L.VELSKOPFA ~ Henriha - IZRAIDĪTO CEĻŠ

Jaunais jātnieks manēžā nostādīja zirgu uz visām čet­rām un izjāja laukā.

Kalpotāji, klaunu joku pavadīti, izritināja lielo, sarkano paklāju. Lēkšus ielēca manēžā akrobāti, virpuļodami ap­meta gaisā salto uz priekšu un atpakaļ, lēca cits citam pāri, satvērās un veidoja piramīdas. Pats galvenais šai numurā bija temps, tikko skatītāji paguva aptvert, kas notiek, jau atklājās cits skats. Sekoja cirka jātniece, brīvā zirgu dresūra un «Skats skolā» ar mazo pērtiķīti. Ketijai vajadzēja klepot, jo viņa nedrīkstēja smieties tik skaļi, kā gribētos, par visu to, kā pērtiķītis Dolija izrīkojās pa skolu. Kad «skolotājs», kuru šai dienā tēloja vecais Bobs, beidzot apņēmās būt bargs, skolniece Dolija sēdēja viņam aizmugurē uz lielās tāfeles un atdarināja visas viņa pik­tās kustības.

— Piemīlīgi, bet pagalam nepedagoģiski, — piezīmēja Betijas tante pēc tam, kad gandrīz bija tiktāl aizmirsusies, ka iesmējās.

— Negribas ticēt, ka Ketija būtu spējīga šo skatu at­darināt, — Zamuels Smits viņu nomierināja, nepakustoties ne vaibstam sejā. Betijas tante pavērās viņā iesānis. Rei­zēm viņai nebija skaidrs, ko īsti Zamuels domāja.

Saziņā ar programmu, ko Finleja kungs bija dabūjis, pirms lielā pārtraukuma kā pēdējais numurs uzstājās «Lorda bērni». Kalpotāji ienesa pils fasādes un dārza skata dekorācijas. Ziemā, vissīvākās konkurences laikā, vecais Bobs bija patukšojis paša maku, lai piešķirtu savam nu­muram cienīgāku izskatu. Bērni ieradās atkal uz zir­giem — melnajiem un baltajiem. Visi nolēca no tiem; zēni bez citu palīdzības, abām meitenēm' kalpotāji patu­rēja kāpšļus. Meitenes nopogāja savu garo jājamo kleitu svārkus un tagad stāvēja zābaciņos ar atlokiem, garās mežģīņu biksītēs, ar blūzi un vesti mugurā, pēc auguma un izskata divas mazas «Ketijas», kamēr Duglass sevi pie­līdzināja lielākajam no abiem zēniem. Bērni pastaigājās dārzā, tur ieskrēja četri ēzeļi bez segliem, bez iemauktiem, un, vienai no meitenēm pamudinot, visi sakāpa ēzeļiem mugurā.

— Cik pareizs novērojums! — nopūtās Betijas tante. — Meitenes pastāvīgi ir kūdītājas, un zēni tāpēc iekrīt.

Nevienam ložā nebija laika pievērsties sieviešu psihes analīzei, jo ēzeļi uzsāka labi ievingrināto tiepšanos un bērni nekļūdīgi atvairīja katru izlēcienu.

— Laba ideja' un labi iemācīts numurs, nav šaubu, — sacīja atkal viens no trijiem kungiem septītajā ložā. — De­korācijai, protams, vajadzētu izskatīties pavisam citādai.

Ketijai un Duglasam, pašiem nemanot, aiz apbrīna pa­lika mutes vaļā. Manēžā viss noritēja kā pa diedziņu; ve­cais Bobs tēloja sašutušo tēvu, ieradās, staļļa puiši, tie tika nomesti, lorda četri bērni smējās, apsēdās ačgārni uz ēzeļiem un vienā mierā izjāja laukā. Pateikdamies par aplausiem, viņi ieradās atkal uz skaistajiem zirgiem, mel­najiem un baltajiem, uz kuriem tagad jāja bez segliem. Lielākais zēns atkal uzrāva zirgu pakaļkājās un turējās bez segliem, tikai piespiezdamies ar kājām.

— Vareni! — noteica Zamuels Smits skaļi.

Taču cilindru zēns ari tagad nenocēla.

— Viss ir tikai ārēji iemācīts, — čukstēja Betijas tante. — Patiesi laba audzināšana — kā tad lai nelaimīgie cirka bērai pie tās tiek!

Ketija no visa teikuma dzirdēja tikai divus vārdus: «bērni» un «nelaimīgie». Kāpēc šie bērni, kuriem tik trok­šņaini aplaudēja, būtu nelaimīgi? Kāda vispār bija viņu dzīve? Kāda izskatījās viņu dzīves īstenība, kad viņi pa­meta manēžu un izzuda no skatītāju acīm? Kā viņi bija iemācījušies šādus trikus?

— Tēt, — ieminējās Duglass savam tēvam, solīdajam Finleja kungam. — Es gribētu iepazīties ar šo zēnu! Vai var?

