L.VELSKOPFA ~ Henriha - IZRAIDĪTO CEĻŠ

— Palieciet tikai pavisam mierīgi stāvam, pilnīgi mie­rīgi, Ellis, — sacīja dresētājs. — Es jums patiešām ne­ieteiktu kustēties, ne pašu mazumiņu ne. Dzīvnieks to pa­manīs tūlīt un leks jums virsū, tad jūs esat pazudis •— un es diemžēl tikšu par vēlu klāt, lai jūs glābtu. Bet, ja jūs paliksiet stāvam kā sālsstabs, jums nekas nenotiks. Mēs varam šo laiku lietderīgi izmantot. Varu jums šo to pa­stāstīt. Bet, lūdzu, nekā neatbildiet, jo Tigrai jūsu balss nav pa prātam, katrs jūsu vārds musinās to uz kādu neparedzētu rīcību. Jā, ko tad es jums gribēju teikt: es

tiešām nezinu, kas izlaidis Tigru. Es,taču neesmu mēnes­sērdzīgs, ja es to būtu pats izdarījis, tad katrā ziņā atcerē­tos. Lai vai kā, tā ir atnākusi manā kulbā. Inteliģents dzīv­nieks, vai ne? Iedomājieties tikai, ja tā būtu mūsu labākos zirgus saplosījusi, kas tās būtu par šausmām! Bet tā at­nāca pie manis. Mežonīgais bengāļu džungļu tīģeris kā mīļš kaķītis! Vienreizēji, neiedomājami, sensāciju sensā­cija! Vai jums arī tā neliekas? Jums vajadzētu mazliet papētīt dzīvnieku psihi, Ellis, īstenībā jums nav par to ne mazākās saprašanas. Jūs gribat, lai dzīvnieki rēc, šņāc un atņirdz zobus, jo šādi pelnāt naudu, bet kāpēc dzīvnieki šņāc un kas tiem ir padomā, par to jums nav jēgas. Iz­pratnes par dzīvniekiem jums nav ne druskas. Šorīt, pie­mēra pēc, svītrotais kaķītis patiešām dzīrās man no mu­gurpuses uzbrukt un aizsūtīt mani pie senčiem, jo bija ļoti sakaitināts. Jūs tam neticat? Tāpēc ka nesajēdzat un pieņemat aplamus slēdzienus. Kā tad būs, vai uzvēdīsim šovakar tādu numuru, ko patlaban redzat? Es garantēju panākumus un uzstāšos ar «kailām krūtīm». Kā vēlaties, Ellisa kungs, kā vēlaties. Vēl atļaušos mazu padomu pie­bilst. Labāk neperiet vis šo indiāņu zēnu šonakt! Un ne­lieciet pērt, jo jūsu paša roka tikpat liksies šim nolūkam pārāk vārga! Nedariet to! Indiāņi sargā savu godu un ir atriebīgi, viņi ir tikpat neaprēķināmi kā jebkurš cilvēks,"

un jums, mans kungs, ir tikpat maz nojausmas par indiā­ņiem kā par tīģeriem. Tātad neaiztieciet zēnu! Viņš var jūs kādu dienu sašaut lupatās, un būtu žēl tik varena in­spicienta, kāds esat jūs, turklāt vēl tieši tagad, kur banka apķīlājusi visus ienākumus. Starp citu, es no saviem dzīv­niekiem nešķiršos. Ja kāds sadomās' mūs šķirt, notiks ka­tastrofa. Es nedošu savus dzīvniekus neviena cita rokās. Esmu tos pieradinājis, kad tie atnāca no brīvības, kad tie bija jauni, mežonīgi un noskumuši. Mēs neesam šķirami, saprotiet! Es piedalījos jau sen šai cirkā, vēl iekams jūs kļuvāt par inspicientu. Esmu cirkā uzaudzis. Bet nu esmu pietiekami runājis un gribētu vēl mazliet atpūsties. Tigra, mans svītrainais kaķīt, iekārtojies ērti!

Harka klausījās un priecājās bez gala, kaut arī viņš no­jauta, ka Ronalda risks ir liels. Arī Franks Elliss bija plē­soņa, viltīgs zvērs. Un reiz jau Ronaldam būs viņš jāat­brīvo. Nogalināt viņš inspicientu nenogalinās.

Laukā laikam situācija bija noprasta, jo Ronalds bija pietiekami skaļi runājis, lai ārpusē vismaz daļēji būtu sa­cīto sapratuši.

— Harij, manu zēn! — viņš žāvādamies izstaipījās. — Negribu tevi ilgāk, nekā vajadzīgs, aizkavēt, jo tu še piederi pie tiem, kas strādā. Tu vari mierīgi iet, Tigra vienmēr bijusi tev labvēlīga. Tu arī proti pareizi un mie­rīgi kustēties. Bet, lūdzu, Frank Ellis, nemēģiniet tikai izmantot gadījumu un arī izšmaukt pa durvīm! No» tā ne­kas neiznāks. Redziet, es neesmu nekāds necilvēks. Nemaz negribu, ka jums uzbrūk tā, kā jūs šeit stāvat — bez ķēžu krekla, kaut arī krūtis nav kailas. Es vēlu jums labu! Es tiešām nevēlos neko citu kā tikai vienu vienīgu reizi vienā mierā parunāt par manām darīšanām, pirmo un vie­nīgo reizi triju gadu laikā. Jums jau nekad nav bijis laika. Mana dzimtene, starp citu, nav Indija, mana dzimtene ir Šteiermarka. Skaista zeme. Nekad neesat par to dzirdējis? Es jums vēl mazliet pastāstīšu, lai ātrāk paiet laiks līdz izrādes sākumam. Kad šovakar pienāks brīdis manam nu-' muram, es paņemšu Tigru līdzi un ļaušu jums iet. Dzīv­nieks zina savu laiku. Bet pirms izrādes pie labākās gribas tā nebūs no šejienes dabūjama prom. Nu tātad lai tev labi klājas, Harij!

