L.VELSKOPFA ~ Henriha: IZRAIDĪTO CEĻŠ

Elliss. — Ar ko varu pakalpot?

Smits. — Atļaujiet, ka lūdzu kādu izziņu, kam nav ne­kāda sakara ar jūsu programmu.

Smitam, kā jau virsniekam, bija kundzisks tonis, kas iedarbojas uz tādiem kā Elliss pastāvīgi un nekļūdīgi.

— Lūdzu. — Elliss pūlējās ērto krēslu, uz kura viņš pats bija sēdējis, izvilkt no kakta.

— Pateicos, es jūs ilgi neaizkavēšu. Šāds jautājums: vai indiāņu trupa, kas pie jums uzstājas, ir siu dakoti?

— Protams, mans kungs.

— Vai jūs varbūt nezināt, no kāda cilts zara šie ļaudis ir — austrumu vai rietumu dakotiem, vispār no kurienes

tie nāk?

— Nepratīšu jums atbildēt, mans kungs. Cik es zinu, tad tie ir no dažādiem cilts atzarojumiem. Bet atļaujiet vienu acumirkli, es varēšu jums tūlīt sniegt noteiktākas ziņas.

Smits tagad tomēr apsēdās, Elliss izmetās laukā, ātri atgriezās un steigšus paziņoja:

— Es sameklēju tulku. Ja vēlaties papūlēties un, aiziet pie trupas — vai varbūt ataicināt vecāko šurp?

— Paldies, es iešu līdzi.

Elliss pasauca divus staļļa puišus par pavadoņiem, un, paņēmis katrā puse pa miesassargam — kā tirāns, kas baidās no atentāta, — viņš pavadīja Smitu un Ketiju līdz indiāņu trupas apmetnei.

Dziedošā Bulta uzturējās šeit menedžera Levisa tuvumā, lai pakalpotu kā tulks.

Par indiāņu pārstāvjiem bija atnākuši vecais indiānis un vēl divi karotāji, ļoti gara auguma cilvēki. Staļļa pui­šiem bija līdzi lukturi, gaisma šaudījās visapkārt.

Smits sāka runāt.

— Vai jūs piederat pie dakotu izcelsmes?

— Hau.

Vai kāds no jums nav pirms divām vasarām dzīvojis dakotu teltīs Minesotā?

— Hau. Ziemeļzvaigznes zemē.

— Vai tu pats, vecotēv?

— Hau.

— Vai tu esi redzējis Sarkano upi, mežus un ciematus tās krastos?

— Hau.

— Es meklēju savu māti, balto sievieti. Kopš pagājušās vasaras neesmu varējis to atrast.

Vecajam vīram acis bija joprojām plaši atvērtas, bet likās, it kā skatiens aizslēptos aiz stikla sienas. Acīm ta­gad trūka jebkādas izteiksmes.

— Kur baltā sieviete dzīvoja?

Smits aprakstīja fermas atrašanās vietu un izskatu. Ve­cais visu noklausījās, aprunājās dakotu valodā ar savu pavadoni, to Dziedošā Bulta nepārtulkoja, un tad sacīja:

— Mēs pasauksim mūsu dēlu, Lielā Vilka brāli.

Ketijai, klusībā klausoties, likās savādi, ka indiānis ne­nosauca tā cilvēka vārdu, kurš tiks pasaukts:

Dziedošā Bulta iegāja vienā no kulbām un drīz vien atgriezās ar aicināto. Smits īsos vārdos atkārtoja visu, kas bija sakāms par fermu, arī to, ka māja un lauki node­dzināti. Mazā meitene, ko viņš te turot pie rokas, esot bezpalīdzīgi klīdusi apkārt!

Indiāņi atkal aprunājās savā starpā, beidzot uz priekšu panāca ataicinātais, Lielā Vilka brālis.

— Es neesmu šo fermu, ne arī tavu māti un tavu meitu redzējis, — viņš teica. — Bet mans brālis Lielais Vilks ir man stāstījis, un to, ko manas ausis dzirdējušas, mana mēle tev pateiks. Es runāju patiesību. Šinī fermā nebija nevienas sievietes. Šinī fermā bija seši vīri, pieci lieli un viens mazāks. Mēs aizsūtījām pie viņiem sūtni, likām pa­teikt, lai viņi iet prom, jo viņi nav zemi no mums nopir­kuši un mēs neesam arī to atdāvinājuši. Mūsu sūtnis tika ar kaunu un negodu izraidīts. Tad mēs jājām turp. Tā bija mūsu zeme, ko viņi bija paņēmuši. Viņi šāva uz mums, kad mēs nācām. Mūsu karotāji šāva pretī un noga­lināja visus sešus vīriešus. Šāvieni pieaicināja citus bāl- ģīmjus, kas mūs apdraudēja. Uguns palīdzēja mums padzīt šos vīrus un iznīcināja fermu. Kad mūsu vīri devās tālāk, tie redzēja mazu meiteni, kas centās paslēpties. Tie ļāva viņai iet.

Smits un Ketija satriekti klausījās un iekšēji šausmi­nājās.

