L.VELSKOPFA ~ Henriha - IZRAIDĪTO CEĻŠ

Abi kopīgi apdzīvoja pavisam niecīgu kaktiņu kādā kulbā; Bobs bija ar lielām grūtībām viņiem šo pašiem savu patvērumu izgādājis. Abi gulēja šūpuļtīklos, sarāvu­šies līki, jo izstiepties nepietika telpas. Viņi saņēma ēdienu, kas bija viņiem pretīgs un ko viņi bieži izvēma. Katru dienu, kad cirks neatradās ceļā, notika divas izrā­des, bet no rītiem mēģinājumi. Dienā tikko atlika divas stundas atpūtai, un pa šo laiku abi dakoti apstaigāja pil­sētu, kurā tobrīd atradās cirks.

Dzīve kļuva mazliet vieglāka, kad jaunais numurs ar ēzeļiem jau izdevās un četri indiāņu bērni, stipri nogrimē- jušies, tēloja četrus mazus angļu dižciltīgos. Bobs vienā laidā centās Harku pārliecināt, lai tas nogriež savus garos matus, kurus pastāvīgi vajadzēja slēpt zem galvassegas, gaišmataina parūka būtu daudz piemērotāka. Taču Harka izlikās nekā nedzirdam. Vecais Bobs atdūrās kā pret mūri un beidzot atteicās no sava nodoma uzspiest Harkam gaiš­matainu parūku. Viņš baidījās, ka zēns ir spējīgs izrādes vidū to noņemt nost.

Kad Harka jau iztika ar mazāk mēģinājumiem, viņš di­vas nedēļas visu brīvo laiku, kas šādi bija iegūts, gulēja un atpūtās pēc pārpūles. Pēc tam viņš apciemoja savu veco paziņu zvēru dresētāju. Plēsīgo zvēru priekšnesums izpalika vairākas dienas, jo tīģeriene bija dresētāju ievai­nojusi galvā. Tagad šis priekšnesums bija no jauna pie­teikts.

Bija agrs rīts, tāpat kā toreiz, kad abi sarunājās pirmo reizi. Krātiņi tika ar ūdeni noskaloti, un dresētājs stāvēja līdzās. Viņam bija galvā berete, tāpēc apsēju nevarēja redzēt

— A, jaunais lords! — Viņš apsveica Harku. — Atkal reiz žēlīgi apciemo vienkāršo mirstīgo?

— Vai tu šodien mēģini?

— Vajag. Bet es vairs vispār neuzticos šiem plēsoņām, pēc tam kad dabūju no tiem pa galvu un viņi oduši ma­nas asinis. Kā tev klājas? Kāpēc tu nemaz neliecies zinis par saviem ciltsbrāļiem? Vai tad tie nabaga ļaudis arī nav vairs pietiekami smalki? Tu jau esi kļuvis patstāvīgs nu­murs! Turklāt — vēl kāds! Vai es tev toreiz jau tūlīt ne­teicu?

— Man neļauj pie citiem iet. Ari tēvam ne. Bērniem vienmēr jānāk pie manis.

— Kāpēc tā? Bils nemaz nav tik sīkumains.

— Viņiem ir bailes. Mani ciltsbrāļi pirms divām vasa­rām piedalījušies Minesotas sacelšanās cīņā. Tagad viņi ir tikpat kā gūstekņi.

— Kas nu par sacelšanos, blēņas! Tāpat kā mani tīģeri vēlētos izlauzties no krātiņa. Nekādas jēgas!

Harka pameta dresētāju stāvam. Zēns nevarēja ciest, ka par viņa tautas likteni runā šādā veidā. Viņš aizskrēja uz mazo kajītes veida skabūzīti, kur Matotaupa pētīja karti. Tēvs bija pārvēr­ties. Harka to redzēja. Pats sevi viņš neredzēja. Mato- taupas acis pauda grūtsirdību, noslēgtību, šāda acu izteik­sme mēdz būt sagūstītiem zvēriem un sagūstītiem cilvē­kiem. Gandrīz katru dienu Harka viņu tagad sastapa sēžam pie ģeogrāfijas kartes mazajā telpā.

Zēns aptupās pie tēva kājām uz grīdas.

— Viņu ir pārāk daudz! — secināja Matotaupa.

Harka saprata, par ko ir runa. Viņi bija ziemā kopīgi

apskatījuši austrumu pilsētas un tagad nojauta, par cik bālģīmju skaits ir lielāks nekā sarkanādaino.

— Viņu ir pārāk daudz, un viņi ir netaisni, — sacīja Matotaupa. — Sarkanādainajiem jācīnās, citādi tiks viss nolaupīts, kas viņiem pieder: prērijas, kalni, bizoņi, ba­rība un dzīvība.

