L.VELSKOPFA ~ Henriha - IZRAIDĪTO CEĻŠ

Publikai neredzams, tālu manēžas izejas tumsā stāvēja Harka. Viņš redzēja tikai Ronaldu, un vienīgi viņš sa­prata, kā labad Ronalds uzsācis šo bīstamo spēli. Savu dzīvnieku un līdz ar to savas dzīvības labad. Viņš gribēja palikt pie saviem dzīvniekiem, kaut arī vajadzētu mainīt kungu un maizestēvu. Glaunajiem kungiem, kas sēdēja tur, tai ložā, vajadzēja uzveduma beigās teikt: «Iz­cila klase — tas vīrs mums der.» Apmēram tāpat kā Ro­mas cirkā ķeizaram bija vara pacelt vai arī nolaist lejup īkšķi, tā arī šie vīri ložā ar koši sarkano apmali bija ieguvuši varu pār dzīvību un nāvi.

Ronalds bija atļāvies riskēt, kā to dresētājs pēc darba noteikumiem īstenībā nedrīkstēja darīt un kā to varēja atļauties tikai cilvēks, kurš apzinājās savu savdabīgo varu pār dzīvniekiem. Lēcienā caur stīpu viņam vajadzēja izlaist no acīm dzīvniekus, bet viņa kustību tās vienkāršā rakstura dēļ zvēri varēja uztvert kā bēgšanu. Iedarbība nebija pārprotama. Zvēri kļuva nemierīgi un pašapzinīgi. Viens no lauvām grasījās kāpt no ķebļa zemē.

— Bello! Augšā!

Bello brīdi pārdomāja. Bet tad, īgni ierēcies, uzlēca at­pakaļ savā vietā. Astes kušķa svārstīšanās norādīja uz tālākām pārdomām.

Tīģeris bija otrreiz nikni nošņācies. Ko darīs Tigra, ro­taļāsies vai uzbruks, tas vēl nebija skaidrs. Ronalds sa­tvēra otru stīpu, ko viņam degošu pasniedza cauri režģim.

— Allez — hop!

Tigra lēca. Kā suģestēta viņa metās lēcienā, kas tai jau bija padomā, cauri degošajai stīpai, ko tā nīda. Vēlreiz atsperīgi lidoja pa gaisu skaistais, spēcīgais tīģera augums un apstājās smiltīs. Tīģeriene pagrieza galvu un auguma augšdaļu, viņa nenovērsa acu no dresētāja, šņāca, acis tai gailēja, aste svaidījās. Abu tīģeru šņākšana saplūda vienkop.

Skatītāji aizturēja elpu. Kapelas diriģents bija pagriezis galvu un raudzījās pār plecu lejup manēžā, kamēr viņa roka neapzinīgi turēja gaisā paceltu zizli.

— Takur! Takur! — Tas bija tīģera vārds.

— R-r-r-r-r-h-h …

— Takur!

Ronalds vēl nebija tvēris ne pātagu, ne pistoli. Ar kai­lām krūtīm, plikām rokām viņš paspēra divus soļus tuvāk šņācošajam zvēram.

— Takur!

Tīģeris piesardzīgi atkāpās soli atpakaļ, lai iegūtu telpu. Tas nozīmēja briesmas.

— Takur! Allez!

— R-r-r-r-h-h-h …

Šai acumirklī Tigra zibens ātrumā iecirta tīģerim ar ķepu spēcīgu pļauku. Tīģeris šņākdams grasījās uzbrukt, zvēri bija gatavi viens otram kost.

— Tigra! Takur! — Abi mazliet pašķīrās, un Ronalds iemetās vidū, paturēdams abus acīs. — Tigra! Takur!

Veselu minūti ilga mēmā cīņa par stiprākā gribas spēka uzvaru. Abi tīģeri un cilvēks to vidū izskatījās kā bronzā izlietas figūras. Tikai klusā, jpiesmakusī rēkoņa liecināja, ka zvēri ir dzīvi. Tad tīģeris padevās, viņa muskuļi at­slāba, un viņš aizvēra muti.

— Tigra, •— vietā!

Tīģeriene pagriezās kā norāts bērns un uzlēca uz sava ķebļa.

— Takur! Allez!

Pavēle bija stingra, un nepaklausīt nebija nemaz iespē­jams.

Tīģeris uzlēca uz ķebļa un tad aši un viegli izmetās cauri degošajai stīpai.

-— Bravo, Takur, bravo!

Tīģeris aizslīdēja uz savu vietu.

Sekoja lauvu priekšnesumi, ko abi tīģeri uz saviem ķebļiem pavadīja ar rūkoņu un atņirgtiem zobiem. Kad Bello bija paveicis savu lēcienu cauri stīpai, tas pienāca pie dresētāja un glaudās gar ceļiem.

— R-h-h-h … — Tā bija Tigra.

Ronalds paburzīja lauvam krēpes. Skatītāju sastingušās sejas atmaiga. Šur tur pavīdēja pa apmierinātam smaidam. Tomēr Tigra bija citādās domās.

— R-h-h-h ….

