L.VELSKOPFA ~ Henriha - IZRAIDĪTO CEĻŠ

— Svētdienas baznīcas dievkalpojums sākas tikai pulk­sten desmitos, — nomierināja Smits. — Es dabūju zināt, ka tiks uzvests ļoti skaists numurs bērniem «Lorda dārzā», tas būs kaut kas Ketijai. Starp citu, viņa redzēs zirgus, viņa jau prot pati jāt.

' — Diemžēl, diemžēl! Bet kā tu vēlies, Zamuel, tu esi tēvs! Kaimiņu ložas mums ar Finleju ģimeni ir, protams, lieliska iedoma.

Pateicis pāris laipnu vārdu, Smits pameta dāmas atkal vienas un iegāja ar Ketiju blakusistabā, lai paskatītos vi­ņas darbu.

— To tu patiesi esi labi paveikusi!

Ketija piesarka.

— Tu vismaz esi vienmēr taisnīgs, -7- viņa teica. — Es ļoti pūlējos.

— Bērns, vai tev nebūs bailes, kad uzstāsies indiāņi? Tad varbūt iesim pirms pēdējā priekšnesuma mājās. Va­ram to mierīgi neskatīties.

— Man nav bail, tēt, kad tu esi līdzās. Nepavisam nav bail. Tikai vienatnē man ir bail. Cirkā arī ņebūs tie ļaunie indiāņi, kas aizdedzināja mūsu kviešu laukus. Tie jau ne­drīkst mūsu pilsētā rādīties. Ir taču arī indiāņi, kas ir kris­tīgie un labi cilvēki.

— Vai tu tā domā? — Zamuela Smita seja noraustījās, un uz brīdi tās izteiksme kļuva barga, kādu Ketijai tikai reti gadījās redzēt.

Tai rītā, kad pārtikušās atraitnes mājā norisa pārrunas par Ketiju un iešanu uz cirka izrādi, dzīve un rosība cirkā jau bija sākusies daudz agrāk. Matotaupa un Harka nu­pat kā bija nomazgājušies un apģērbušies, kad kāds gai­dīts, bet šinī dienā tomēr necerēts ciemiņš uzradās pie viņu kulbas. Pa durvīm pabāza galvu Sarkanais Džims.

— Ē, nudien, te jau viņi abi ir! Tops un Harijs! Sla­venie artisti, katra panākumiem bagātā numura gods un lepnums! Labrīt! — Viņš aizvēra durvis un mēģināja ieda­būt savu milzīgo augumu mazajā telpā līdzās abienT indiā­ņiem. — Gribu jums tikai labi ātri šo to darīt zināmu: tā bodīte šite tomēr galu galā, liekas, izputēs. Esiet gatavi ceļam uz mežonīgajiem Rietumiem! Vislabāk būs, ja mēs jāsim visi trīs vienkop. Mums tikai .dažas dienas jāno­gaida. Šodienas kases ienākumus kredītbanka jau apķī­lājusi. Tā ņian diemžēl aizsteigusies priekšā. Bet rītdienas un parītdienas ienākumi pieder man. Tad es atkal tikšu pie savas naudas. Nelieši man kopš pagājušā rudens nav atmaksājuši nevienu peniju. Bet nu man ir izpildraksts rokā un šie vairs nekur nespruks! Priecājieties, vecie draugi, ka rīt un parīt jūs strādāsiet manam laimīgajam noslēgumam. Un tad — heidī! — prom, prērijā, kur ir mūsu īstā vieta. Šodienas izrādei, protams, jābūt vienrei­zējai, nepārspējamai, lai rīt un parīt dabūtu atkal pilnu namu. Esmu direktora kungam un Frankam Ellisam šai sakarībā jau izteicis dažus spēcīgus un spožus priekšliku­mus. Un nu lai jums labi klājas līdz pirmdienai!

Sarkanais Džims steidzās. Viņš pazuda, vēl iekams Ma- totaupa un Harka paguva kaut ko pateikt. Bet viņiem arī nebija tāda nodoma.

Kad abi indiāņi devās uz staļļu teltīm, lai apraudzītu zirgus un ēzeļus, viņi ievēroja vispār valdošu satraukumu un arī šur tur ļaudis stāvam un sačukstamies. Inspicients skraidīja ar jaunizgatavotiem plakātiem, kurus vēl katrā ziņā vajadzēja visur pilsētā izlikt.

Harka izpētīja, kas tikai viss šādā plakātā nav sasolīts:

«Sensācija sensācijās galā! Mahatma, pasaulslavenais indiešu zvēru dresētājs, ar kailām krūtīm stājas pretī me­žonīgiem bengāļu tīģeriem.»

Tā?

«Harijs, Sēdošā Bizoņa dēls, aizvelk balto lēdiju pie moku staba! Pasaulē neredzētas jātnieku sacīkstes! Meis- taršāvēji! Tiks trāpīgi šauts!» Tā.

«Lorda bērni. Jautrs darza skats.»

Laikam lai atvilktu elpu pirms slepkavībām un kauti­ņiem.

