L.VELSKOPFA ~ Henriha - IZRAIDĪTO CEĻŠ

Šai grāmatā, kam virsraksts bija «Zvērkāvis», vīrs, vārdā Kūpers, stāstīja par sarkanādaino un bālģīmju kau­jām austrumu mežos un zemēs ap ezeriem, no kurienes tagad sarkanādainie jau sen bija padzīti. Pēdējā bildē bija redzams pie koka piesaistīts vīrs un tam pie kājām sakuri­nāts ugunskurs, tālāk kāds virsaitis un liels bars karotāju, vēl divas bālģīmju meitenes, kas sēž līdzās skaistai jaunai indiānietei, un aizmugurē, vēl vairāk aiz kokiem, zaldāti formas tērpos, kam rokā šautenes ar uzspraustiem dur­kļiem.

Kaut arī grāmata tūlīt pat piesaistīja Harkas interesi, viņš tomēr uzskatīja par savu pienākumu lūgt, lai vecais Bobs parūpējas par Ronaldu, un Bobs arī nekavējoties gāja turp. Harka palika ar tēvu divatā.

— Mums ir pietiekami laika, — sacīja Matotaupa. — Šodien tiks izpildīti visi numuri, programma ieilgs pāri pusnaktij, un būs vēl otrs starpbrīdis. Ļauj man ta­gad tev paskaidrot, kā mēs tēlosim. Esmu visu pamatīgi apsvēris. Sarkanais Dzims ir še. Viņš sēž sestajā ložā, tu viņu redzēji. Džims bija pie manis. Viņš grib Bizoņu Bila vietā uzstāties kopā ar mums, no tiem kovbojiem, kas vēl ir pie cirka, tikai daži kaut ko spēj. Ar tiem mēs strādā­sim. Vecais Bobs pastāstīja man, kas te grāmatā rakstīts un kas attēlots. Šo stāstu pazīst arī daudzi skatītāji. Kaut ko līdzīgu mēs notēlosim, tas patīk bālģīmjiem, un mums nebūs jāzaudē cieņa. Tikai beigās nenāk vis Garie Naži, bet grupa kovboju. Daži no viņiem un daži no mums no­krīt smiltīs. Tad kovboju vadonis ar diviem trijiem labā­kajiem no saviem ļaudīm cīnās ar mums, ar mani un tevi, un varbūt ar Dziedošo Bultu vai kādu citu dakotu grupas karotāju. Cīņas iznākums vēl nav nosakāms, gan redzē­sim, kas būs izveicīgāks. Mēs nenogalināsim cits citu un nesavainosim, bet šaudīsimies bez sava gala un mēģi­nāsim notvert cits citu ar laso un sasaistīt. Tiks sacelti lieli putekļi, būs daudz trokšņa, un viss vilksies ilgi. Kas notiks pēc tam, es tev vēl nevaru pateikt, bet turi acis un ausis vaļā un ievēro katru manu mājienu. Seko allaž man!

— Jā, tēvs. -

Cirka teltī, kuras brezents fiakts vējā viegli piepūtās, bija iestājusies lielu notikumu noskaņa. Ikviens bija ap­mierināts ar to, kas viņam par divkāršo ieejas maksu līdz šim tika sniegts, un tika gaidīts vēl kas labāks. Franka Ellisa vietnieks bija frakā tērpies zirgu dresētājs, kurš rudenī starpbrīdī bija mēģinājis Harku salīgt. Viņam šai dienā nekādas nepatikšanas nebija atgadījušās un, aizvie­tojot inspicientu, nekādi sevišķi pienākumi viņu nebija apgrūtinājuši. Priekšnesumi ritēja kā labi ieeļļoti rati pa iebrauktu ceļu. Pirmais īpašais vietnieka norādījums bija, lai visi kaut cik no darba brīvie staļļa puiši un cirka apkalpotāji uzturas gatavībā pie mietiņiem un virvēm, ar kuriem nostiprināta milzīgā telts. Vietējie iedzīvotāji, kas labi pazina laika apstākļus un vējus Misisipi upes augšgalā, bija pilsētā brīdinājuši no vētras.

Tikmēr manēžā iesoļoja ziloņi, tie atstāja iespaidu ar savu lielo augumu un spēku, apvienotu ar labsirdību un veiklību, un pārsteidza tieši ar šo kontrastu. Nevienam no dzīvniekiem nebija vairs ilkņu. Kāds programmas pie­teicējs paziņoja, ka «uz vispārēju vēlēšanos» klātesoša­jiem bērniem atļauta jāšana uz kamieļiem un ziloņiem. Biļetes dabūjamas dzīvnieku apskates kasē. Duglass ar vienu pašu nepārprotamu acu skatu paziņoja tēvam, ka jāšot uz ziloņa.

— Meitenei tā kaut kas neklājas, — sacīja Betijas tante Kētijai. — Tu arī tikai notrieptos vien.

