, aši pabēga sānis.

Norībēja pēdējais šāviens. Franks Elliss sagriezās sānis un nogāzās gar zemi. Abi dakoti tāpat pilnos auļos pa­zuda ar saviem mustangiem. Skatītāji no savām vietām nevarēja redzēt inspicientu, tāpēc arī nekā nemanīja no pēdējā notikuma.

Mūzika pūlējās, cik spēja, apklusināt trokšņa un sajūs­mas brāzmas. Taču skatītājus vēl uz brīdi pārņēma neiz­pratne, jo Sarkanais Džims gulēja manēžā nevarīgi sa­saistīts.

Un tad iesteidzās vecais Bobs, pārgrieza laso, ar ko Sar­kanais Džims bija sasaistīts, un attina to. To darot, viņš klaigāja:

— Gluži kā šķiņķa'tīstoklis! Kā šķiņķa tīstoklis! Cik precīzi un rūpīgi nostrādāts! — Un, visapkārt uzšalcot

smiekliem, kas izbeidza saspīlējumu, viņš atkal un atkal apskāva Sarkano Džimu. — Manu dēliņ, manu krustdēliņ, manu tētiņ, manu Džim! Vai nu šādi mums vajadzēja at­kal satikties!

Dzims notrausa ar plaukstu zāģu skaidas no drēbēm, un, tā kā manēžā bija tikai viņi abi ar klaunu, tad par aplau­siem viņš pateicās kopā ar veco Bobu.

Skatītāji bija nomierinājušies un aplaudēja tik spēcīgi, kā tas lielu notikumu dienās "piederas. Tad rindas sāka tukšoties.

Džims paņēma zirgu, kas stāvēja līdzās, aiz pavadas un kopā ar veco Bobu bez steigas gāja uz manēžas izeju. Viņš iedams sveicināja ar brīvo kreiso roku un raudzījās augšup uz ložām un soliem, kur vēl šur tur iešalcās ap­lausi. Abas dāmas sestajā ložā cītīgi sita plaukstas, lai izraisītu Sarkanajam Džimam vēl pēdējos vispārējos ap­lausus. Tas viņām izdevās. Daļa no apmeklētājiem, kas plūda uz izeju, palika vēlreiz stāvam, un aplausi atkal pa­stiprinājās.

Džims un Bobs apstājās un no jauna pateicās.

— Vai zini, draudziņ, — klauns tikmēr ieminējās, — dari ko darīdams, apdomā galu. Tā tas ir bijis vien­mēr, tā tas ir un tā arī būs!

_ — Ko tas nozīmē? Vai tev ir vēl daudz tādu parunu krājumā? — Džims jautāja saērcināts un noguris, jo, lai arī aplausi, sakāve viņu tomēr krimta. Līdz šim viņš bija pārliecināts, ka cīņa ar trim indiāņiem viņam ir tikai bērnu spēle. Cik bieži jau viņš bija ticis galā ar vairāk nekā trīs pretiniekiem vien!

— Ir gan vēl šādas parunas krājumā, — tērgāja jopro­jām vecais Bobs un, pielikdams roku pie sirds, dziļi palo­cījās nemitīgajiem aplaudētājiem. — Piemēram: ļaunā­kais vēl tikai nāks. No rīta nevar zināt, kāds būs vakars, īlenu maisā nenoslēpsi. Sargies no sieviešu mēlēm.

— Bet nu man pietiek!

— Es arī domāju, ka tev pietiks, — nomurmināja ve­cais Bobs par atbildi, bet tik neskaidri, ka Džims šos vār­dus vairs nesaprata.

Aplausi pamazām apklusa, un abi artisti izgāja no ma­nēžas un telts. Tikko viņi bija pagājuši garām aizkaram, no pustumsas iznira trīs cilvēku augumi. Viens satvēra Džima zirga iemauktus, abi pārējie saņēma kovboju no labās un kreisās puses. Un tepat arī ceturtais bija nostā­jies pretī ar revolveri rokā:

— Ļaujiet sevi labprātīgi atbruņot, vai arī es šaušu!

— Kas tā par nejēdzību! … — kamēr Džims to noburk­šķēja, vecais Bobs atņēma viņam pistoli un nazi.

— Policija! — vīrs ar revolveri īsi paskaidroja. Džimam nekas cits neatlika kā ļaut uzlikt roku dzelžus.

— Vai tu to zināji? — viņš šņācoši noprasīja Bobam. — Tagad es saprotu tavas parunas!

— Tad jau labi! — Bobs mierīgi atteica. — Kāpēc tu šāvi uz manu audžudēlu Hariju? To es tev nekad nepie­došu, tu laupītāj! Tagad Harijs ir aizjājis un nekad vairs neatgriezīsies. Ar labu nakti! — Vecais Bobs aizgāja.

Viņš iegāja savā kulbā un iekrita krēslā. Lampu viņš neaizdedzināja. Tumsā un vienatnē viņš pēkšņi sāka raudāt.

Kad asaru vairs nebija, viņš izskrēja stallī pie saviem ēzeļiem. Bobs tos glāstīja pēc kārtas un aprunājās par jauno numuru, ko tagad vajadzēs iestudēt. Viņš apgalvoja dzīvnieķiem, ka turpmāk strādāšot viens pats ar viņiem un varot iedomāties, kā ļaudis smiešoties, kad viņš, pār­ģērbies par ēzeli, atdarināšot savu dzīvnieku lēcienus. Un caur skumjām, kas slēpās viņa bērnišķīgo acu dziļumos, paplaiksnījās smaids.

Viņš atvadījās no ēzeļiem, aizgāja gulēt un nelikās vairs ne zinis par nemieru, kas vēl līdz agram rītam val­dīja cirka teritorijā.

Smitu un Finleju ģimenes piederēja pie tiem skatītā­jiem, kas pēdējie izgāja no cirka. Viņi gribēja palaist ga­rām pūli, kas traucās laukā.

— Nemūžam vairs neiešu ne uz vienu cirka izrādi! — sacīja Betijas tante, pagalam nogurusi un satraukta. Sviedru lāses, notecēdamas no pieres, bija atstājušas slie­des pūdera kārtā. Ketijas lūpas trīsēja — un asaras nebija apturamas. Duglass kā īsts bruņinieks neatkāpās no viņas sāniem. Enna Finleja klepoja astmas lēkmē, tāpēc abu ģi­meņu atvadīšanās bija ļoti īsa.

Kad Smitu ģimene atkal sēdēja karietē un zirgi sāka rikšot, Zamuels Smits paņēma savu mazo meitiņu klēpī. Viņa pielieca galviņu tēvam pie pleca. Tiklīdz bija atbrau­kuši dārza mājā, Ketiju nolika gulēt. Tēvs viņai mīļi no­vēlēja labu nakti, un, lai viņu nomierinātu, Ketija izlikās aizmiegam.

Betijas tante lūdza Zamuelu ienākt pie viņas, jo jūtoties nelāga; varbūt vajagot ataicināt ārstu? Smits ieteica iedzert parastos sirds pilienus, un viņam izdevās atstāt Betijas tanti vecās apkalpotājas uzraudzībā.

Ticis vaļā no rūpēm par Betijas tanti, viņš vēlreiz izgāja no mājas. Viņš bija devis kučierim norādījumu gaidīt, ta­gad ielēca karietē un lika braukt ātriem rikšiem, bet, kur satiksme atļāva un ielās nebija daudz cilvēku, aulekšiem. Viņa mērķis bija policijas inspekcija.

Zamuels Smits, būdams šīs pilsētas iedzīvotājs un ievē­rojamas sievietes māsasdēls, drīz vien tika pie kompe­tenta inspektora.

— Vai jums arī kas sakāms par nelaimi, Smita kungs? — bija pirmais jautājums cilvēkam, kuram Smits sēdēja pretī pie tukša rakstāmgalda.

— Par kādu nelaimi? — jautāja Smits, neko labu nepa­redzēdams.

— Ir nošauts inspicients Franks Elliss, droši, ka to izda­rījis viens no indiāņiem. Visa indiāņu trupa bija jau aiz­bēgusi, kad mēs dabūjām zināt par slepkavību. Vēl mēs neesam nevienu pašu dabūjuši rokā.

Smits smagi vilka elpu.

— Vai zirgi ari ir prom?

— Trīs zirgi. Pārējos atstājuši. Viss ir bijis viltīgi sa­gatavots, un saspēle sarkanādainajiem diemžēl noritējusi priekšzīmīgi. Acīm redzot, lielākā trupas daļa bija cirka teritoriju slepus pametusi, kad satraukums manēžā un arī vētra nodarbināja visu personālu. Pašās beigās tad vēl aizlaidās šie tēvs ar dēlu, saukti Tops un Harijs, un vēl kāds trešais indiānis.