— Tu teici «mēs», — ieminējās Smits. — Tad tu tur biji klāt?

— Nē.

— Lai nu kā arī tas būtu. Tu teici se§i vīri, pieci lieli un viens mazs. Mazais vīrs būs bijusi mana māte. Briesmu apdraudētajos laikos viņa staigāja biksēs; viņa labi šāva. Kas notika ar līķiem?

— To mēs nezinām. Uguns bija liela.

Smits nenovērsdamies raudzījās uz indiāņiem, garajiem, spokainajiem stāviem, kas luktura gaismā stāvēja viņam pretī. Ketija piespiedās pie- tēva. Kad klusēšana ieilga, Elliss vaicāja:

—- Vai jūs vēlaties vēl kaut ko Zināt?

— Pateicos. Nē. Ar to man pietiek.

Indiāņi tika aizsūtīti prom. Viņi gausi attālinājās, un menedžeris ķērcošā balsi kā dzinējs sauca kaut ko no­pakaļ.

Smits jau dzīrās spēji pagriezties, kad viņam kaut kas iešāvās prātā, un kāja palika pusceļā pacelta. Viņš nolika pēdu vēlreiz pie zemes un, pusē vilcinādamies, pusē ap­ņēmīgi jautāja inspicientam:

— Šis, šis ,.. Sēdošā Bizoņa dēls, ko jūs esat pieteikuši savos plakātos, vai tas neatrodas pie šīs grupas, ar kuru mēs nupat sarunājāmies?

— Nē. Bet, lūdzu, ja jūs vēlaties… — Franks Elliss nenogaidīja, vai kungs vēlas, bet nosūtīja vienu no sa­viem pavadoņiem meklēt. — To Hariju … tūlīt šurp!

Nepagāja necik ilgi, kad zēns bija sameklēts un atvests pie mazā pulciņa, kas viņu gaidīja. Bija grūti cirka teri­torijas pustumsā saskatīt runātājus. Pūta vējš, un uzturē­ties laukā nebija patīkami.

— Tas tātad būtu Sēdošā Bizoņa dēls? — jautāja Smits, neapmierināts pats ar sevi. Viņam nevajadzēja te ilgāk uzkavēties. Var gadīties, ka Ketija saaukstējas; un ko gan tāds rietumu dakotu izcelsmes jaunietis varētu zināt par to, kas nodarbina Zamuela Smita prātus? Bet, ja šis indiānis tiešām pieder pie lielās virsaišu dzimtas — tā Smits sevi mierināja —, var būt, ka viņš tomēr varēs sniegt kādu izziņu, kas būtu nozīmīga armijas virsniekam. Militāra izskaidrošanās ar rietumu ciltīm vēl bija priekšā, par to Smits nešaubījās.

— Harijs, Sēdošā Bizoņa dēls! — tikmēr Elliss pastei­dzās iepazīstināt.

Indiānis, ko Smits pēc izskata novērtēja četrpadsmit piecpadsmit gadus vecu, gaidīja klusēdams. Ketija vērīgi un reizē bailīgi lūkojās ēnu apņemtajā stāvā. Nomācošās atmiņas bija pārāk jūtami atdzīvojušās. Smits sāka iz­taujāt.

— Pie kādas cilts tu piederi?

•— Siu.

— Ak tu proti angļu valodu? Pie kuriem siu?

— Dakotiem.

— Kuriem dakotiem? Austrumu vai rietumu?

•— Rietumu.

— Pie kura rietumdakotu celma?

— Tetonu.

— Un kura no tiem?

— Oglala.

— Kur atrodas jūsu teltis?

— Netālu no Platas upes.

— Tavas ziņas ir precīzas uz apmēram tūkstoš kilomet­riem, — Smits ironiski piezīmēja.

— Tā tas ir, — atbildēja jaunais indiānis, nezaudēdams mieru.

— Vai tajā plašajā apvidū uzturas ari tavs tēvs Sēdo­šais Bizonis?

— Iespējams, ka Sēdošais Bizonis, bet mans tēvs ne­kādā gadījumā ne.

— Ko tas lai nozīmē? Sēdošais Bizonis tur, tavs tēvs citur? Es domāju, ka Sēdošais Bizonis ir tavs tēvs.

— Nē.

Elliss sakustējās tā, it kā viņu nupat trieka ķertu. Tad viņš mēģināja glābt situāciju:

— Zēns nepazīst sava tēva vārda anglisko apzīmējumu, tikai indiāņu.

— Nu tad pamēģināsim ar indiāņu apzīmējumu, —• Smits uzjautrināti un zobgalīgi noteica. — Vai tu esi Ta- tankas Jotankas dēls?

— Nē.

— Kas ir tavs tēvs?

— Indiāņu artists, ko baltie vīri iesaukuši par Topu, esmu kopā ar viņu šeit angažēts.

Franks Elliss vārstīja muti kā zivs sausumā un uz brīdi saruka gluži kā harmonikas, kas tiek saspiestas. Smits nobeidza sarunu, kas viņam šķita pilnīgi lieka.