L.VELSKOPFA ~ Henriha - IZRAIDĪTO CEĻŠ

Dresētājs lika sev no jauna pasniegt liesmojošo stīpu, pārdroši metās ceļā tīģerienei un izšāva.

— Tigra!

Dzīvnieks, šāviena sabiedēts un lodes skarts, izslīdēja cauri stīpai. Otrs tīģeris augstu palēcās gar režģi un ieķērās ar nagiem augšējā šķērsī. Sašūpojās viss režģis. Skatītāji šausmās iekliedzās, draudēja izcelties panika. Inspicients nemanot pamāja. Tīģeri skāra ūdens strūkla, un dzīvnieks tai pašā brīdī nokrita lejā. Skatītāji atvilka elpu. Kādu sievieti, kas raustījās krampjos un kliedza, kalpotāji neuzkrītoši izveda laukā.

Dresētājs, kurš tagad bija nodrošināts pret pārējiem dzīvniekiem, piespieda tīģerieni aiziet uz nolēcienā vietu. Viņš bija nolicis sānis pātagu un kārti un darbojās ar pistoli un liesmojošo stīpu. Dzīvnieks paklausīja un ne­gribīgi lēca, kā paredzēts. Tūlīt pēc tam tas jau stāvēja pie izejas lūkas.

Uzbangoja piekrišanas vētra.

Harka redzēja,, ka dresētājs bija pārguris. Viņš tikko turējās kājās, tomēr palika stāvam manēžas vidū, klanījās un pateicās par aplausiem un piekrišanas saucieniem, ka­mēr kalpotāji no ārpuses atvēra lūku uz režģoto eju. Plē­soņas rikšoja laukā. Kalpotāji no augšas bakstīja ar spie­ķiem cauri režģiem, lai dzīvniekus pamudinātu.

Ari skatītāju vidū daudzi slaucīja sviedrus no pieres. Lielo režģi nojauca, un dresētājs, arvien vēl pateikdamies, devās prom. Ieskrēja klauni un dzina jokus. Harkam smiekli vairs nebija prātā. Viņš apņēmās nākošajā dienā aiziet u^ dzīvnieku skati un palikt ilgu laiku pie tīģeru sprosta.

Sekoja pēdējie akrobātikas priekšnesumi uz stieples un trapeces. Zēns jutās pārsteigts, redzot, kādu veiklību cil­vēkam iespējams sasniegt. Gadījās, ka reiz vingrotājs uz stieples nejauši paslīdēja, bet vēl paguva ar roku pie­ķerties, tāpēc nenogāzās lejā.

Beidzot pienāca laiks noslēguma numuram. Bija jau pusnakts. Skatītāji tērgāja, smējās, ēda saldumus un dzēra. Harka nogaidīja, vai cilvēks frakā parādīsies vēlreiz, tad viņš saņemtu noraidošu atbildi. Matotaupa bija savu vārdu teicis, un viņa lēmums nebija grozāms. Vai mednieks, vārdā Bizoņu Bils, parādīsies? Vai viņš vispār bija atgrie­zies? Par šo cilvēku Harka interesējās vairāk nekā par kungu frakā, jo, lai gan tas savus skaistos zirgus lieliski dresēja, tomēr ar prēriju tam nebija ne mazākās saskares. Turpretī no Bizoņu Bila dvesa vēja un tālumu elpa, at- j ausma par brūn vilnaino baru, kas auļos uzvirpināja gaisā smiltis. Nevis manēžas smiltis, kas jauktas ar zāģu skai­dām, bet smilšu mākoņi pār prēriju. Harka atcerējās bul­tas, kuras bija sabadījis bizoņa mugurā. Kopš tā laika viņam nebija vairs bijis' izdevības dzīties pakaļ kādam bi- zonim. Tagad bija rudens, lielo medību laiks. Bet viņš, Harka, sēdēja šeit teltī, kur nejuta vis bizoņu dvaku, bet staļļu smaku..

No manēžas durvīm pa loka eju aiz ložām nāca kāds cilvēks un apstājās pie ložas, kur sēdēja Harka. Zēns to dzirdēja gan, bet tīšuprāt neatskatījās, jo te nevienam nebija jādomā, ka viņš tam pievērš .uzmanību. Pienācējs nebilda ne vārda, pagriezās un aizgāja atpakaļ pie ma­nēžas izejas un ieejas. Harka, pavēries viņam nopakaļ, redzēja, ka viņam bija mugurā kovboja apģērbs.

— To mēs aizbaidījām, — sacīja Garais Šķēps. — Tu, mans vecākais brāli Tāllidojuma Putns, biji laikam viņam pārāk grezni ģērbies, Matotaupa pārāk lepns un Harka pārāk iecirtīgs. Viņi uzstāsies ar savu priekšnesumu bez mums.

— Bizoņu Bils tas nebija, — Džims konstatēja. — Ja viņš pats būtu atgriezies, bet pie mums šeit atsūtījis tikai kādu šķielaci kalpu mūs nopētīt, tad lai viņš necer, ka mēs uz šī āķa uzķersimies.

