L.VELSKOPFA ~ Henriha - IZRAIDĪTO CEĻŠ

Inspicients kā apstulbis raudzījās uz zēnu.

— Ko viņš tur šļupstēja? — viņš vaicāja dresētājam, kurš patlaban nāca laukā pa krātiņa mazajiem vārtiņiem. Taču, atbildi nenogaidījis, piebilda: — Domājams, ka šo­vakar jūs strādāsiet labāk! Jūsu tīģeru grupa arī ir ieķī­lāta. Ja mums nebūs pietiekami ienākumu, tad… jūs va­rēsiet . .. nu, to jūs pats varat iedomāties.

Dresētājs apsēdās kādā ložā. Viņš nogaidīja, kamēr in­spicients pazuda un lielais režģu būris tika nojaukts, aiz­smēķēja cigareti, kaut arī tas bija noliegts, un tad devās uz savu kulbu.

Harka meklēja tēvu un atrada to starp ratiem sarunā ar Dziedošo Bultu. Likās, ka abi bez vārdiem daudz vairāk pateica viens otram nekā ar tiem nedaudzajiem vārdiem, kādus viņi pārmija. Viņi sarunājās dakotu valodā, un Harka noprata, ka Dziedošā Bulta nodod Matotaupam kādu indiāņu trupas vēsti. Lai Matotaupa aizejot pie in­diāņu vīriem. Ķērcošais menedžeris Leviss esot uz vienu stundu aizgājis uz kādu plītnīcu dzert brendiju. Viņš bija uzdevis Dziedošajai Bultai gādāt, lai inspicients nemana, ka viņa nav.

— Es eju, — sacīja Matotaupa, un vērsdamies pie

Harkas: — Vai tu vari nākt līdzi? Jeb vai to ievēros, ja tu nebūsi nekur atrodams?

— Tagad tam nav nozīmes.

Indiāņu trupa dzīvoja divās savās pašu kulbās, kas ar aizžogojumu bija atšķirtas no pārējām dzīvojamām kul­bām. Staļļa puiši nelikās zinis, kur aiziet abi dakoti ar zēnu. Spriežot pēc miera, ar kādu viņi šķērsoja nožogo­jumu, katrs nodomāja, ka viņiem vai nu pavēlēts tur iet, vai vismaz atļauts.

Visa indiāņu trupa bez izņēmuma bija sapulcējusies vienā no abām kulbām. Te bija desmit pieauguši vīrieši, viens sirmgalvis, desmit sievietes un meitenes un pieci bērni. Cieši kopā saspiedušies, viņi bija satupušies vai arī stāvēja kulbā, kas bija tikai viena pati telpa. Guļam- segas viņi bija kārtīgi salocījuši un sakrāvuši kaudzē. Grīda bija tik tīra kā dzimtajā teltī.

Atnākušajiem palika maza brīva vietiņa. Harka aizvēra aiz sevis durvis.

— Te es esmu, — sacīja Matotaupa.

Vecākais panācās uz priekšu. Viņš likās vecum vecs. Varbūt jau pieredzējis savas simt vasaras. Viņš bija iz­kaltis. Sejas āda sagrumbojusies tūkstoš rievās un rievi- ņās, un īsti dzīvas raudzījās tikai acis. Droši vien viņš bija vēl vecāks par Havandšitu.

— Matotaupa, — viņš sacīja, — vai tavas ausis ir dzir­dīgas? Es dzirdu Misisipi šalkojam un dārdoņiļ, ar kādu tās ūdeņi brāžas pāri klintīm. Vēl nav pagājušas desmit vasaras un ziemas, kopš es ar kanu laivu traucos pa straumi cauri aizai. Vai tava elpa jūt vējus, Matotaupa? Sniegs prērijās un mežos ir izkusis, zeme veldzē slāpes, zāle dīgst, un koku pumpuri raisās. Vai tavas acis spēj redzēt, Matotaupa? Tu šeit redzi desmit dakotu cilts karo­tājus. Viņi stāv atkal uz savas dzimtenes zemes. Bet viņi ir sagūstīti un pieveikti, kā mēdz sagūstīt un pieveikt vil­kus un lapsas. Mūsu tēvi, mūsu brāļi, dēli un meitas, bēg­dami no bālģīmjiem, vajātājiem, devušies uz mežonīga­jiem ziemeļiem, uz Kanādu. Mēs tikām no viņiem atšķirti, bet gribētu viņiem sekot. Ceļš no šejienes nevar būt vairs tāls. Kādu padomu tu mums dosi? Mēs esam nemiera pilni, kā izslāpuši bizoņi, kas pēkšņi saož ūdeni.

— Ejiet, — Matotaupa nevilcinādamies sacīja.

— Bālģīmji mūs aizkavēs.

— Viņi to mēģinās, bet jums jābūt viltīgiem. Jūsu nav daudz. Naktī, pa izrādes laiku vai arī rītausmā jums va- jag apgriezt matus — gan ataugs! — jums jāuzvelk drēbes kā bālģīmjiem, un tad ejiet un izklīstiet. Jūs šo apvidu pazīstat un vēlāk viegli satiksieties.

