L.VELSKOPFA ~ Henriha - IZRAIDĪTO CEĻŠ

Publika klusēja un ar interesi vēroja gājienu. Mazā Ketija, indiāņiem uznākot, bija ļoti satraukta. Viņas plauk­stas kļuva miklas no aukstiem sviedriem.

Indiāņi apmetās manēžas vienā malā, acumirklī tika sa­celtas - teltis, virs malkas pakārts katls, uzstādīta kārts ar sarkani iegrebtām indiāņu zīmēm. Netrūka arī četrstūra — četru debess malu simbola. Indiāņi likās vienā mierā at­pūšamies, kad pēkšņi jāšus uz sirmja ietraucās jaunais indiānis, ko Ketija un Smits jau pazina. Viņš tikpat kā karājās zirgam kaklā un tagad, apturot pie kara virsaiša Matotaupas, parāva zirgu stāvus, to pašu brīdi nolēca un ziņoja dakotu valodā:

— Mūsu zemē laužas iekšā bālģīmji! Tie nav vairs tālu!

Sievietes un bērni nojauca teltis un paveica to tik ātri,

ka pat cirka izpalīgi atzinīgi pamāja. No jauna izveidojās indiāņu sievu gājiens, kas kopā ar bērniem pameta ma­nēžu. Karotāji sagatavoja ieročus un turējās vienkopus rindā. Rinda stāvēja tā, ka skatītāji septītajā ložā varēja raudzīties jātniekiem sejā.

Ketija nenovērsdamās lūkojās uz šiem vīriem. Tēva pārrunas ar indiāņiem bija atsaukušas atmiņā visu, kas bija noticis tai vasarā pirms diviem gadiem. Viņa meklēja ar acīm starp jātniekiem vīru, ar kuru tēvs bija runājis. Viņa seja bija atmiņā iespiedusies tikai neskaidri, jo in­diānis bija tumsā vāji apgaismots ar staļļu lukturiem. Tā­pēc viņa atteicās no sava nodoma un raudzījās uz vīriem, tikai vēl kavēdamās domās pie smagā pārdzīvojuma pirms diviem gadiem.

— Tēt! — viņa pēkšņi sacīja, bet tik klusi, kā uzdves- mojot elpai, pat Betijas tante neko nemanīja. — Tas ir viņš!

— Kas, bērns?

— Tas, kurš mani toreiz bija jau pacēlis uz rokām un atkal nolaida, jo es tik ļoti kliedzu.

— Kurš? — Arī Smita balss trīsēja.

— Ceturtais, skaitot no kreisās puses.

— Nevis piektais?

— Nē, ceturtais.

— Piektais ir Lielā Vilka brālis, un ar to es runāju. Tas viņam blakus izskatās ļoti līdzīgs. Tam jābūt Liela­jam Vilkam.

— Kas jums ir? —- Betijas tante norāja. — Palieciet mierā!

Smits, kurš bija pieliecies pie Ketijas, atkal iztaisnoja plecus. Viņam nevajadzēja vairs neko teikt, ne dzirdēt. Viņa acīs slepkavas bija atklāti.

Mūzika spēlēja ātri ripojošu ratu ritmā, un četrjūgs auļos ierāva manēžā pasta karieti. Matotaupa uzsvilpa, un to pašu brīdi jātnieki bija pie braucējiem. Četri pieklupa zirgiem pie iemauktiem un apturēja zirgus skrējienā. Divi iemetās no labās un kreisās puses karietē. Viens nocēla no bukas kučieri, jaunu lielu puisi ar sarkanīgi gaišiem matiem. Gaišmatainā lēdija brēca sirdi plosoši un skaļi. Kučieris turējās pretī ar vērā ņemamu izveicību un spēku, bet tad, kā to lietpratēji skatītājos tūlīt ievē­roja, ļāvās labprātīgi sasaistīties. Viņu piesēja pie staba, viņš nemitīgi skaļi lādējās. Pavisam ticama, īsta un iespai­dīga lamu vārdu virkne, kas nogranda pār sasodītajiem sarkanādainajiem laupītājiem un bandītiem, jaunos liet­pratējus skatītāju solos atkal noskaņoja viņam par labu.

Dāma, kas bija veikli notēlojusi pusē paģībušo, attapās uz manēžas paaugstinātās apmales, kur uzvarētāji bija to pakalpīgi nosēdinājuši. Viņa sēdēja pretī septītajai ložai.

— Cirka jātniece, — sacīja Smits Ketijai, lai mazinātu meitenes satraukumu un atgādinātu, ka te viss ir tikai spēle. Tas sakaitināja Betijas tanti.

— Tev, Zamuel, pastāvīgi pietrūkst izlūzijas spējas.

Matotaupa piegāja pie sagūstītā kučiera, pavēlēja tam

klusēt, ko tas arī nekavējoties darīja, un tad paskaidroja tiklab angļu, kā arī dakotu valodā, lai saprastu indiāņu trupa un arī skatītāji:

— Kas jums meklējams mūsu medību laukos? Vai esat mums vaicājuši, ka drīkstat tur iet, vai esat kopā ar mums kūpinājuši svēto pīpi, vai esam noslēguši kādu līgumu?

