L.VELSKOPFA ~ Henriha - IZRAIDĪTO CEĻŠ

— Es pajautāšu tēvam, — atbildēja Harka, kā to Garais Šķēps bija sagaidījis.

Klauns atkal skumji pavērās ar savām bērnišķīgajām acīm jaunajā indiānī.

— Vai tu negribi piedalīties manā jaunajā numurā?

— Arī to mēs redzēsim.

— Vai tu proti lasīt un rakstīt?

— Jūsu rakstu zīmes ne. Tikai mūsu bilžainās zīmes.

— Es varētu tev daudz ko iemācīt, zēn. Vai tu esi jau kādreiz redzējis atlasu?

— Nē.

— Nāc līdzi manā kulbā. Šeit mēģinājumos vairs nekā jauna nebūs. Mums šodien jāsniedz nevis divas, bet trīs izrādes, lai tiktu pie naudas. Kulbā es parādīšu tev Ame­rikas karti.

Harka un Garais Šķēps gāja līdzi laipnajam un domīga­jam cilvēkam. Viņš ieveda tos savā cirka kulbas istabā, kas bija praktiski iekārtota un kur valdīja priekšzīmīga kārtība. Uz plaukta gulēja dažas grāmatas, viena no tām bija atlass.

— Mani sauc par Bobu, — paskaidroja klauns. — Lai tu zinātu, kā mani uzrunāt! Un kā tevi sauc?

— Harijs?

— Harka!

— Labāk jau «Harijs», tas man padodas vieglāk. Paska­ties, te ir karte! — Viņš atšķīra atlasu un sāka skaidrot. Tā kā viss bija atveidots zīmējumā, tad Harka saprata re­dzēto apbrīnojami ātri. Viņš vaicāja pēc Melnajiem kal­niem, sameklēja kalnus, kur mājoja viņa draugs ērglis, un tad jau pats parādīja Niobraru, kuru dakoti sauca par Miniatajika-vsakpala. Viņš apvaicājās par cirka ieplānoto maršrutu un meklēja apvidu, kur apmetušies melnkājainie indiāņi. Garais Šķēps interesējās par rezervāta novieto­jumu, no kura tas bija ticis laukā.

Kad Harka kopā ar Garo Šķēpu beidzot atgriezās vies­nīcā, tur viņus negaidīja nekādas labas ziņas. Gleznotāja stāvoklis bija pasliktinājies, un ārsts, kuru viesnīcas īpaš­nieks bija ataicinājis, nevēlējās uzņemties atbildību. Viņš ieteica gleznotājam tūlīt pat paņemt pajūgu un doties uz kādu lielāku pilsētu ar labi iekārtotu slimnīcu, jo esot iespējams, ka nepieciešama operācija. Liekoties, ka esot sastrutojums. Gleznotāju mocīja skaudras sāpes, un viņš nolēma sekot ārsta padomam. Viņš lūdza Garo Šķēpu pa­gādāt labu atsperu karieti un četrus spēcīgus zirgus, jo saimniekam vien viņš šinī lietā neuzticējās. Garais Šķēps nekavējoties aizsteidzās. Viņš likās ļoti satraukts.

Pārsteidzoši, bet Džims bija savu rēķinu pats samaksā­jis, ieskaitot visus dzērienus, kurus pasūtījis krogā, un tad, īsi atvadījies no Matotaupas un gleznotāja, aizceļojis nezināmā virzienā. Pirms tam viņš bija vēl aizrādījis, ka esot cirkā ieguldījis nedaudz skaidras naudas un varot Matotaupam vienīgi ieteikt tur pa ziemu pieņemt labi at­algotu nodarbošanos. Viņš esot direktoram aizrunājis abiem indiāņiem izdevīgu līgumu un kādreiz pa ziemu vēl iegriezīšoties paskatīties, kas notiekot šai uzņēmumā. Lī­guma uzmetums atradās pie gleznotāja. Svarīgākais no­teikums tanī bija, ka indiāņiem iepriekš izmaksājama zi­nāma summa.

— Cik savāds cilvēks, šis Džims, — sacīja gleznotājs. — Tik neizprotams.

Kad Garais Šķēps atgriezās un slimais vēl gribēja kādu stundu pagulēt, iekams uzsākt nogurdinošo ceļojumu, Ma- totaupa un Harka iegāja savā istabā. Viņi no jauna atgū­lās gultās, un zēns klusītēm un skopiem vārdiem pastāstīja tēvam visu, ko bija pieredzējis mēģinājumā.

Pēc tam viņi divas stundas mierīgi nogulēja uz savām vilnas segām un kopīgi visu pārdomāja. Tā tiešām bija ko­pīga domāšana, jo izrietēja no tiem pašiem priekšnoteiku­miem un raisījās no tām pašām izjūtām un priekšstatiem. Pēc divu stundu klusēšanas Matotaupa sacīja:

— Ne jau tev viņš jānogalina. Tu esi zēns. Es viņu no­galināšu, tiklīdz uzkritīs un atkal nokusīs sniegs. Hau.