— Mums nav tāda apģērba kā bālģīmjiem.

— Dziedošā Bulta to nopirks vēl šodien. Es viņam iedošu zeltu un sudrabu ar pērkonputna zīmi.

— Tad mēs gaidīsim, kad viņš mums atnesīs šādas drēbes.

— Hau. Bet arī man ir jautājums.

— Runā!

— Vai jūs arī šodien, pēdējā dienā, apkaunosiet dakotu vārdu un ļausiet bālģīmjiem ticēt, ka spīdzināt meiteni?

Pēc šī jautājuma valdīja garš klusuma brīdis.

— Kas mūsu vīriem jādara? — vecais beidzot vaicāja.

— Ko es pavēlēšu. Šodien, kad jūs apturēsiet pasta ka­rieti un izvilksiet no tās meiteni, es jūs vadīšu.

— Hau, hau! Matotaupa darbojas kā mūsu virsaitis. Mēs viņam klausīsim!

Vecākais un Matotaupa kopīgi aizkūpināja pīpi, lai gan cirka teritorijā smēķēt bija stingri aizliegts. Bet Mato- taupam bija vēl tabaka un šķiltavas.

Kad pīpe bija izsmēķēta, Harka sarunājās ar zēnu, kas piedalījās numurā ar ēzeļiem. Matotaupa izsniedza Dzie­došajai Bultai vairākus dolārus.

To darot, viņš ieklausījās neparastā troksnī: ārā, cirka teritorijā, bija jūtams liels satraukums. Cilvēki sāka skraidīt. Atskanēja saucieni. Likās, it kā tiktu kāds mek­lēts. Tāpēc Matotaupa un Harka aši devās no šejienes prom. Tomēr ceļš līdz aizžogojumam un arī laukums tā priekšā bija tukšs, un viņi varēja, nevienā nepamanīti, aizsteigties līdz staļļu teltīm. Te viņiem noskaidrojās sa­traukuma iemesls.

— Tīģeriene ir prom! Tigra ir prom!

Harka skriešus metās pie zvēru būriem, lai pats savām acīm pārliecinātos. Tik tiešām, Tigra nebija redzama. To­mēr būris bija aizslēgts, kā nākas.

— Kur ir dresētājs!? Ronald, Ronald!

Harka apsvēra. Dresētājs pēc mēģinājuma bija beidzot devies uz savu dzīvojamo kulbu, to zēns bija ievērojis. Var būt, ka tur būtu rodamas kādas pēdas, kas sniegtu tālāku izskaidrojumu. Kamēr zēns skriešus metās turp, Matotaupa palika stallī pie zirgiem. Ja tīģeriene brīvi skraidīja apkārt, tad bija jābaidās, ka tā var uzbrukt zir­giem. Tomēr arī abi mustangi vēl neizrādīja ne mazākās nemiera pazīmes, liekas, tie nejauta tuvumā nevienu zvēru. Pie plēsīgo zvēru smakas, kas sākumā zirgus sa­trauca, tagad jau viņi bija pieraduši.

Savādi šķita, ka nekur nebija rrlanāms Franks Elliss.' Citādi viņš pastāvīgi bija visur klāt. Bet laikam tagad viņš bija paslēpies direkcijas kulbā.

Gadījumā, ja tīģeriene jau būtu izbēgusi no cirka teri­torijas, tad par to vajadzētu paziņot policijai. Kas tad izcelsies par traci! Jau tagad juceklis bija pietiekami liels, tāpēc Dziedošā Bulta varēja, neviena nepamanīts, aiziet no cirka uz pilsētu iepirkties.

Harka bija jau pie dresētāja kulbas. Ronalds, kurš tika pieskaitīts pie uzņēmuma zvaigznēm, apdzīvoja viens pats pusi no telpas. Zēns nospieda rokturi un, tā kā durvis at­vērās bez pūlēm, iegāja iekšā. Viņš klusiņām aizvēra dur­vis aiz sevis un palika nekustīgi stāvam. Viņš stāvēja līdzās inspicientam. Uz nolaižamās gultas gulēja Ro­nalds — vēl arvien ar ķēžu kreklu mugurā. Viņš balstījās uz viena elkoņa. Līdzās gultā, kas kuru katru brīdi drau­dēja iebrukt, gulēja tīģeriene. Viņa bija uzlikusi vienu ķepu dresētājam uz krūtīm, turēja galvu izslietu gaisā un ļāva skurināt sev pakakli. Viņa bija samiegusi acis, un aste labsajūtā vēdinājās. Patlaban tā pagrieza galvu, jo dzirdēja ienākam Harku. Un reizē tās redzes lokā uzradās atkal Franks Elliss. Tīģeriene iešņācās uz viņa pusi. Cik lieliski zobi tai bija, spoži balti līdzās garajai, sarkanajai mēlei! Viņas šņākšanā bija jaušams mūžamežs un nakts.

Harka turēja galvu mazliet piešķiebtu un sānis uzlūkoja Franku Ellisu, kurš nebija garāks par zēnu. Elliss stāvēja nobālis, pat caurspīdīgs kā alabastrs. Likās, it kā viņa vaigos nebūtu ne pilītes asiņu.