L.VELSKOPFA ~ Henriha - IZRAIDĪTO CEĻŠ

-— Vai zini, Zamuel, es nejūtos šeit ziemeļos lāgā. Ne­esmu šeit nekad lāgā jutusies. Tā kā esmu tomēr viena un karš. drīz būs galā, laikam būs viss jāpārdod un jādo­das tālāk uz dienvidiem. Ziema arī bija atkal neciešami auksta.

— Kā vēlies, Betijas tant, — Smits pacietīgi atteica.

Kariete pieturēja pie cirka. Kāds kalpotājs sarkanā liv­rejā piesteidzās un palīdzēja izkāpt Ketijai, jo par Betijas tanti jau gādāja Smits pats. Tas pats kalpotājs, ievērojis Smita rokā ložas biļetes, veda viņus cauri ļaužu pūlim, garām spilgtajiem plakātiem un kontrolei, kas pieklājīgi atkāpās, uz viņu vietām. Betijas tanti šāda apiešanās pil­nam apmierināja, un viņa teica:

— Es jau sacīju, ievērojams cirks.

Ģimene bija starp pirmajiem skatītājiem, kas ieņēma savas vietas. Blakus loža vēl bija tukša. Betijas tante sa­meklēja lorneti un kritiski aplūkoja lampas, vai tās nevar izraisīt ugunsgrēku, tad vēl kritiskāk pārējos skatītājus, kas pamazām saradās.

— Finleji parasti ierodas par vēlu, — viņa sacīja. — Bet tā. nav Ennas vaina. Enna ir precīza. Bet viņas vīrs! Tas ir tik nepatīkami, ja cilvēki nav noteikti. Liec to vērā, Ketij! Arī tavs tēvs ir pati precizitāte. Tev viņš var no­derēt par labu paraugu.

— Protams, Betijas tant, — Ketija Tātni atbildēja, taču viņas domas kavējās pavisam citur. No visām pusēm vi­ņai bruka virsū jaunie iespaidi. Augstu gaisā teltī karājās stangas un virves, kuru nozīme viņai nebija saprotama. Uz koka sastatnēm virs manēžas ieejas atradās kapela, kas uzskaņoja instrumentus. Juceklīgās skaņas īsti izteica gai­das pēc kaut kā nezināma, kas vēl sekos. Kalpotāji sarka­nās frakās skraidīja, ierādīdami vietas, skaistas meitenes piedāvāja saldumus.

— Nepērc, Zamuel, tos niekus, — aizrādīja Betijas tante. — Tie tikai bojā zobus.

— Kā tu vēlies.

Ketija ar bērna drošo instinktu nojauta, ka viņas tēvam nav gļēvs raksturs. Viņš tikai bija'noguris diskutēt par nenozīmīgiem jautājumiem. Arī domas kavējās pavisam citur, nevis pie Betijas tantes piezīmēm.

Taču Betijas tantei lāgā nepatika, ja viņai neko ne­iebilda. Viņa labprāt, ja vien zināmās robežās tika runāts pretī, demonstrēja savas runas spējas. Nupat jau bija ap­draudēta viņas labā oma, kad, par laimi, ieradās Finleju ģimene un ieņēma vietu kaimiņu ložā.

— Vai mēs nesēžam pārāk tuvu manēžai? — vaicāja Finleja kungs, solīds cilvēks, kura finansiālās intereses bija saistītas ar dzirnavu uzņēmumiem. — Mēs jutīsim dzīvnieku un artistu sviedru smaku, pacelsies manēžas putekļi. Tas var nelabvēlīgi atsaukties uz tevi, Enna. Pie­putējis gaiss tev taču kaitīgs. Padomā par savu astmu!

Kamēr Finleja kungs šādi sprieda, mazais Duglass, pāris gadu vecāks par Ketiju, jautri vaibstījās, it kā ieelpotu putekļus un šķaudītu, ko pamanīja tikai Zamuels Smits un Ketija. Meitene smaidīja, viņa labprāt smietos skaļi, bet Betijas tantes klātbūtnē tas būtu nepiedienīgi. Tantei bija radusies pateicīga tēma sarunai, viņa apspriedās ar Fin­leja kungu par labām un sliktām vietām cirkā, teātrī, tad attiecībā uz zemesgabaliem un vispār dzīvē. Finleja kunga attieksme pret Betijas tanti bija nopietna; viņa bija ieguldījusi naudu kādās dzirnavās, par kurām viņam bija liela interese; tantes personiskā un veikalnieciskā labsa­jūta mēdza ietekmēt viena otru.

Ketija un Duglass trīsēja aiz satraukuma. Mūzika spē­lēja bravūrīgo uznākšanas maršu, un artistu un dzīvnieku gājiens devās apkārt manēžai. Šī cirka parāde savdabīgā mūzikas ritma pavadībā, kas satrauca nervus, ietekmēja Ketiju un Duglasu tikpat spēcīgi kā pagājušā rudenī Harku. Bet varoņi, kurus Ketija un Duglass bija nekavējo­ties izvēlējušies, pilnīgi atšķīrās. Ieplestām acīm abi bērni blenza uz cirka jātnieci, kas baleta svārciņos, izrotājusies ar vizuļiem, ar mazo kroni gaišajos matos, smaidīja, svei­cināja, meta gaisa skūpstus un baltajās zīda kurpītēs stā­vēja uz pirkstgaliem uz baltā zirga platās muguras. Ke­tija tūlīt pat iedomājās sevi šinī lomā, un Duglass savu­kārt iztēlojās, ka viņš kā drosmīgs jātnieks uzlēktu uz zirga aiz mazās princeses. Augšējās rindās jau iešalkojās pirmie aplausi, un arī abi bērni aplaudēja.

— Ne tik skaļi! — brīdinot čukstēja Betijas tante. — Jauna lēdija vienmēr ir atturīga, izrādot savu piekri­šanu, un sargās durties acīs!

Ketija, iztraucēta skaistajā sapņo juma, dusmodamās uz­meta lūpu. Bet tūlīt jau viņas uzmanību saistīja citāda veida atrakcijas, un Betijas tante jau bija atkal aizmirsta. Garām soļoja kamieļi un ziloņi. Uz skausta pirmajam zi­lonim sēdēja jauns dzinējs, kam bija galvā turbāns un rokā spieķītis, bet dzinējam priekšā tupēja mazs pērtiķī- tis, apģērbts kā meitene, svārkos, blūzē un ar galvas la­katiņu. Tas veikli atdarināja cirka jātnieci, kas jāja pa priekšu, cēlās pirkstgalos, māja un meta skūpstus. Visi bērni smējās, un tas bija kā signāls, jautrība pārņēma arī pieaugušos.

— Paskat! — uzsauca Ketija un neviļus pasniedzās pāri ložas sānu" malai, lai darītu Duglasu uzmanīgu ne vien ar vārdiem, bet arī uzsitot viņam pa roku.

Betijas tante satvēra Ketijas roku un nolika atpakaļ meitenes klēpī, kur, pēc viņas ieskata, tai bija rāmi jāguļ.

Bet Duglasam jau bija skaidrs, ko viņš gribētu redzēt. Parādē uzradās četri brīnumskaisti zirgi, divi meļņi un divi balti zirgi.

— Tīras arābu asinis! — murmināja Zamuels Smits.

Uz meļņiem sēdēja zēni vīriešu seglos, uz baltajiem zir­giem sēdēja meitenes dāmu seglos. Kā zēniem, tā meite­nēm bija mugurā angļu jātnieku tērpi.

— Lorda bērni, — čukstēja Duglass. Ketija un viņas mazais draugs bija sajūsmināti. Bērni, tādi paši bērni kā viņi manēžā! Ketijas vaigi aiz priecīga satraukuma dega sārtos plankumos.

Viņi nemaz nemanīja, ka šai brīdī trīs krēslus, kas vel ložā bija tukši, aizņēma trīs kungi. Taču Betijas tantei tas nepalika nepamanīts, un viņa jutās gaužām apmierināta, jo tiklab šo kungu āriene, kā arī uzvedība atstāja uz viņu iespaidu, ko viņa novērtēja kā, izsmalcinātu.

Betijas tante tikai tad atkal pievērsās manēžai, kad skatītāju aplausi viņu iztraucēja no nupat izdarītiem se­cinājumiem. Cirka parāde bija jau atkal nozudusi no ma­nēžas, tikai lielākais no abiem «lorda dēliem» vēl palicis vidū uz sava meļņa, kas cilāja kājas, un, kad zēns viegli pavilka pavadu un tikko dzirdami pamudināja, zirgs pa­cēlās stāvus un uz pakaļkājām apgriezās riņķī apkārt.

— Tas zēns ir augsta klase! — čukstēja viens no tri­jiem smalkajiem kungiem Smitu ģimenes ložā. — No viņa iznāktu labs augstās skolas jātnieks. Bet tam nepieciešams laiks, tas ir, kapitāls. Šim uzņēmumam mūsdienu prasī­bām nepietiek līdzekļu.

— Kāpēc viņš nenoceļ, cilindru, viņam tagad vajadzētu sveicināt, — izteica kritisku piezīmi otrs kungs.

— Zināma nedrošība, abās rokās pavada. Lai sasniegtu augstu klasi, zēnam vajadzētu nonākt citās rokās.

— Nedomāju vis. Sēž kā saliedēts ar savu zirgu. Pre­cīza stāja, un nezaudē arī mieru. Tā ir režisora vaina. Va­jadzēja zēnam iemācīt labas manieres.

To visu Betijas tante noklausījās ļoti apmierināta, bet Ketija to nedzirdēja. Viņa pati bija mācījusies jāt un ņe- redzēja neko citu kā vien bērnu, kurš manēžā dancināja zirgu, viens pats atradās uzmanības centrā un guva pie­krišanu.

Duglass sevī apņēmās vēl gluži citādu jāšanas mākslu apgūt.