Arī pilsētā, ari šaurajā kulbā, ari cirka teltī uzvēdīja gaiss ar jūtamu pavasara, palu ūdens, tālu vēju, atvilgušu pļavu smaržu. Mustangi jau nometa ziemas vilnu. Harkam vajadzēja tos pirms uzstāšanās sukāt un tīrīt. Mājās, pie Lāču cilts teltīm prērijā, neviens zirgus nēskrāpēja un nesukāja. Darot šo neierasto darbu, klusajā sarunā ar savu bizoņzirgu zēns ienīda cirku, ienīda manēžas apli, zāģu skaidas, telti, cilvēkus,-cirka smaku, parasto jezgu. Viņš juta sirmja un sarķa skumjas, juta viņu bezcerību un

smeldzi, jo viņi nevarēja auļot pa prēriju un nedzirdēja aicinošo saucienu uz bizoņu medībām. Menedžera spie­dzīgā balss, inspicienta naidpilnā runāšana, Bila prasīgā izturēšanās iedarbojās uz Harku kā inde, kas bija jānorij un ko viņš labprāt būtu izspļāvis.

Šādā noskaņā viņš atrāvās arī no vecā Boba. Kādu dienu, barojot stallī ēzeļus, viņš sacīja Bobam:

— Drīz būs pavasaris. Tad mans tēvs un es atvadīsimies no jums te.

— Kā? — jautāja vecais Bobs un pielika plaukstu pie auss kā izrādē, kad vaicāja publikai: «Apgriezties?»

— Drīz būs pavasaris. Tad mans tēvs un es atvadīsimies no jums te.

— Harij, tu esi traks!

Harka nolika otrajam ēzelim sienu. Tas bija tas pats dzīvnieks, ar kuru Harka savā pirmajā cirka apmeklējuma dienā bija atklājis triku. Zēns nekā neatbildēja uz Boba piezīmi un darīja savu darbu.

— Es teicu, traks! Vai tu vismaz man atbildēsi?

— Kā lai es grozu savas domas? Mēs iesim prom!

Bobs nobālēja.

— Un mūsu numurs?

— To tu ar trijiem bērniem uzvēdīsi tāpat.

— Harij, tu esi traks, to es tev saku. Tas, ko tu te sa­muldēji, tūlīt tiks zināms Frankam Ellisam. — Franks El- liss bija inspicients. — Sabojāt šitādu numuru, kas pub­liku pievelk, kaitēt cirkam, mani izpostīt… uz to tiešām ir spējīgs tikai tāds nejēga, netīrelis indiānis! īstas nepa­stāvīgas čigānu asinis! Kam esmu tev iemācījis rakstīt un lasīt! — Bobs tagad bija tumši piesarcis. Bobs ātri aizsvi- lās dusmās un tad bieži pateica kaut ko tādu, kas nemaz nesaskanēja ar viņa labo sirdi.

— Vai man samaksāt tev par stundām? — Harka, dziļi aizvainots, vaicāja.

— Nemuldi! Protams, ka tu paliksi! Par to es parūpē­šos! Tavs tēvs, cerams, būs prātīgāks par tevi!

Harka bija pametis ceturtajam ēzelim sienu un gāja prom. Kad vecais Bobs nākošajā rītā centās ar viņu izlīgt, zēns palika nerunīgs un nopietns.

Inspicients tomēr pagaidām neko nenojauta par šo ķildu. Cirka vadībai bija darba pāri galvai un daudz smagākas rūpes nekā Bobs un viņa mazais lords. Ziema bija aprijusi daudz līdzekļu, jo pastāvīgi bija nepiecie­šami .labi mājokļi, par kuriem vajadzēja maksāt augstu īres naudu. Rudenī saņemtos kredītus nācās pavasarī at­maksāt. Cirkam būtu jāgādā par ļoti lieliem dienas ienā­kumiem, ja tas gribēja izpildīt savas saistības par pro­centu samaksu un aizdevumu atlīdzināšanu. Satraukums, kas'bija pārņēmis direktoru, pārsviedās ari uz inspicientu un pēc tam uz visu personālu. Algas netika laikā samak­sātas un turklāt bija vēl samazinātas. Pirmklasīgā vin­grotāju trupa bija jau sev pagādājusi citu angažementu, kaut arī tas nenācās viegli. Bizoņu Bils bija otrais, kurš gāja prom. Viņš bija gribējis tikai pa ziemu patīkamu un ienesīgu nodarbošanos. Tagad viņš no jauna stājās darbā dzelzceļa būves sabiedrībā par izlūku un mednieku. Pil­soņu karš tuvojās beigām, un bija paredzēts, ka darbi tiks paātrinātā tempā turpināti. Strādniekiem prērijā bija nepieciešama pārtika, ar konserviem vien nepietika. Tas bija īstais laiks nesaudzīgām medībām. Tāpēc Bils aizgāja no cirka. Viņa vietā ari nevienu citu nepieņēma. Šī alga tika ietaupīta. 'Atbildību par indiāņu trupu pārņēma spie­dzošais menedžeris viens pats. Viņš neprata apieties ar indiāņiem, un ik dienas notika kāda saskriešanās. Harka tagad varēja daudz vieglāk tikties ar saviem ciltsbrāļiem. Menedžerim Levisam trūka Bila asās acs.

Kaut arī direkcija centās savas grūtības slēpt, lai ne­satrauktu kreditorus, tomēr ziņas aizsniedzās līdz pat pē­dējam staļļa puisim — jau tāpēc vien, ka algas tika iz­maksātas ar lielu novilcināšanu. Harka dabūja to zināt no zvēru dresētāja un darīja tālāk zināmu Dziedošajai Bultai, lai dakotu trupa būtu informēta par stāvokli.