Atnācējs bija tikko pazudis manēžasJeejā, kad jau ka­pela atskaņoja tušu.

Iekšā ieauļoja grupa kovboju. Džims, kā paradis, plauk­šķināja. pa ciskām un auroja:

— Bizoņu Bil! Bizoņu Bil!

Nezin vai kādam no skatītājiem bija pazīstams šis vārds, kas pēc dažiem gadiem kļūs varen slavens, bet ar Džima izsaucienu pietika, lai visus pārliecinātu, ka šis vārds jāpazīst, ja grib būt lietpratējs robežas un mežonīgo Rietumu jautājumos, tāpēc dažas jaunu ļaužu grupiņas tūlīt piebiedrojās:

— Bizoņu Bil! Bizoņu Bil!

Jātnieks kovboju priekšgalā, kuram šie saucieni bija domāti, bija lepni uzcirties — drēbes no vissmalkākās ādas, kājās garie zābaki ar atlokiem, un galvā cepure ar platām malām. Viņš māja sveicienus ar roku kā žēlīgs karalis savā karaļvalstī. Harka vēroja viņa seju. Tā bija skaista, šaura, deguns stipri izliekts, acis zilas. Viņam bija bārda, bet citāda nekā gleznotājam, tā auga uz zoda, un tad vēl ūsas. Ko tik tie bālģīmji visu neizdomā! Kovboji Bizoņu Bila vadībā sāka demonstrēt savu jāšanas māku. Nebija nekā tāda, ko Harka nezinātu, bet viņi jāja tie­šām labi un šāva droši. Indiāņi nebija redzami.

Ar vispārēju troksni, pakavu dipoņu, zirgiem slejo- ties pakaļkājās, ar šaušanu un klaigāšanu izrāde beidzās. Publika dāsni aplaudēja.

Tiklīdz kovboju trupa bija prom, piecēlās arī skatītāji un spiedās uz izeju.

Pieci ložā sēdētāji palika sēžam un nogaidām, kamēr pūlis būs aizplūdis. Lampas jau tika dzēstas, kad arī viņi beidzot, iedami cauri tukšajai teltij, izkļuva laukā. Pēc lielās ļaužu drūzmas, mūzikas, trokšņa un visiem uztrau­kumiem tumšā telts, klusums un tukšums likās gluži ne­ierasti. Manēžā staļļu puiši slaucīja uz lielām lāpstām mēslus kopā ar zāģu skaidām.

Laukā šur tur pulciņos stāvēja cilvēki. Lielākā daļa vēl negribēja iet mājās, bet iegriezties krogos. Sievas strī­dējās par to ar vīriem. Bērni bija noguruši. Daži, mazākie, brēca.

Pēkšņi izcēlās tracis, kas visus apklusināja. Kāds, balsij aizraujoties, sauca policiju. Tūlīt pat cilvēki metās turp. Saskrēja pūlis.

— Tas man jāredz! — noteica Džims un pazuda burzmā. Abi dakoti un gleznotājs ar Garo Šķēpu palika stāvam un gaidām pie ieejas cirkā. Vēl neviens nesaprata, kas ir atgadījies.

Drīz Džims smīkņādams atgriezās:

— Izlaupīta kase! Tas tik ir joks, manas dāmas un kungi, vienreizēji, neiedomājami, kaut kas nebijis, jo nav palicis pāri neviens penijs. Nudien, vakara lielākā sen­sācija!

— Kur ir kasiere? — apjautājās gleznotājs.

— Nu, aizmukusi! Ko tad tu domāji? Atklājies, ka šī ir tāla lidojuma putniņš.

— Tātad viņa nav nogalināta?

— Kur nu! Nevajag vienmēr domāt to ļaunāko. Reizēm iziet arī citādi. Bet šis ir bijis vērtīgs ķēriens, par to nav šaubu. Pēc plēsīgo zvēru numura viņa bija jau izpārde- vusi četriem vakariem un trim pēcpusdienām. Tāpēc vien, ka cilvēki laukā dzirdēja rēkoņu un gribēja sev nodrošināt sensacionālo skatu nākošajai dienai.

Tad viss ienākums par četrām dienām ir prom?

— Visa nauda.

— Vai tad šī sieviete bija viena pati kases ratos? Ne­viens to neapsargāja?

— Pamatīgi apsargāja, protams. Kur nu, tādā pilsētā kā šī! Bet šie skatījās un klausījās vairāk uz to, kas no­tiek ārpusē. Kurš gan liēkas zinis, ja kasiere iziet brīdi laukā! Grābienam kasē, protams, vajadzēja būt zibenīgam. Iespējams, ka sardzi viņa bija uzpirkusi.

— Kā tagad cirks baros dzīvniekus, ar ko maksās cil­vēkiem, par vietu… nezin vai uzņēmumam ir bankā re­zerves?

— Kas man par daļu. Vai iesim uz viesnīcu?

Mazā grupa devās atpakaļceļā. Galvenā iela bija ļaužu pilna, te valdīja gandrīz lielāka rosība nekā dienā un vai­rums veikalu vēl arvien bija vaļā.