L.VELSKOPFA ~ Henriha - IZRAIDĪTO CEĻŠ

Kad Matotaupa un Harka vēl tai pašā dienā, kad glezno­tājs un Garais Šķēps bija aizceļojuši, aizgāja pie cirka direktora, viņiem bija ilgi jāgaida.

Beidzot, kad Matotaupa panāca, lai viņus direktors un inspicients pieņem, inspicients paskaidroja, ka līgums ne­stājas spēkā, iekams viņi nav pārbaudīti. Matotaupa pa­lika tikpat iecirtīgs, kāds bija sarunā ar Gaiļu Cīņu Bilu par munīciju, un beigās pārkaitinātais direktors uzbrēca savam inspicientam:

— Blēņas man te tiek pasniegtas, muļķības, bērnu bul­durēšana! Kāpēc šos indiāņus vispār pie manis ielaida! Neviena numura, vēl pilnīgi negatavi — un ierodas te, pie manis, kā Poncijs Pilāts ar savu kredo! Ja jūs, Ellis, neprotat labāk strādāt, tad es slēgšu to bodīti ciet. Ko lai es vispār iesāku ar tādu nevarības iemiesojumu, kāds esat jūs!

— Vai mums vajag …

— Muti jums vajag turēt un pazust pa durvīm! Esmu nodarbināts ar kredīta jautājumiem! Kad būsiet tiktāl iz­gulējies, ka spēsiet to saprast, tad labrīt — bet pagaidām pazūdiet!

— Kamēr būsiet dabūjis kredītu un atguvis savu labo omu! — izsmējīgi atbildēja inspicients. Viņš bija perso­nāla šefs, režisors un inspicients vienā personā, saņēma algu tikai kā inspicients un tā arī tika dēvēts, lai nedotu ieganstu prasīt lielāku algu. Un tomēr viņš bija direktora labā roka, dzīvoja drošā pārliecībā par savu neaizstāja- mību, un direktora ikreizējie nervozie izlēcieni viņam bija kā zosij ūdens.

Viņš izraidīja abus dakotus no kulbas, it kā viņi būtu tie, kas nepiedienīgā veidā te ielauzušies, un lika pasaukt Bizoņu Bilu. Divi staļļa puiši un trīs jaunāki artisti, kam vajadzēja piedalīties arī citos darbos, reizē aizmetās prom, lai dabūtu rokā meklēto. Viņš ieradās kopā ar Dziedošo Bultu un menedžeri, kura lamām pārbagātais runas veids bija nepatīkami iespiedies Harkas atmiņā. Bizoņu Bils uz­vedās tā, it kā nevis inspicients būtu viņu pasaucis, bet viņš licis inspicientam ierasties uz pārrunām.

— Pārbaudīt indiāņus un, ja tie ko spēj, paturēt šeit! — sacīja inspicients ar tēlotu pārākuma apziņu un nelabvēlību pret Matotaupu.

Bils virpināja ūsas galu, noskatīja Matotaupu un Harku no galvas līdz kājām un lika Dziedošajai Bultai pārtulkot:

— Esiet sveicināti, mani sarkanādainie brāļi! Mēs kopā jāsim un šausim! Kur ir jūsu zirgi?

Harka atveda sirmi un sarķi, kas bija piesieti pie direk­cijas kulbas, un abi dakoti devās ar Bilu un Dziedošo Bultu manēžā, kas tagad bija tukša. Bils lika atvest savu sirmi, kas bija lielāks un izskatīgāks par abiem pusme- žonīgajiem mustangiem, un sāka jāt kopā ar abiem dakotiem un Dziedošo Bultu pa apli, tad nometa zemē mutautiņu, ko Harka, auļojot zirgā, it viegli pacēla, apmie­rināts noskatījās, kā abi dakoti izlocījās zem saviem auļo­jošajiem zirgiem, tad uzrāva dzīvniekus stāvus, lai aptu­rētu tieši pretī Bila zirgam.

— Šaušana?

— Ar uguns ieročiem vēl jāvingrinās, — atteica Mato- taupa.

— Loks un bulta?

— Jebkurā mērķī.

Bilam pamājot, kalpotāji ienesa dēļu sienu, kas bija no­derējusi par spīdzināšanas stabu lēdijai un kam koks bija pietiekami mīksts, lai tanī iešautu bultu.

Matotaupa un Harka mērķēja un šāva.

Bils paberzēja bārdu un apslēpa savu apbrīnu par pil­nīgi drošo mērķī trāpīšanu, kas te tika pierādīta.

— Pieņemti, — viņš tikai noteica. — Ar šaujamiem ieročiem, protams, vēl jāvingrinās. Ja jums tādi ir»

— Mums ir viena bise, un mēs nopirksim otru.

— Vai jums ir nauda? Tā jums jānodod! — ķērca me­nedžeris.

— Mums pēc līguma pienākas avanss.