Gūsteknis nekā neatbildēja.

— Tu klusē. Jūs esat ielauzušies bez mūsu atļaujas! Jūs esat šāvuši mūsu zvērus, esat paņēmuši mūsu zemi.

Mēs, sarkanādainie viri, negribam neko citu kā vien paši savu zemi un savas tiesības. Lai bālģīmji paliek tur, kur viņu zeme uņ viņu tiesības. Kurš pie mums ierodas laupīt, tiks nogalināts, kā tam ar laupītājiem jānotiek!

Dažus starp skatītājiem sagrāba nemiers. Kāda jauniešu grupa nosodoši svilpa. Kungi septītajā ložā atkal sarauca pieres,

— Šai runai, protams, no priekšnesuma jāpazūd, — aiz­rādīja B & B pārstāvis. Smits bija teikto sapratis un pa­māja ar galvu. Dusmu sārtums bija viņam sakāpis pat pierē.

Harka lepni stāvēja manēžā līdzās tēvam. Lēdija uz ma­nēžas apmales piecēlās savos garajos svārkos, pieskrēja pie drausmīgā virsaiša un lūdza apžēlot gūstekni. Virsai­tis raidīja viņu prom, jo sievietei neesot ko jaukties vī­riešu darīšanās, un no jauna pievērsās gūsteknim, kamēr lēdija nokrita uz ceļiem un, pacēlusi rokas pret debesīm, lūdza atstāt nelaimīgo dzīvu.

Matotaupa pavirpināja gaisā vienu no gūstekņa sarka­nīgajām sprogām un solīja to ar sava cirvja asmeni pie­siet pie staba. Viņš pienācīgi atkāpās gandrīz visas ma­nēžas garumā un pasvārstīja cirvi rokā. Mūzika apklusa, un skatītājiem pārskrēja pār muguru šausminošas tir­pas.

Matotaupa svieda cirvi. Virpuļojošo metiena tehniku ar šāda veida tomahauku viņš bija apguvis tikai pirms dažiem mēnešiem, jo pie dakotiem līdz šim bija lietota elastīgā akmens vāle. Bet viņš jutās jau pietiekami drošs, lai uzdrīkstētos mest.

Cirvis, apmezdams augstu līkumu un no jauna nolaiž-, damies, iecirtās tieši virs gūstekņa galvas stabā. Paceltā sproga bija nogriezta.

Jauno ļaužu grupa pašā augšā, uz pēdējiem soliem, god­devīgi svilpa, pēc tam aplausu vētra apbalvoja meistarīgo sviedienu. Abi pārstāvji no bankas un B & B cirka kaut ko sev atzīmēja. Direktors, kurš sēdēja tās pašas ložas ses­tajā krēslā, apmierināti smaidīja.

Matotaupa paņēma savu cirvi, un sagūstītais izmantoja gadījumu, lai pateiktu, ka jūtoties pagodināts būt tik ievērojama siu dakotu virsaiša gūsteknis. Virsaitis atbil­dēja:

— Bālģīmi, šī ir tikai spēle, jebkurš mūsu zēns ir izvei­cīgāks par jūsu pieaugušajiem vīriešiem! — Viņš pasauca

savu dēlu, to pašu, kas uz saļņa bija atjājis paziņot, ka tuvojas pasta kariete, un pavēlēja viņam parādīt, ko spēj indiāņu zēni. Tiklīdz gūsteknis ieraudzīja zēnu, viņš iesaucās:

— A, nodevēji Es tevi pazīstu! Tu esi mūsu izlūks, kas mūs nodevi. Adu tev nodīrāsim, tiklīdz mums pienāks pa­līdzība!

— Zēns ir tas pats, ja nemaldos, kas tēloja vecāko «lorda dēlu», — sacīja B & B pārstāvis, kam tāpat bija sve­šas jebkādas Ilūzijas — kā Smitam. — Nav nekāds brī­nums, ka viņš negribēja nocelt cilindru.

— Nav arī brīnums, ka šāds zēns nav baudījis nekādu audzināšanu, — piezīmēja Betijas tante, daļēji pagriezusies atpakaļ, lai kungi aizmugurē saprastu teikto.

— Bezjēdzīga krāpšana! — pukojās klusiņām Duglass.

— Bet viņš patiesi izskatījās pēc lorda dēla, — vēl klu­sāk piebilda Ketija. Tikai Duglass, kurš bija atbalstījis elkoni pret ložas sānmalu ūn ievēroja Ketijas piezīmi, sa­prata viņu. Viņš nejutās apmierināts ar Ketiju, jo bija mazliet greizsirdīgs, bet pārvarēja sevi un lietišķi atzina:

— Tagad viņš tiešām izskatās kā virsaiša dēls.

Manēžā Harka saņēma no Matotaupas cirvi un apsolīja

vīram pie moku staba nogriezt vēl otru sprogu.