Harka juta, ka viņu sagrābj dusmas. Viņš jautāja pēc dresētāja, tas nebija ilgi jāmeklē, jo arī tas bija gribējis zināt, kur Harka atrodams. Abi satikās pie lauvu krātiņa. Strādnieki jau lika mēģinājumam režģu eju.

Dresētājam trīsēja rokas un kājas. Viņš bija tikai peld- mēteļa / vienu piedurkni uzvilcis, un tas nemitīgi slīdēja nost no pleca. Viņš to raustīja, izrāva piedurkni no plecu vīles, beigās novilka mēteli un pārmeta pār virvi sprosta priekšā. Harka redzēja, ka viņam zem triko bija ķēžu krekls.

— Es šodien mēģināšu ne pa jokam, saproti? — viņš sacīja Harkam. — Nāc līdzi, man gribētos tevi redzēt pie režģu ejas lūkas. Tev vismaz pietiek prāta saprast, kad tā katrā ziņā jāver vaļā.

Harka klusēdams piebiedrojās, lai uzņemtos šo pienā­kumu. Arī viņa nervi saspringa.

Cilvēku nervozitāte pārsviedās arī uz zvēriem. Tie bija neuzmanīgi, nepaklausīgi, ietiepīgi. Pat visrāmākais lauva kļūdījās, apsēdās uz cita ķebļa un, kad viņam lika pār­sēsties, rūca. Abi tīģeri ložņāja apkārt un vispār nebija piedabūjami ieņemt savas vietas. Dresētājs uzkliedza vi­ņiem nevis tāpēc, ka apzinīgi būtu gribējis tos sakaitināt, bet tāpēc, ka pats bija aizkaitināts. Tīģeri šņāca, sita pa kārti un koda to. Arī lauvas bija ļoti nemierīgi, kaut arī to sliktā oma neizpaudās tik atklāti.

— Labi, labi, — noteica kāda balss līdzās Harkam. Zēns pacēla acis. Inspicients Franks Elliss uzradās blakus. — Var arī vēl' mazliet dzīvāk strādāt! — Viņš palika stāvam.

Dresētājs uzkabināja pātagu pie jostas un paņēma rokā pistoli. Norībēja šāviens. Dzīvnieki mēģinājumā nebija pie tā pieraduši. Viņi bija priecājušies uz savu rotaļu stundu un kļuva tikpat atriebīgi kā cilvēki, ja tiem sabojā vienīgo dienas prieku. Tīģeris pēkšņi pielēca pie dresē­tāja un uzsita ar ķepu pa roku, kas turēja pistoli. Dresē­tājs sagrīļojās, bet vēl noturējās uz kājām un uzšāva ar pātagu tīģerim. Tīģeris cīņaskāri šņāca.

— Labi, — noteica Franks Elliss.

Tīģeriene ložņāja aiz dresētāja muguras. Viņa lēnītēm kustināja astes galiņu, kas nozīmēja, ka dzīrās lēkt. Taču dresētājs tagad nedrīkstēja pagriezties atpakaļ, viņam va­jadzēja paturēt acīs šņācošo, nikno tīģeri.

— Šurp šļūteni! — Harka sacīja inspicientam. — Un Tigrai tūlīt jātiek prom. — Viņš satvēra lūku, grasīdamies to pacelt.

— Liecies mierā, stulbais puika! — šņāca Elliss.

Dresētājs bija pistoli iebāzis kabatā un iecirtis ar nīl­zirga ādas pātagu tīģerim pa degunu. Bet varēja noprast, ka zvērs nedomāja atteikties no uzbrukuma.

— Tigru man aizmugurē prom! — uzsauca tagad dresē­tājs pats.

Harka pretēji aizliegumam pacēla lūku. Lauvas tūlīt pat izskrēja laukā. Tīģerieni tas, šķiet, samulsināja, un pēkšņi tā izšķīrās un metās tiem pakaļ. Ja arī Harka būtu bijis tam sagatavojies, viņš nepagūtu vairs tīģerienes priekšā nolaist lūku, jo trīs dzīvnieku augumi, cieši saspiedušies, spraucās cauri ejai, kamēr dresētājs ar pātagas plikšķi­nāšanu un pistoles rībieniem stājās pretī ietiepīgajam tīģerim. Beidzot dresētājam izdevās arī šo padzīt atpakaļ un laukā.

Zēns ļāva lūkai atkal noslīdēt. Dresētājs elsdams stā­vēja krātiņā un masēja roku, kuru bija trāpījusi tīģera ķepa.

Elliss pievērsās Harkam. Zēns zināja, ka tagad tiks pa­matīgi norāts, varbūt saņems smagu sodu, tomēr viņš rau­dzījās inspicientam acīs bez bailēm un nožēlas.

Elliss rotaļājās ar jājampātagu, no kuras nekad nešķīrās.

— Šovakar pēc izrādes tu pieteiksies pie manis! Bobs tevi izlutinājis. Tev nav nekas cits vajadzīgs kā pamatīgs pēriens.

— Šovakar pēc izrādes neviens vairs nepieteiksies pie jums, — Harka klusiņām noteica un gāja prom.