Zēns, kāpdamies atmuguriski, vēra vaļā durVis. Kad durvis bija pietiekami plati, atvērtas, lai varētu izsprauk­ties pa tām, .Elliss sakustējās. Tīģeriene šņākdama pielēca kājās, un inspicients no jauna sastinga uz vietas.

Harku laukā sagaidīja direktors, atsevišķo numuru me­nedžeri un vecais Bobs; pa gabaliņu bija sastājušies staļļa puiši un palīgi.

— Vai tas ir ārprāta gadījums? — direktors vaicāja, slaucīdams sviedrus no pieres.

— Nedomāju vis, — paskaidroja Harka. — Plēsīgo zvēru numurs tiks šovakar gluži citādi uzvests. Vēl ir pār­runas par atsevišķiem sīkumiem. Mēs tikai nedrīkstam at­vērt kulbas durvis.

— Un inspicients?

— Tiklīdz sāksies jaunais plēsīgo zvēru numurs, viņš būs savā vietā. Tikmēr jums vajadzēs iecelt vietnieku!

— Paldies dievam. Plēsīgo zvēru numurs notiks! Tad jau viss ir kārtībā. — Direktors aizgāja.

Pie Harkas pienāca vecais Bobs.

— Pasaki man, zēn, tikai to — kādā veidā Elliss tur ticis iekšā?

— To es nezinu.

Viens no staļļa puišiem bija jautājumu dzirdējis.

— Pavisam vienkārši, — viņš sacīja. — Ronalds bija pabāzis galvu pa lodziņu un lūdza mani pasaukt Ellisu. Viņš gribot sakarā ar šīvakara izrādi pārrunāt kaut ko ļoti svarīgu. Tad Elliss iegāja iekšā. Bet, kā Ronalds jau pirms tam bija Tigru tur iedabūjis, to neviens nemanīja.

Staļļa puisis pagriezās, ieskrēja stallī, iemetās pie kāda zirga steliņģī un laida vaļā smieties tā, kā vēl savu mūžu nebija smējies.

— Elliss! — viņš pastarpēm elsoja. —- Ļautiņi, to viņam vajadzēja!

— Tomēr viens ārprāta gadījums, — secināja vecais Bobs, un smaidā viņa lūpu kaktiņi aizsniedzās līdz ausīm. — Esmu ziņkārīgs par šīvakara izrādi. Tas būs kaut kas vienreizējs! Ja Elliss iznāks no turienes dzīvs laukā, tad vēl viens tīģeris būs izsprucis brīvībā. Divkājains.

Harka saprata, ka veco Bobu māc tās pašas rūpes kā viņu.

Pēcpusdienas izrāde noritēja bez starpgadījumiem. Plē­sīgo zvēru numurs un uzbrukums pasta karietei pēcpus­dienas programmā nebija paredzēti, lai skatītāju pieplū­dums būtu lielāks vakara izrādē ar divkāršām cenām.

Tuvojoties vakaram, mazā meitene Ketija tika skaisti saposta. Viņa pēc tā laika modes valkāja garas mežģīņu biksītes, svārciņus, kas sniedzās pāri ceļgaliem, vesti un blūzi ar baltu sastīvinātu apkaklīti. Jau nolikta pa rokai kapuces veida cepurīte ar garo lentas pušķi, kas sienams zem zoda. Bērns staigāja klusiņām uz pirkstgaliem, lai tikai vēl pēdējā brīdī ar kaut ko nesakaitinātu Betijas tanti. Tēvs rimti sēdēja uz krēsla, kas bija bez roku bal­stiem un pārvilkts ar zīda drēbi, un gaidīja. Tante vēl no­ņēmās pati ar savu tualeti. Viņa bija likusi sajūgt zirgus, un kariete stāvēja pie durvīm.

Kaut arī Betijas tante mēdza ilgi posties, viņa tomēr bija jau laikus gatava. Viņas sirds vairs neciešot nekādu steigu. Visam vajagot noritēt vienā mierā, tad viņa jūto­ties vesela. Ketija ar savu mūžīgo rosīšanos esot nagla vi­ņas zārkā. To gan viņa mēdza teikt tikai tad, kad Zamuela Simta nebija tuvumā.

Mazā ģimene iesēdās karietē, un abi zirgi — vecāki rāmi, rūpīgi kopti dzīvnieki — sāka rikšot. Kučiera bārda bija bālta, sprogaina, tā bija vaigu bārda ar kailu zodu. Ģimene nemaz nelikās dzīvojam pilsētā, kur mežonīgā tempā pieauga tirdzniecība un rūpniecība, un, kad Betijas tante braucot atklāja, ka atkal saceltas jaunas mājas, viņa sacīja: