L.VELSKOPFA ~ Henriha - IZRAIDĪTO CEĻŠ

Kad Harka kopā ar tēvu atkal bija mazajā viesnīcas istabā atgūlušies uz vilnas segām, viņam gandrīz vai galva griezās riņķī. Bet viņš centās ātrāk aizmigt, jo nāko­šajai dienai viņam bija padomā daudz iešanu. Harka gri­bēja aiziet ne vien pie tīģeru būra, bet arī pārliecināties, vai indiāņi ieradīsies vai ne. Par kases aplaupīšanu viņam bija pašam savas domas, bet tās viņš neatklāja pat tēvam.

Naktī viņš gulēja slikti-— nevis tāpēc, ka būtu sanervo­zējies, bet viņu nomāca istabas gaiss, pie kā viņš nebija pieradis. Harkam šķita, ka pilsētā, viscaur pretīgi smako, bet visneciešamāk slēgtās telpās.

Nemiers mājā pamodināja viņu vēl pirms rītausmas. Viņš dzirdēja, ka pie kaimiņu istabas durvīm, kur gulēja gleznotājs un Garais Šķēps, stipri klauvēja, izdzirda īgno un nogurušo gleznotāja balsi, tad smagus soļus līdzās un divējas skarbas balsis. Pēc kāda laika balsis kļuva rā­mākas — un divi vīri, smagi sperdami soļus, gāja prom. Nudien, neviens baltais neprata iet klusiņām.

Tūlīt pēc tam gleznotājs un Garais Šķēps ienāca pie abiem dakotiem. Gleznotājs saprata, ka indiāņi būs dzir­dējuši troksni viņa istabā, un sāka tūlīt stāstīt,

— Bija ieradusies policija. Džimu, protams, bija re­dzējuši mūsu ložā kopā ar sprogaino gaišmati kasieri, un aizdomas krita uz viņu. Policija vaicāja, ko es par Džimu - zinot. Es nevarēju neko vairāk pateikt, tikai to, ka sīku­mos viņš labprāt blēdās, lai tiktu pie dažiem dolāriem, bet nopietnos gadījumos sniedzis mums visai iespaidīgu palīdzību Bezzobu Bena baigajā miteklī. Starp citu, kā es dabūju no policijas zināt, Džims varējis uzrādīt kādā mazā privātā bankā šeit, pilsētā, diezgan ievērojamu kontu. Tāpēc policija izsvītrošot viņa vārdu no aizdomās turēto noziedznieku saraksta.

— Vai Džims ir šeit, mājā?

— Viņš sēžot lejā, krogā, un visus apdzirdot. Krodzi­nieks esot viņam tāpēc labvēlīgs. Rēķins aug. — Glezno­tājs ironiski smaidīja. Viņš varēja iedomāties, ka šis rē­ķins tiks ieskaitīts viņa, nevis Džima kontā.

Miegs nu vairs nebija prātā. Garais Šķēps un abi da- koti pasūtīja sev istabā bagātīgas brokastis: gaļas zupu un ceptu gaļu. Bālģīmju pārējie ēdieni viņiem negaršoja. Ar šo maltīti dakotiem pietika visai dienai. Gleznotājs vis­pār negribēja nekā ēst. Viņš nejutās īsti labi un nolēma palikt gultā. Garais Šķēps bija noraizējies par viņu, bei­gās tomēr ļāvās pierunāties aiziet ar Harku uz dzīvnieku apskati, bet Matotaupa gribēja palikt pie gleznotāja. Harka gan lāgā neticēja, ka viņu jau tagad varētu ielaist, bet Garais Šķēps sacīja:

— Nāc, tiem tagad vajadzīga nauda. Gan mēs tiksim iekšā.

Cejenām izrādījās taisnība. Nebija vajadzīgas nekādas garas pārrunas, staļļu puisis par dzeramnaudu ielaida abus iekšā pa vārtiņiem. Viņš bija zēnu tūlīt pat pazinis. Agrajā rīta stundā, kad publika vēl netika ielaista, darbs cirkā ritēja pilnā sparā. Staļļi un būri tika saposti, plē­sīgo zvēru krātiņi tīrīti ar šaurām garkātu slotām, ar kurām varēja pabraukt zem režģiem. Būri bija mazi, jo visi tika pārvadāti ar ratiem. Visi četri lauvas gulēja

līdzās cits pie cita vienā būrī, abi tīģeri blakus būrī. Dzīv­niekiem nebija telpas, kur paieties. Tā nu tie gulēja un raudzījās ar savām lielajām, dzintardzeltenajām acīm pa šaurajām spraugām starp būra režģiem.

Harka vēroja tīģerieni. Garais Šķēps tikmēr' klaiņoja pa zirgu staļļiem. Viņš vēlējās apskatīt Bizoņu Bila sirmi.

Zēns palika nekustīgi stāvam pie virves, kas bija novil­kta gar būri, lai atturētu skatītājus pienācīgā attālumā. Harka palika tik ilgi mierīgi stāvam un tik ilgi nenovērs- damies raudzījās uz tīģerieni, kamēr notvēra tās stingo skatienu. Viņa lēnītēm kustināja nagus, kurus gan bija ievilkusi, bet tomēr cilāja, kaut arī gandrīz nemanāmi.

