L.VELSKOPFA ~ Henriha: IZRAIDĪTO CEĻŠ

— Vai tad es esmu pie frizieriem nokļuvis! — sašutumā iesaucās nelaimīgais gūsteknis. — Tu, mazais, kraupainais krupi, liec mierā manas sprogas!

Harka nostājās tai pašā vietā, no kuras Matotaupa bija sviedis cirvi. Zēns, šūpodams auguma augšdaļu, salieca ceļgalus, vienu kāju viņš bija izlicis priekšā. Viņš vēl brīdi pašūpoja cirvi un tad virpuļmetienā aizlingoja to. Cirvis lidoja tuvu pie zemes, tad, kā burvju nūjiņas pie­vilkts, pacēlās stāvus augšā gūsteknim virs galvas un, nogriezdams otru sprogu, tāpat kā pirmo reizi mests, pa­lika iecirsts stabā.

— Sasodītais puika! — pa īstam saniknots, kliedza sa­saistītais. — Tev ir nervi! Virsaiti, aizvāc to krupi! Esmu liels karotājs un neļaušu sevi bērniem nerrot!

— Lai vīrs pie staba ir mierīgs. Tas ir mans dēls, kurš meta cirvi, un pēc dažām vasarām viņa vārds būs prērijā un Klinšu kalnos slavens. Esmu runājis, hau.

Kad Harka dzirdēja tēvu tā sakām, izzuda manēža, ska­tītāji, cirks un pilsēta un viņam šķita, ka jūt vētru trau­camies pār plašo zālaini, dzird jātniekus auļojam un sar- kanādaino kara saucienus. Viņš bija zinājis, ka šis vakars būs pavisam citāds nekā visi iepriekšējie, bet tikai tagad sajuta šī vakara neparasto iedarbību. Viņš nebija vairs Harijs, artists, kas savas patiesās izjūtas un priekšstatus paslēpa dziļi sevī. Viņš atķal bija Harka, virsaiša dēls, kas sava prieka un viltības pēc šeit dažas stundas tēloja priekšā bālģīmjiem, cieši vienots ar dakotu vīriem un sievām, kurus liktenis, līdzīgi viņam, iedzinis manēžā.

Indiāņi ieklausījās, jo manēžas ieejai tuvojās jātnieki, un tūlīt iekšā ietraucās k6vboji, viņi vicināja ieročus un šāva ar revolveriem un pistolēm. Skatītāju pūlis viņus ap­sveica līksmiem kliedzieniem, it kā patiešām būtu atbrī­vojams kāds gūsteknis. Manēžā izcēlās neiedomājama kņada, šāvieni sprāga veselām zalvēm, zirgi gāzās, jāt­nieki kūleņoja pa smiltīm. Augšējās sēdētāju rindās ska­tītāji pielēca kājās, svilpa, auroja, māja ar rokām un dau­zīja ar kājām. Gūstekņa saites tika pārgrieztas, viņš uzlēca kādā brīvā zirgā, kura jātnieks bija nokritis un aizbēdzis, un skaļi paziņoja:

— Vīri! Atbrīvotāji! Glābēji! Paņemiet lēdiju līdzi. Aizvediet viņu drošībā! Tad gādāsim par atriebību!

Jaunā dāma noslīga kādam kovbojam pie krūtīm un tika ienesta karietē. Daži jātnieki un vairāki indiāņi, kā jau bija norunāts, lai samazinātu drūzmu manēžā, izman­toja šo izdevību un neuzkrītoši pazuda.

Viens no kovbojiem uzlēca uz bukas, pagrieza četr­jūgu un auļos aizlaida prom no manēžas. Mūzika no jauna atskaņoja tušu.

Beigās manēžā palika vairs tikai Sarkanais Džims ar diviem kovbojiem, Matotaupa, Harka un Lielais Vilks.

Par šādu lomu sadali pēdējā cēlienā Matotaupa bija vienojies ar Sarkano Džimu. Trīs vīri — to vidū tāds vīrs kā Sarkanais Džims! — pret diviem indiāņiem un zēnu likās pietiekams bālģīmju pārspēks, ja arī tagad sekojošā spēle nebija iepriekš visos sīkumos apspriesta, bet noritēs sporta sacīkšu garā ar iepriekš nezināmu re­zultātu.

Sarkanais Džims un Matotaupa — naidīgo grupu vadī­tāji —^ piejāja viens pie otra.

— Dakotu virsaiti! — Džims patētiski uzsāka. — Jūs esat uzvarēti. Padodies!

— Dakoti nekad nepadodas, — atbildēja indiānis. — Ja bālģīmjiem ir drosme, tad lai cīnās!

— Mūžīgi tās garās izrunāšanās un tad vēl angļu va­lodā! — īgņojās B & B pārstāvis. — Jāapsver, vai mums šis Tops vispār ir vajadzīgs. Labāk būtu paturēt to otro, to Hariju. Tas ir vēl jauns, un viņu varētu drīzāk pār­audzināt.

— Cerams, — Smits klusītēm nomurmināja. •

Tikmēr Sarkanais Džims turpināja sarunas divkauju.

