L.VELSKOPFA ~ Henriha - IZRAIDĪTO CEĻŠ

Tas notika naktī pēc izrādes. Teltis jau bija nojauktas un sakrautas, rati braukšanas kārtībā. Matotaupa un Harka gulēja savos šūpuļtīklos.

— Mēs brauksim uz Mineapolisu, — Matotaupa sacīja dēlam. — Es to apskatīju uz kartes. Šī pilsēta atrodas Mi­sisipi augštecē, Minesotā. No turienes mēs jāsim prērijā, mežos.

Harku sagrāba tik nevaldāms, atraisīts prieks, ka viņš nespēja izteikt ne vārda. Beidzot, kad viņi jau brauca un šūpuļtīkli vieglītēm svārstījās, viņš teica: Jā, tēvs!

Pilsēta Misisipi augštecē ar kviešu tirdzniecību un sa­vām dzirnavām drīz vien kļuva bagāta. Tā auga tikpat ātri kā daudzas pilsētas pēc pilsoņu kara beigām, un tur bija saradies jau krietns skaits pārtikušu pilsoņu māju un villu.

Vienā no savrupmājām, kas piederēja kādai vecai dā­mai un ko apņēma krāšņs dārzs, viens no logiem bija vaļā, tāpēc istabā ieplūda pavasara gaiss. Pie galda gluži viena sēdēja maza meitenīte un sasarkusi, nenovirzīdamās no līnijas, rakstīja burtnīcā glītrakstīšanas uzdevumu, visi burtiņi bija vienāda lieluma un uzspiedums sadalīts vien­mērīgi. Pie atvērtā loga ziedēja puķes, skurbās smaržas pievilināta, dūca iemaldījusies bite, taču mazais meitēns ne ko dzirdēja, ne redzēja. Viņa rakstīja. Viņa pat nedzir­dēja dobjos, gausos pulksteņa sitienus. Mazā nelikās zinis arī par balsīm blakusistabā. Viņai vajadzēja pilnīgi kon­centrēties savam darbam. Vienu pašu reizi viņa nepacie­tīgi atmeta gaišo sprogu, kas nemitīgi krita uz pieres. Aiz satraukuma viņai pat nosvīda deniņi. Ja tikai viens pats burtiņš uzrakstītos greizi, tad uz cirku nedrīkstēs iet.

Tā bija noteikusi Betijas tante. Betijas tante nevēlējās ņemt Ketiju līdzi uz cirku, kaut arī Ketijas tēvs bija to atļāvis. Tāpēc tante pārbaudīs glītrakstu sevišķi prasīgām acīm, un, tiklīdz atradīs, kur pieķerties, tad meitenei būs jāatsakās no lielā prieka. Tēvs droši vien drīz atgriezīsies, viņš bija tikai izgājis pilsētā, un varbūt varēs Betijas tan v tes spriedumu atcelt, ja tas nebūs taisnīgs.

Punkts! Beidzot padarīts. Kētija aplūkoja glītrakstu un jutās pati ļoti apmierināta ar to. Nu viņa dzirdēja dūcam bites, putnus dārzā dziedam, pulksteņa sitienus un blakus­istabā balsis gan čukstam, gan uzšvirkstam skaļāk. Beti­jas tantei bija ciemiņš, kāda seno laiku draudzene. Ketija atmetās pret krēsla atzveltni un sāka apsvērt, kādu kleitu vilkt, ejot uz cirku. Tēvs atnesīs biļetes ložā, tas ir skaidrs. Tēvs gan ne tuvu nebija tik bagāts kā Betijas tante, bet viņš to negribēja labprāt parādīt. Tā arī nebija viņa vaina, protams, ne. Vainīgi bija indiāņi, dakoti. Šie laupītāji un slepkavas bija iztaisījuši briesmīgu dumpi un nodedzinā­juši vecmāmiņas fermu Minesotā, un par pašu vecmāmiņu tēvs nekad vairs nav varējis neko uzzināt. Ar šo uguns­grēku ģimene bija kļuvusi nabagāka. To mazā Ketija zināja nevis tāpēc, ka būtu sevišķi interesējusies par naudu, bet tāpēc, ka Betijas tante to viņai katru mīļu dienu klāstīja. Betijas tante bija ļoti pārtikuša dzirnavu īpašnieka atraitne. Viņa bija bez mātes palikušo Ketiju paņēmusi pie sevis pēc tam, kad vecmāmiņa, kas līdz šim bija Ketiju audzinājusi, sacelšanās dienās aizgājusi bojā. Pēc Betijas tantes pārliecības, Ketija mežonīgo Rietumu fermā bija nepareizi audzināta, daudz ko vajadzēja par labu vērst.

Ketijas tēvs bija virsnieks, un pilsoņu kara laikā mei­tene viņu tikai reti redzēja. Patlaban viņš atveseļošanās nolūkā pavadīja ģimenē savu atvaļinājumu un drīz atgrie­zīsies no pilsētas. Viņam nebija iebildumu, ka meitene nāk līdzi uz cirka izrādi, protams, pēcpusdienas izrādi.

Bija piektdiena.

