L.VELSKOPFA ~ Henriha - IZRAIDĪTO CEĻŠ

Harka iegāja mazajā telpā, kurU viņš apdzīvoja kopā ar tēvu, un tur arī sastapa Matotaupu. Zēns nometa nost jātnieka tērpu, noņēma grimu, atraisīja matpīnes, lai tās atkal brīvi krīt pār pleciem, un ielēca šūpuļtīklā, kur saritinājās kā ezis, kas visiem rāda tikai savas adatas. Jau nedēļām ilgi viņu katru reizi pēc izrādes ar ēzeļiem māca slikts garastāvoklis. Ezefi viņam nelikās vairs komiski, bet smieklīgi un paša apģērbs muļķīgs. Jāšana ar segliem un kāpšļiem prasīja piepūli un lielu uzmanību, jo to vaja­dzēja apgūt no jauna, šāds jāšanas veids prasīja gluži ci­tādu līdzsvarošanu un citādu kontaktu ar zirgu nekā jā­šana bez segliem, pie kādas viņš bija pieradis. Pēc tam kad numurs ar ēzeļiem bija bez gala mēģināts un pilnīgi noslīpēts, viņam negribējās vairs neko par to zināt. Likās pretīgi katru dienu atkārtot vienu un to pašu, un, kad cilvēki šinīs bālģīmju smirdīgajās pilsētās aplaudēja «lorda dēlam», viņš vismīļāk būtu norāvis cilindru, lai pierādītu, ka viņš ir virsaiša dēls un viņa vieta ir prērijā.

Šodien konfliktam kaut kādā veidā jāatrisinās, tikai Harka vēl nezināja, kā. Tēvs nebija neko vairāk teicis par to, ko nodomājis izrādes beigās uzsākt.

Tagad viņš sacīja:

— Sagatavojies, Harka Kramakmen, un aizej pie Ro­nalda! Tu esi viņam vajadzīgs.

Tas bija patīkams uzdevums. Harka uzvilka savas ādas bikses, apāva mokasīnus un skriešus aizmetās uz dresētāja kulbu. Tur ieejot, viņš redzēja, ka situācija nebija mainī­jusies. Ronalds patlaban neveikli centās ar vienu roku aizdedzināt lampu. Roka vēl sāpēja no gūtā sitiena ar ķepu mēģinājuma laikā. Franks Elliss stāvēja atslējies pret sienu. Sviedri viņam uz sejas bija paguvuši nosusēt.

— Harij, — Ronalds teica, — pēc divdesmit minūtēm sāksies mans priekšnesums. Es uzstāšos pavisam jaunā veidā, tā būs improvizācija. Es šodien visu pamatīgi ap­svēru, jo beidzot man reiz bija laiks un miers, un es to izklāstīju arī Ellisa kungam. Viņš, liekas, ir ar visu vienis prātis. Aizvelc tagad te, kājgalī, manai guļvietai priekšā aizkaru, lai Tigra vairs neredz Ellisa kungu. Tiklīdz aiz­kars būs aizvilkts, lai Franks Elliss tūlīt pat pazūd pa dur­vīm un pēc iespēļas nekur nerādās, kur Tigra varētu viņu manīt. Citādi es negalvoju par sekām. Uz dzīvnieku vairs nevar nemaz paļauties, to panākusi nevienādā apiešanās, uz ko mani pēdējos gados piespieda. Esmu to paskaidro­jis Ellisa kungam. Arī cilvēks kļūst ļauns, ja brīžiem to glāsta un brīžiem tam uzbļauj. Tas tā — starp citu. Kad Franks Elliss būs paglābies drošībā, parūpējies, lai, atska­not pirmajam zvanam, šeit apkārtnē visi pazustu, arī staļļa puiši. Tad es viens pats aizvedīšu Tigru uz režģu eju.

— Labi.

Harka aizvilka aizkaru tik mierīgi, it kā mājā vērtu ciet telts ieeju. Tigra uzmanīgi vēroja zēnu, bet nepakustējās.

Tai pašā laikā, izmantodami starpbrīdi, Zamuels Smits ar Ketiju un Duglasu bija ceļā uz dzīvnieku apskati. Tik­līdz visi trīs bija tikuši laukā no Betijas tantes un Finleja kunga redzes loka, tā bērni, vairs neslēpdami savu prieku, trokšņaini pateicās. Vispirms viņi iēgāja staļļa teltīs, kur stāvēja ziloņi, kamieļi, ēzeļi un zirgi. Smits interesējās par zirgiem, un staļļa puisis, kurš bija kā negudrs smējies par Franka Ellisa iekrišanu, pamanījis labi ģērbto tēvu ar abiem bērniem, bija gatavs pakalpot ar izziņām. Viņš ce­rēja uz dzeramnaudu, jo bija saņēmis tikai niecīgu daļu no savas nopelnītās algas. Smits viņu mēreni atalgoja un galvenokārt gribēja kaut ko dabūt zināt par indiāņu trupu. Par to puisis neko daudz vis nezināja teikt. Viņš tikai daudzināja, ka noslēguiņa numurs šai vakarā nori­tēšot «vēl nedzirdēti un sensacionāli».

Ketija kautri apvaicājās, kur patlaban esot «lorda bērni».

— Nožēloju, mazā jaunkundz, nožēloju, bet direkcija stingri aizliegusi artistiem izrādes laikā sarunāties ar ap­meklētājiem.

— Šeit valda patīkami stingra kārtība! — Smits atzi­nīgi noteica.

— Tā ir gan, mans kungs, tā ir gan. To panācis Ellisa kungs, mūsu inspicients. Viņš redz visu un neko. Es gribu teikt, ka parasti redz visu, bet šodien neko.

Smits izbrīnā paplēta acis, jo pēdējais teikums viņam šķita nedaudz juceklīgs un nesaprotams. Viņš pameta puisi, kurš viņam sāka likties pārāk pļāpīgs, un aizgāja ar bērniem pie būra ar pērtiķīti, kas noskumis sēdēja, ierā­vies kaktiņā, jo šajā pavasara naktī Misisipi augštecē vi­ņam bija pārāk auksts. Lauvu un tīģeru sprosti bija jau pa lielu gabalu nožogoti no publikas. Izrādei pēc pārtrau­kuma vajadzēja sākties ar plēsīgajiem zvēriem.

Skatītāju telpa atkal ļaužu pilna. Klusināta, gaidu pilna sarunu murdoņa pildīja lielo telti. Mūzika sāka grandēt mežonīgus ritmus. Pa. mazajām sprosta durtiņām manēžā ienāca Ronalds un rūpīgi aizvēra tās. Palīgi pie sprosta ejas un divi vīri ar ūdens šļūtenēm jau stāvēja savās vietās.

Dresētājam bija mugurā fantastisks apģērbs, kam vaja­dzēja atstāt eksotisku iespaidu. Kreiso plecu un krūtis sedza imitēta leoparda āda. Pie platas ādas jostas aizkabi­nāta pātaga un pistole. Sandaļu siksnas krusteniski sasie­tas līdz ceļgaliem. Delnas locītavas un apakšdelms apsai­tēti ar aizsargšinām. Galvā dresētājam bija ķivere ar spalvu kušķi galā. Režģu ejas sākumā, aiz lūkas, ar sa­vām dzintardzeltenajām acīm jau glūnēja Tigra. Viņa skrāpēja ar ķepām režģi un, kad to parāva augšā, < aši ieskrēja manēžā. Viņai pa pēdām sekoja otrs tīģeris un ar mazu atstarpi visi četri lauvas. Lauvas^ paši — bez aici­nājuma mierīgā garā uzlēca uz saviem ķebļiem. Tie šādi parādīja, ka ir labi pieradināti un dresēti. Visi trīs kungi septītajā ložā sarauca pieres, visi trīs vienlaikus, kaut arī aiz dažādiem iemesliem.

Tigra bija palikusi stāvam un šaubīdamās paskatījās visapkārt. Astes galiņš lēnītēm kustējās.

— He! Tigra!

Ronalds kā gladiatora sveicienā pacēla kailo roku. Tī­ģeriene tūlīt pat sarosījās un, ar vienu lēcienu pārvarējusi apmēram piecu metru attālumu, bija pie dresētāja, ko ar lēciena sparu un savu svaru pagāza gar zemi. Publikā at­skanēja baiļu pilns kliedziens. Tīģeriene un cilvēks val­stījās manēžas smiltīs; dzīvnieks bija apkampis cilvēku ar savām ķepām. Beidzot Ronalds klusi, nekustēdamies gu­lēja uz muguras zem milzīgā plēsoņas kaķa, nenovērsdams acis no tīģera acīm.

. No solīdo kungu pierēm nozuda krunciņas.

Mūzika apklusa. Valdīja nāves klusums.

Ar pavisam pēkšņu kustību, uz kura neviens nebija sa­gatavojies, Ronalds atsvieda tīģerieni, kas bija nagus ievilkusi, sānis. Divos lēcienos viņš bija pie ķebļa, ar rā­vienu jau uz tā un līdakas lidojumā cauri stīpai, kas bija piestiprināta pie turekļa. Viņš nonāca lejā uz rokām, ap­meta salto un cieši nostājās uz kājām, kad Tigra, nonie­cinādama ķebli, garā stiepienā, augstu uzlēkdama, izslī­dēja cauri tai pašai stīpai. Kad viņa nonāca smiltīs, Ro­nalds tikai pašā pēdējā sekundes daļā paguva pašauties sānis.

— Tigra! — viņš, laipni paslavēdams, uzsauca.

Dzīvnieks pagāja kādu metru sānis un notupās zemē.

Manēžas otrā pusē šņāca tīģeris. Tā šai vakarā bija pirmā skaļā šņākšana un pilnīgajā klusumā skanēja baismīgi. Augšup uzrautās lūpas atsedza, tīģera ilkņu zobus. Ketija un Duglass nobāla. Tīģeriene atradās, no viņiem tikai pāris metru attālu, kaut arī aiz režģa. Betijas tante piespieda mutautiņu pie mutes. Uztraukumā viņai bērni nebija prātā.