— Virsaiti, mēs atļausim tev un taviem vīriem brīvu ceļu uz tālajiem medību laukiem, ja tu mums izdosi šo puisi, savu dēlu. Viņš mūs nodevis.

— Nemūžam!

— Tad lai runā ieroči!

— Hau!

Tālākais norisinājās tādā tempā un aizrautībā, kā to vēl neviens cirka apmeklētājs nebija redzējis. Pēc pēdējiem vārdiem visi seši bija zibens ātrumā zirgos un, šāvieniem sprakšķot, auļoja krustām šķērsām pa manēžu, pie tam daži lietpratēji secināja, ka tiek šauts ar kaujas patronām. Vīri turēja rokā metienam sagatavotos laso. Sarkanais Džims un abi viņa kaujas biedri dzīrās notvert Harku, indiāņi savukārt centās sagūstīt ienaidnieku vadoni — Sar­kano Džimu. Sagriezās putekļi; indiāņi un kovboji, trau­coties cits citam garām, aprauti un spalgi iekliedzās, ieķliedzās arī tad, kad zēns, vairoties no lejupslīdošās laso cilpas, nolēca no mustanga un pašāvās zem kovboju zirgiem, kamēr trīs bālģīmji veltīgi mēģināja notvert bez jātnieka auļojošo saini. Trīs mazie indiāņu mustangi šau­rajā telpā bija manāmi izveicīgāki un jutās brīvāki nekā augumā lielākie kovboju zirgi. Sainis, palicis bez jātnieka, sāka cīnīties pa īstam. Viņš spēra, trāpīja vienam no kov­bojiem spēcīgi pa ceļgalu, iekoda nākošajam un izbēga pāri margām, veikli rikšodams augšā pa vienu no starvei- dīgajām ejām, kas veda uz augšējām sēdvietām. Daži ska­tītāji bailēs iekliedzās, citi izsmēja kovbojus. Pāris jāt­nieku un zirgu pazinēju, kas sēdēja ejas tuvumā, pie­skrēja klāt, lai satvertu zirgu aiz pavadas, bet beigās tas izrāvās un ar apbrīnojamu veiklību rikšoja tālāk augšā.

Tikmēr jaunajam jātniekam bija palaimējies izsprukt no kovboju aplenkuma, kuru uzmanība bija daļēji no­vērsta, jo viņi norūpējušies raudzījās, ko darīs izbēgušais zirgs. Harka steidzās pa eju starp skatītājiem augšā, pa­kaļ savam zirgam, satvēra, aši pagrieza, uzsēdās virsū un nojāja atpakaļ manēžā. Tur jau gaidīja kovboji ar laso, bet tēvs un Lielais Vilks bija gatavi viņu nosegt.

Viss cirks saspringa gaidās un satraukumā.

— Cik šausmīgi, cik šausmīgi! — vaimanāja Betijas tante. — Kas tik vēl te nenotiks! — Ketija sniedza viņai pudelīti ar odekolonu, kaut arī pati trīsēja.

Harka paplīkšķināja zirgam pa kaklu, lai to nomieri­nātu, un saskatījās ar tēvu. Negaidot Matotaupa izgrūda spalgu kliedzienu un aizvadīja savu mustangu uz manēžas vidu, Harkas tuvumā. Zēns nostājās kājās uz sava mus­tanga muguras un no turienes ar lēcienu pārmetās uz tēva zirgu. Viņam atkal izdevās gūstītājus apvest ap stūri. Sainis palika uz vietas.

Kad Harka uzsvilpa savam mustangam, viņš jau bija pametis tēvā" zirgu un patvēries zem vēdera mustangam, uz kura jāja Lielais Vilks. Sainis atkal bija gatavs cīņai. Zirgi, uzauguši mežonīgos apstākļos, pastāvīgi aizsargā­joties no vilkiem un cilvēkiem, bija ārkārtīgi izveicīgi un saprātīgi, izvairoties un bēgot, vērojot un ātri reaģējot. Sainis, paklausot sava saimnieka saucienam, netraucās vis taisnā ceļā pie viņa, jo tā būtu ieskrējis kovboju laso cilpā, bet apauļoja ar līkumu pa manēžas margām, slējās pakaļkājās, spēra, tā ka sēdētāji ložās izbijušies rāvās atpakaļ, un, notvēris izdevīgu brīdi, metās šķērsām pāri visai manēžai. Pēkšņi Harka sēdēja atkal mugurā savam zirgam — un viņa triumfa sauciens spalgi iecirtās visiem ausīs. Sarkanais Džims izšāva ar pistoli gaisā, lai pierādītu, ka viņš vēl arvien ir tepat.

Tāpat kā rudenī, noskatoties bīstamo jāšanu ar ēzeli, tikai ar nesalīdzināmi lielāku aizrautību skatītāji sadalī­jās divās partijās. Izveicīgi jauni cilvēki, kas prata iz­mantot izdevību, uz ātru roku sarīkoja derības. Tiklīdz kaujas iznākums kļuva par derību objektu, pat šai pilsē­tai, kas nesen bija piedzīvojusi sacelšanos, vairs neeksis­tēja jautājums par «sarkanādainajiem» un «baltajiem», šeit pastāvēja vienīgi «uzvara» vai «sakāve», vinnests vai zaudējums.