Harka bija tā iegrimis klusā domu apmaiņā ar dzīv­nieku, ka pat nepamanīja divus cilvēkus, kuri nostājās viņam aiz muguras. Viņš tikai ievēroja, ka tīģerienes ska­tiens novērsās un ietrīsējās viņas ūsu gali. Tāpēc viņš pagriezās atpakaļ. Aizmugurē stāvēja Garais Šķēps un dresētājs. Dresētājs bija apņēmis ap pleciem peldmēteli.

— Vai tu tomēr nāksi pie mums? — viņš jautāja. — Di­rektors un inspicients kā sadeguši sagatavot ar tevi gran­diozu numuru. Tavs tēvs varētu pieprasīt lielu atalgo­jumu, ja mēs visi nebūtu vakar vakarā krituši nabadzībā. Direktors grasās izdarīt pašnāvību, un inspicients plēš sev matus. Sasodītie bezgoži laupītāji! Cilvēki mokās un strādā, un šie paņem un aizlaižas!

Dresētājs tagad, no rīta, bija bez grima. Harka rau­dzījās viņa pelēki bālajā sejā. Redzēja, kā raustījās viņa plakstiņi, redzēja viņa kalsnās rokas.

— Kāpēc tu kaitini dzīvniekus? — jautāja zēns. — Tie klausītu tevi daudz labāk un arī vairāk iemācītos, ja tu apietos ar tiem mierīgāk.

— Ak tā, tu to pamanīji? Bet man tie jākaitina katru vakaru, lai publikai par tās naudu kaut kas tiktu. Kād­reiz jau izies greizi, es zinu, zinu. Ko tas līdz! Esmu piera­dis pie lielās algas. Vai gribi noskatīties mēģinājumu? Es sākšu pirmais.

Harka pamāja.

Staļļu puiši jau sastādīja režģu eju. Plēsoņas pārņēma nemiers, tie zināja, ko nozīmē šī gatavošanās. Dresētājs un Garais Šķēps iegāja teltī, kur jau stāvēja lielais rež­ģis. Tie gan mācēja ātri strādāt!

Dresētājs nometa peldmēteli un tagad stāvēja pie krā­tiņa durvīm vienkāršās biksēs un triko kreklā.

— Nāc, — viņš sacīja zēnam. — Tu vari mierīgi nākt iekšā. Nekas nenotiks! — Viņam bija rokā pātaga, bet nebija ne pistoles, ne kārts. Viņš atvēra krātiņa mazās durvis.

Harka nevilcinājās ne mirkli. Viņš sekoja dresētājam, kurš aizgāja līdz manēžas vidum un tur palika stāvam. Dzīvnieki rotaļājās cits ar citu, lēca uz ķebļiem, šļūca nost, vārtījās, priecīgi izkustēties. Pastarpēm tie pablenza uz svešo puiku, bet, tā kā viņš izturējās mierīgi un paļāvīgi, tad uzskātīja viņu par uzticības cienīgu. Rāmākais no lau­vām, kurš jau divas reizes bija pieglaudies dresētājam, lai viņš paburza krēpes, piegrūdās tagad arī Harkam. Tīģeriene iesēcās, atklādama asos ilkņus.

— Viņa ir greizsirdīga, un tāpēc arī uz viņu nevar paļauties, — sacīja dresētājs un piegāja pie lielās, svīt­rainās kaķes. Tā — drīzāk pabaidīdama nekā aiz ļau­numa — kampa un vieglītēm kustināja šurp un turp sa­vas garās astes galiņu. Dresētājs turēja augstu paceltu stīpu, un tīģeriene, smiltīs atspērusies, skaistā lidojumā izšāvās cauri. — Šādi tas būtu gaužām garlaicīgs nu­murs, — dresētājs teica Harkam.

Mēģinājums ar plēsīgajiem zvēriem ilga tikai pusstundu, jo nekas jauns netika mācīts, tikai atkārtoti vecie triki. Harka kopā ar dresētāju izgāja no sprosta.

— Tu esi dzimis cirkam, zēn, — viņš sacīja, aizslēg­dams lielā būra durvis, lauvas un tīģeri paši, bez mudinā­juma devās pa režģa eju. — Apdomā! Tā ir tava nākotne.

— Vai tu šovakar atkal kaitināsi zvērus un tik bez­jēdzīgi liksi uz spēles dzīvību?

— Šovakar un katru vakaru. Tās ir manas beigas.

Harka vairs nekā neatbildēja. Klusu ciezdams viņš pie­biedrojās atkal Garajam Šķēpam, kurš, stāvot pie režģa, bija sarunu tulkojis.

— Jaunas ziņas, — viņš sacīja Harkam. — Indiāņi tomēr nāks. Viņiem nav vairāk, ko ēst. Naudas viņiem nebija. Kas tiem cits atlika? Nu jau viņi jāj pilsētā iekšā, un, kā es dzirdu, ļaudis uz viņiem tā blenž, it kā savu mūžu nebūtu redzējuši indiāņus. Stulba tauta.