— Ak tā? Bet vienalga. Jūs dzīvosiet ar indiāņu grupu. Nauda jānodod. Nedrīkst smēķēt, nedrīkst dzert un nekur iet. Par to man jāatbild. Mans vārds ir Leviss. Esmu jums, indiāņiem, menedžeris un Bila aizvietotājs.

— Mēs nedzīvosim ar trupu kopā un neko nenodosim. Mēs dzīvosim kā brīvie artisti. Esmu runājis, hau!

— Mans sarkanādainais brāli, tas nav iespējams, — iejaucās Bils. — Jums nav nekāda sava paša numura. Jūs piedalīsieties izrādē «Uzbrukums pasta karietei».

— Nē.

— Nē?

— Nē.

—- Tad es nevaru jūs izlietot.

— Mēs strādāsim ar Bobu, — sacīja Harka.

-— Ar veco Bobu?

— Jā.

— Him Kāpēc tad jūs likāt man sevi pārbaudīt?

— Joka pēc. Beigu apļus mēs varam jāt kopā ar ci­tiem, — atteica Matotaupa. i

— Tā jā, hm. Nav slikta doma. Iesaistīšu jūs jau šova­kar pat. Esiet gatavi! Tiklīdz es pamāšu, parādiet to ar mutautiņu un izlocīšanos zem zirgiem. Norunāts?

— Hau.

— Hall-oo! — Bils uzsauca Dziedošajai Bultai. — Aiz­ved abus sarkanādainos džentlmeņus pie vecā Boba!

Bobs bija pie saviem četriem ēzeļiem stallī. Viņš laipni raudzījās pretī abiem dakotiem, it īpaši zēnam. Kad Ma­totaupa un Harka ar savu pavadoni bija pienākuši klāt, viņš jautāja:

— Nu, kā tad ir, Harij? Vai tev ir kas padomā jauna­jam numuram?

— Jā.

— Jā? Harij… nāc pastāsti man tūlīt pat!

— Ir četri ēzeļi. Mums jābūt četriem bērniem.

— Četriem bērniem? Jā, bērni — tie vienmēr pievelk. Kas tiem jādara?

— Taviem ēzeļiem' komiskais ir tas, ka tie dresēti būt mežonīgi. Tāpēc tie ir daudz mežonīgāki par savvaļas ēzeļiem.

— Lieliski! Tev ir izpratne par komisko. Un kā tālāk?

— Mēs, četri bērni, jāsim uz četriem ēzeļiem.

— Jā, pāžu apģērbā brīnumjauki bērni, eleganti lorda bērni atrod ēzeļus pašu dārzā. Divi zēni, divas meitenes. Tu esi vecākais.

Harka pievienojās tēlojumam:

— Bez tēva ziņas mēs kāpjam ēzeļiem mugurā. Ēzeļi sāk niķoties. Viņi niķojas visi četri reizē vienā un tai pašā veidā: bailīgi auļo, ceļas pakaļkājās, sper, uzmet kūkumu un lec gaisā ar visām četrām. Tam jābūt kā mežonīgai ēzeļu dejai. Bērni šos stiķus atvaira tādā pašā veidā un tikpat veikli.

— Kā cirka jātnieki. Jā gan. Tālāk, tālāk!

- — Tu esi tēvs, pienāc klāt, esi sašutis un izmisis. Ēzeļi parāda savu galveno triku. Mēs nolecam nost.

— Labi, labi! Tālāk?

— Tu pasauc staļļa puišus, tos visus ēzeļi nosviež nost. Bērni izsmej staļļa puišus. Es uzlēcu ēzelim mugurā otrādi, satveru asti, pārējie bērni dara tāpat, un tēva pārsteigto acu priekšā mēs mādami pametam manēžu.

— Pamatīgs numurs! Bet kur mēs ņemsim bērnus?

— Es sameklēšu indiāņu trupā.

— Cik ilgi jums jāmēģina?

— To es tev pateikšu rīt, kad redzēšu, ko pārējie bērni spēj.

Līdz ar to Matotaupa un Harka bija uzņemti artistu rindās.

Taču, kaut arī sākums bija tik veiksmīgs, turpmākās ne­dēļas un mēneši abiem bija ļoti smagi. Harkam vajadzēja pēc Boba pieprasījuma iemācīties salto mortale gan uz zemes, gan uz ēzeļa. Katru rītu viņam vajadzēja kopā ar divām meitenēm un vienu indiāņu zēnu stundām ilgi mē­ģināt jauno numuru, līdz ēzeļi nogura un bērniem vairs nebija spēka. Bērniem tikko atlika laika pārmīt kādu vārdu, kas neattiecās uz mēģinājumu. Tomēr viņi priecā­jās, ka var pabūt kopā. Harka bez tam vēl, kad bija iemā­cījies runāt angļu valodā, pēc paša vēlēšanās mācījās la­sīt un rakstīt. Viņš katru dienu kopā ar tēvu vingrinājās šaušanā ar bisi. Tas bija abiem kaut kas cits nekā mēģi­nājums izrādes numuram. Tā bija vingrināšanās brīvībai, un šinīs brīžos viņu spēki auga augumā.