— Nekādā gadījumā, manu zēn! Artistu salašņas un mēs — tās ir divas dažādas pasaules. Zēns gan uzvedas kā lords, bet nav tas.

Duglass jau bija reiz saņēmis līdzīgu atbildi, kad tēvs bija viņu sastapis sarunā ar vienu no cietumniekiem, kuri tika nodarbināti dzirnavās. Toreiz zēns ilgi pārdomāja sa­ņemto atbildi. Šai reizē viņa iekšējā pretestība tēva no­stādnei vairs nebija tik krasa. Droši vien tēvam taisnība, jo dzīvē tieši tā ir. Taču no vēl vienas piezīmes šajā sa­karībā Duglass nespēja atteikties, citādi tā viņu noslāpētu.

— Ja viņa tēvs būtu īsts lords, tad varbūt viņš ar mani nesarunātos!

Duglass saņēma pļauku. Krietnais republikānis Finleja kungs pēc paraduma iesita ar plaukstas virspusi tik ātri, ka to neviens, izņemot Betijas tanti un Ketiju, nepama­nīja. Ketija nosarka Duglasa vietā. Zēns spītīgi savilka seju. Viņa domas tomēr klaiņoja brīvi, un tāpēc viņš iztē­lojās pavisam nejaušas un tomēr gaužām valdzinošas sa­tikšanās ar lorda bērniem.

Pārtraukums bija sācies, un viņam radās izdevība klusi­ņām sarunāties ar Ketiju. Tas bija brīnumjauki — kopīgi ar mazo meiteni izdomāt stāstus. Viņa tiešām bija savam vecumam jau ļoti prātīga, tā viņš secināja.

Betijas tante mēģināja sadzirdēt, kas bērniem čukstus pārrunajams. Trīs_ svešie kungi bija aizgājuši un Finleja kungs ienācis ložā, tāpēc tantes uzmanību saistīja saruna ar viņu.

Manēžā konferansjē paziņoja, ka starpbrīdī iespējams apskatīt zvērus. Zamuels Smits izmantoja šo izdevību, lai pamestu ložu. Viņš paņēma līdzi abus bērnus.

Tikmēr Betijas tante izprašņāja Finļeja kungu. Viņa, protams, bija ievērojusi, ka viens no «smalkajiem» kun­giem, ārā iedams, pazinis Finleja kungu un atturīgi laipni sveicinājis. Tātad Finlejam vajadzēja zināt, kas šie kungi ir!

— Viens ir kredītbankas pārstāvis, — Finleja kungs apslāpētā balsī skaidroja Betijas tantei. — Pēc dažiem aprautiem teikumiem, ko es uztvēru, protams, pavisam neviļus, ziemā banka ir šajā cirka uzņēmumā iesaldējusi kādu naudas summu, un banka grasās to atkal atdabūt. Otrs kungs, liekas, ir Lielā cirka B & B menedžeris, var būt, ka viņu interesē apvienošanās… vai arī dažus nu­murus grib izmakšķerēt. Kas bija trešais, es nezinu. Es viņu nepazīstu, un viņš arī bija iegrimis dziļā klusēšanā.

Pie Betijas tantes pārnāca arī Finlejas kundze. Ložā, kur viņa sēdēja, uz ceturtā, piektā un sestā krēsla bija piemetušās personas, kas, pēc viņas ieskata, nelikās tādas, kas pelnītu uzticību: viens vīrieša indivīds un divas zīmī­gas, bet nevarētu teikt, ka solīdas sieviešu personas. Ši­nīs pilsētās pie civilizācijas robežas nekur nevarēja jus­ties drošs no salašņām. Varbūt lielais drosmīgā izskata cil­vēks bija kaut kāds zeltracis, kuram trāpījies labs loms un kurš tagad bez liekām ceremonijām varēja sēsties ložā līdzās ģimenei, kam bija savi priekšteči. Finlejas kundze priecājās vismaz starpbrīdī tikt vaļā no šādas kaimiņu būšanas.

Patlaban tika uzstādīts lielais režģis plēsīgo zvēru nu­muram, kas paredzēts pēc starpbrīža, tika ienesti ķebļi plēsīgajiem zvēriem, noliktas savā vietā stīpas.

— Nezin vai tik trūcīgi režģi var mūs' nopietna uzbru­kuma gadījumā pasargāt no Bengālijas tīģera, Enn?

— Bet, protams, cienījamās lēdijas, — ierunājās starpā nekulturālais drosmīgā izskata cilvēks kaimiņu ložā, kaut arī neviens pie viņa nebija vērsies. — Un, ja kāds plēsoņa uzvestos nepiedienīgi, tad es to, daudz negudrodams, no­kniebšu. Esiet bez rūpēm!

Betijas tante izvilka no somiņas pudelīti ar odekolonu un samitrināja sev seju — mazāk aiz bailēm no plēsīga : jiem zvēriem, vairāk aiz nepieciešamības norādīt uzbā­zīgiem cilvēkiem, ka ieturama distance.