— Vietā!

Tīģeriene atvilka atpakaļ ķepu, ar kuru jau grasījās kāpt lejā. Tomēr, cik nomanāms, viņa nebija ar radušos situāciju apmierināta.

Mūzika sāka atskaņot klusu valsi.

— Debess augstā, — Betijas tante izdvesa. — Tas ir lieliski! Kaut jel tikai ātrāk beigtos!

Ronalds pamāja, lai atver lūku. Dzīvnieki gāja laukā. Tikai Tigra vēl tika paturēta manēžā.

— Tigra! Nāc!

Tīģeriene pienāca klāt.

Ronalds viņu glāstīja. Mūzika atkal apklusa. Ronalds arvien vēl glāstīja zvēru. Viņš ļāva tīģera mēlei pieskar­ties rokai un tad ielika to zvēram mutē.

Harka vēl joprojām visu vēroja no tumšā stūra pie ma­nēžas izejas. Līdz šim viņš bija stāvējis kā sastindzis. Kaut nu tikai tagad, šai acumirklī, nepakustētos arī ne­viens, cits. Ja zvērs satrūktos, tas varētu neviļus kampt.

Ronalds palieca plēsoņas apakšžokli atpakaļ un augš­žokli pieturēja ar kreiso roku. Tad lēnām, pavisam piesar­dzīgi ielika galvu starp žokļiem. Tigra stāvēja rāmi.

Dresētājs izvilka galvu neskartu no tīģera mutes ārā.

— Bravo, Tigra, bravo! — Viņš nogūlās zemē un ro­taļājās ar lielo kaķi.

Ketija un Duglass atelpoja, un tālu aizmugurē, kur viņu neviens neredzēja, sakustējās arī Harka. Mūzika atsāka spēlēt valsi. Aplausi sākumā ieskanējās kā vilcinoties, jo neviens nezināja, vai ar to netraucē, tad kļuva skaļāki, un tad Ronalds pielēca kājās un pacēla rokas sveicienam kā uzvarām vainagots gladiators, iešalcās aplausi, dipoņa un saucieni kā Misisipi dārdi, brāžoties pāri ūdenskritu­miem.

— Pavisam izcila klase … — noteica viens no solīda­jiem kungiem. — Šis vīrs mums katrā ziņā nepieciešams.

Vilcinādamās, negribīgi Tigra gāja laukā pa režģu eju.

Ronaldam vajadzēja divpadsmit reizes paklausīt izsauku­miem un vēlreiz ieaicināt arī tīģerieni. Tā nostājās viņam līdzās un, kamēr viņš pateicās par nebeidzamajiem aplau­siem, pacēla galvu un ierēcās pret piekrišanas brāzmu ar tām dziļajām rīkles skaņām, kas naksnīgajos meža bie­zokņos pamodina zvērus un cilvēkus un liek tiem bailēs notrīsēt. Viņa ierēcās vēlreiz, līdz aplausi pārsteigumā nogaidot apklusa, tad viņa uzvaroši paskatījās visapkārt. Viņa bija nīstamos cilvēkus ar savu rēkoņu apklusinājusi.

Kad manēžā ar jautru klaudzināšanu, klauniem jokus dzenot, tika nojaukts režģis, Ronalds beidzot izgāja ārā. Viņš ieraudzīja Harku stāvam, mirkli atbalstījās pret zēnu, noteica «vinnēts» un grīļodamies, kā piedzēries devās uz savu kulbu. Harka viņam sekoja. Kad Ronalds gulēja uz paceļamās gultiņas, zēns viņam iedeva cigareti. Viņš labi zināja, kur Ronalds tās slēpj. Nogrimētā sēja bija iekri­tusi, sirds lēkāja kā negudra. Lēnām, pamazām elpa no­mierinājās.

— Es atsūtīšu pie tevis veco Bobu, — Harka beidzot sacīja. — Man jāiet, mūsu numurs vēl .tikai sekos.

Zēns meklēja veco Bobu un beidzot atrada to kaktā pie Matotaupas. Abi tupēja, sabāzuši galvas kopā, un vājā lampas gaismā aplūkoja grāmatu ar tekstu un attēliem. Viņi bija tik ļoti iedziļinājušies šai nodarbībā, ka nevai­cāja Harkam, kas viņu šurp atvedis, bet tikai pamāja, aicinot arī paskatīties attēlus, tāpēc zēns gribēja vismaz palūkoties, kas te redzams, iekams lūgs atļauju pateikt to, kas pašam sakāms. Viņš notupās līdzās abiem vīriem. Tā bija liela, ādas vākos iesieta grāmata ar zeltījumu un Harkam patika.-

Bildēs bija redzami indiāņi un bālģīmji, daži atbaidoši indiāņi un arī atbaidoši bālģīmji, daži indiāņi un daži bāl­ģīmji, kas tūlīt pat izraisīja uzticību un draudzības jūtas. Harka vaicāja, kas grāmatu sarakstījis un zīmējis bildes, un saņēma atbildi, ka grāmatas sarakstītājs esot Kūpers un tas esot jau miris.