Stundu vēlāk Garais Šķēps pasauca abus dakotus. Ka­riete jau gaidīja pie durvīm, un gleznotājs gribēja atvadī­ties. Slimība aizņēma visas viņa domas un biedēja. Viņš norija zāles, ko ārsts bija viņam parakstījis, un uzdzēra virsū pusglāzi ūdens. Valdīja nomākts garastāvoklis, kā tas mēdz būt, kad izjūk paredzētie nodomi.

— Manu solījumu, protams, šis nelaimīgais pavērsiens negroza, — sacīja gleznotājs. Viņš nervozi raustīja savu gaišo bārdu. — Pa ziemas laiku jūs esat mani viesi, Mato­taupa un Harka. Mēs nevaram kopīgi ceļot pa štatiem, un es nevaru jūs simtiem reižu skicēt un gleznot, kā biju no­domājis. Bet man pieder neliela māja piekrastē, un tur jūs varat palikt, līdz es — cerēsim — atkal būšu pavisam Ve­sels. Tāpēc es jūs lūdzu, turiet savus zirgus gatavībā un jājiet līdzās manai karietei, kā to darīs ari Garais Šķēps. Drošāku pavadonlbu es nevarētu vēlēties.

— Garais Šķēps būs tev pietiekama apsardzība, un mēs negribam tevi apgrūtināt, — atbildēja Matotaupa ar vi­ņam piemītošo cieņu. — Mēs paliksim pie cirka. Tur ir dakoti, ar kuriem varam saprasties. Mēs piemācīsimies vēl šo to klāt pie tā, ko esam līdz šim apguvuši, un redzē­sim daudzas pilsētas. Bālģīmji nevar ar mums apieties kā ar suņiem, jo viņiem mums iepriekš jādod nauda, ar kuru mēs arī vieni paši varam doties tālāk.

Gleznotājs iebilda, bet vārgi, jo viņu māca sāpes un zirgi mīdījās mājas priekšā.

— Tā ir otrā reize, kad mēs atvadāmies, — viņš beidzot teica. — Pēc pirmās reizes mēs brīnumainā veidā nejauši atkal satikāmies brīdī, kad tava palīdzība, Matotaupa, bija ļoti nepieciešama. Ja mēs tagad, atkal šķiramies, kā tu esi nodomājis, tad es lūdzu atvadoties pateikt man kādu savu vēlēšanos!

Matotaupa izvilka no kabatas zelta oli, ko Harka bija atradis upmalā pie Melnajiem kalniem un ko Matotaupa, lai paslēptu, bija norijis.

— Šis spožais akmentiņš ir atkal te, — viņš teica. — Es gribētu to uzdāvināt Garajam Šķēpam viņa kakla rotai. Man nav labi turēt zeltu pie sevis.

Garais Šķēps paņēma zelta oli klusēdams, kā indiāņi mēdz saņemt dāvanas. Tad viņš nodeva Matotaupam ne­lielu, smagu naudas maku.

— Tāllidojūma Putns un es, Garais Šķēps, jau baidījā­mies, ka jūs pametīsiet mūs tagad. Šis te ir atvadu svei­ciens, ko mēs abi jums abiem dāvinām. Lai notiek, ka jūs gūtu vēl daudz slavas un jūsu vārdus prērijā un Klinšu kalnos, un bālģīmju pilsētās daudzinātu kā drosmīgu un taisnīgu karotāju vārdus. Es esmu runājis, hau.

Atbalstījies pret Matotaupu un Garo Šķēpu, gleznotājs gāja lejā pa kāpnēm, labi barotie zirgi karietes priekšā nepacietīgi mīdījās. Gleznotājs iekāpa, tika ievīstīts se­gās un ērti nosēdināts mīkstajā sēdeklī. Ceļa somas jau bija novietotas. Garais Šķēps iedeva viesnīcas saimniekam un kurpju spodrinātājam vēl dzeramnaudu un, Matotau­pam dzirdot, atkārtoja, ka par istabu un barību abu in­diāņu zirgiem samaksāts vienu nedēļu uz priekšu.

Visapkārt bijā sastājušies ziņkārīgie; dažiem vajadzēja palēkt sānis, jo kučiera pātaga nopliukšķēja un četrjūgs sāka ātri rikšot. Pakavi aizdipēja.

Garais Šķēps palaida savu zirgu auļos līdzi un veda glez­notāja zirgu aiz pavadas. Mūļi bija pārdoti viesnīcas īpaš­niekam.

Matotaupa un Harka vēl brīdi nolūkojās braucējiem no­pakaļ. Kučierim līdzās sēdēja smagi apbruņojies pava­donis.

Kad abi dakoti atgriezās istabā, Matotaupa atvēra maku. Tanī bija zelta un sidraba dolāri. Harka nopētīja uz mo­nētām iespiesto attēlu. Tas bija ērglis, kas turēja nagos zaru un zibens šautru.

— Pērkonputns!

Abi dakoti nenožēloja savu lēmumu palikt te. Lielākais šķērslis, pats pirmais pārvaramais šķērslis bija viņu ne­spēja tekoši sarunāties ar bālģīmjiem. Viņi gan saprata jau daudz no tā, kas tika angliski teikts, daudz vairāk, nekā ļāva citiem noprast. Tikai trūka iespējas vingrināties sarunā. To vajadzēja vispirms un galvenokārt apgūt, lai varētu stāties pretī tiem, no kuriem nebija gaidāma ne­kāda draudzība.