Betijas tante blakusistabā patlaban ierunājās ļoti skaļi.

— Ak tu ņem Duglasu līdzi pat uz vakara izrādi? Pro­tams, viņš ir zēns, tas ir kaut kas cits. Bet mūsu mazā, maigā Ketija, kas jau pieredzējusi tik baismīgus skatus, viņu vajadzētu saudzēt. Es to tēvu nesaprotu. Protams, tā ir svinīga izrāde, vakarā divkāršas cenas. Tur ieradīsies labākā sabiedrība, tas esot slavens cirks. Bet kāda neprā­tīga ideja ļaut uzstāties tiem siu, tiem dakotiem, slepka­vām un dedzinātājiem! Nemaz nešaubos, ka tāpēc ļaudis turp skrien. Un ja es iedomāju par zaudējumiem, kas cē­lušies fermai sakarā ar ugunsgrēku! Ketija, tā sakot, ir tagad maza, mīļa ubadzīte, manas labdarības bērns, sa­proti. Un tagad nu jāiet skatīties šie cilvēki — ko es saku, cilvēki! — bandīti, kas nodedzinājuši fermu. Es uzskatu, ka tas ir galīgi neiespējami, pilnīgi neaudzinoši, un, starp citu, arī neticu, ka meitēns uzrakstīs savu uzdevumu pie­tiekami skaisti, lai būtu nopelnījusi šādu apbalvojumu … iedomājies tik, svinīgu galā izrādi par divkāršām cenām! Diemžēl mans māsasdēls ir izšķērdētājs, viņš neprot pie­lāgoties saviem sarukušajiem ienākumiem. Viņš atnesīs biļetes …

— Vai viņš tikai tagad aizgāja pēc tām?

— Kā tad. Ir jau arī vēl pietiekami laika. Iepriekšpār- došanā!

— Pēcpusdienas izrāde ir jau sen izpārdota, Betij. Tā ari nav neko daudz vērts, uz to nav ko iet. Aplaupīšanas iz mdc notiek vienīgi vakarā, ari vēl daži citi sensacionāli numuri. Katrā ziņā runa var būt tikai par vakara izrādi.

— Protams, tad tikai bez Ketijas.

— Duglass būs ļoti bēdīgs.

— Man arī žēl, Enna, bet nedrīkst bērniem vienmēr ļaut vaļu.' Principiem jābūt. Principiem! Tikai tā veidojas rak­sturi.

Mazajai, kas neviļus bija blakusistabā sarunu dzirdē­jusi, tecēja asaras pār vaigiem. Vismīļāk viņa glītrakstī­šanas darbu saplēstu. Bet arī to viņa neuzdrīkstējās* jo tad Betijas tante stāstītu tēvam katru dienu, cik slikti viņa meita audzināta, un samaitātu viņam visu atvaļinājuma laiku. Lai arī cik maza Ketija bija, viņai neatlika nekas cits kā iepazīt dažādus cilvēku izturēšanās veidus un tiem pielāgoties.

Viņa pamanīja pa logu, ka tēvs atgriežas. Viņš bija vi­dēja auguma, slaiks. Uzvalks mugurā bija nevainojams, kaut arī jau valkāts: viņš bija ar to apgājies saudzīgi. Viņa gaiši zilās acis bija jau pa logu ievērojušas Ketiju, un viņa sejā pavīdēja smaids. Bērnam aiz prieka sāka starot acis, un tas centās aši noslēpt asaru pēdas.

Kad Ketiju pasauca blakusistabā, tēvs jau bija pasnie­dzis Betijas tantei puķes — un viņa pateicās, no sirds iepriecināta, bet tik klīrīgi, ka meiteni tas kaitināja. Enna Finlejas kundze šo to pakārtoja pie Ketes kleitiņas, kamēr Betijas tante ielika vāzē puķes. Zamuela Smita ierašanās un viņa labi apsvērtā laipnība, acīm redzot, uzlaboja abu padzīvojušo dāmu garastāvokli. Kopš tās šausmu nakts, kad Smits degošajā fermā vairs neatrada savu māti un tikai pēc ilgas meklēšanas — bērnu, viņa mati bija sniega baltumā. Balti nosirmojušie mati kontrastēja ar vēl pa­jauno seju. Cilvēkiem, kas nekad nebija piedzīvojuši tam­līdzīgu briesmīgu nakti, Zamuela Smita izskats likās inte­resants.

— Esmu dabūjis biļetes uz vakara izrādi, bet tās sola jums kaut ko vairāk, — viņš piebilda. — Man pat izdevās, Betijas tante, dabūt mums ložu blakus Finleju ģimenei, es satiku misteru Finleju pa ceļam. Tad bērni varēs sēdēt līdzās.

— Bet Zamuel! Vai es pareizi dzirdu? Tu taču nedomā Ketiju ņemt līdzi vakara izrādē?!

Sarunā iejaucās Finlejas kundze.

— Kāda jauka iedoma par blakus ložu!

— Protams, protams, Enna. Jauka. Es tikai gribu teikt —

Ketija … un … un šāds uztraukums vakarā! Bērns man negulēs visu nakti.