Ketija nekad nedrīkstēja runāt pretī; runāt pretī vecā­kiem cilvēkiem ir tikpat nepiedienīgi kā jāt uz ziloņa. Meitene nedrīkstēja, cilvēkiem redzot, raudāt. Raudāt atklātībā vispār nav pieņemts. Tāpēc viņa klusēdama sē­dēja savā krēslā ar otro numuru, rokas, kā jau tas pienā­kas, salikusi klēpī, un gandrīz vai slāpa nost, tā viņu sma­cēja kamols kaklā. Lāči dejoja neaizrežģotā manēžā, tos vadāja aiz ķēdes, un tiem bija aizsieti purni. Roņi rotaļā­jās ar bumbu un balansēja to uz deguna. Uznāca atkal vecais Bobs un lika smieties pat Ketijai. Viņš bija manē­žas vidū iekārtojis sev istabu: galdu, krēslu un augstu skapi. Viņš tēloja zinātnieku. Domīgi staigādams, viņš, pēc tam kad bija lietojis lielu mutautu, neiebāza to vis kabatā, bet ļāva tam nokrist līdzās skapim. Pēkšņi viņam uznāca šķavas, viņš meklēja mutautu un lūdza bērnus viņam pa­teikt, kur viņš to nozaudējis. No visām pusēm atskanēja saucieni; arī vakara izrādē skatītāju vidū bija ne mazums meiteņu un zēnu. Viņš atkal pielika plaukstu pie auss, beidzot attapās, teica: «O! O! Tik tālu prom! Ļoti sarež­ģīti!» — un, atskanot vispārējiem smiekliem, sāka pie- vilkdamies rāpties augšā pa skapja šauro sānu, tad pāri skapim ar dubultu salto nolēca zemē, tieši līdzās mut­autam.

— O! O! Te jau tas ir! Pateicos!

Skatītāji smējās un aplaudēja.

— Kāpēc vienkārši, ja iespējams sarežģīti! — vācu va­lodā noteica kapelas diriģents pirmajam vijolniekam un pasmaidīja. Kapelas mūziķi bija no Aizpfalces, nabaga ļaužu bērni, kas paaudzēm ilgi pelnījās ar muzicēšanu.

Spēlēja nākošo valsi.

Kad no jauna iestājās starpbrīdis un līdz ar to Ketijai kritisks bridis, Zamuels Smits piecēlās, pamāja mazajai un paņēma viņu pie rokas.

— Lai zēns jāj, — viņš teica, — tas tev nemaz nav jā­redz. Tas ir tikai maziem bērniem, kas nekad nav sēdē­juši seglos. Paskaties — kādi sēdekļi tiek uzlikti? Tādos ari «lorda bērni» nekad nesēstos. Nāc, iesim abi vēlreiz apskatīt dzīvniekus.

Viņš sveicinādams uzsmaidīja Betijas tantei un aizgāja ar savu meitiņu, vienīgo visā pasaulē, ko mīlēja no visas sirds. Ketija bija pilnīgi ar tēvu vienis pratis. Žēl, ka Duglass nebija dzirdējis teikto, viņš jau bija ceļā uz kasi. Bet viņam nebija ne mazākā iemesla būt iedomīgam tāpēc, ka ļausies piekabināties sēdeklī pie ziloņa, gluži kā gro­ziņš ar rokturi Betijas tantes elkonī.

Kad Smits ar Ketiju bija iznākuši no telts, viņš negāja viš pie dzīvnieku skates kases, kur bija rindā sastājušies zēni un meitenes, bet palika brīdi stāvam un ļoti nopietni sacīja savai mazajai meitai:

— Ketija, man kaut kas ar tevi pārrunājams, un es sa­gaidu, ka tu izturēsies kā liela meitene. Tu jau zini, ka šeit, cirkā, ir pieteikta uzstāšanās ar indiāņu trupu. Es neko daudz nedodu par šādām kliedzošām reklāmām. To­mēr plakāti apgalvo, ka visa trupa esot siu dakoti, un tas man jānoskaidro. Mums jāizturas kā detektīviem, mums abiem, un nedrīkstam palaist garām ne mazāko iespēju kaut ko uzzināt par tavas mīļās vecmāmiņas likteni.

Kad Ketija dzirdēja tēvu tā runājam, nepiepildītā vē­lēšanās aizslīdēja no viņas, kā noslīd kapuce, kas pēkšņi atpogājas un nobrūk no pleciem, un viņa bija atkal tā pati mazā lielā meitene, kas tikai pirms pusotra gada bija pār­dzīvojusi vientuļajā fermā nāves bailes.

Smits devās prom uz direkcijas kulbu, kur strupi un pa­vēloši paziņoja vienam no kalpotājiem, kas pie viņa pie­steidzās, ka viņam jārunā ar kādu no direkcijas; tā kā to­brīd visi bija ļoti aizņemti, tad kulbā nebija neviena cita kā vien Elliss, pie kura Smitu arī aizveda.

Zamuels Smits pieklājīgi sveicināja un, turēdams Ketiju pie rokas, aplūkoja apmēram četrdesmit gadus veco cil­vēku, kurš stāvēja viņam pretī. Elliss bija nupat kā nosku-

vies, mugurā spodrs krekls un mati ar pomādes palīdzību gludi nosukāti. Seja gaļīga, bāla, neizteiksmīga. Pirkstā tam bija pārmērīgi liels zīmoggredzens. Bāli zilo acu ska­tiens klīda tramīgi apkārt.