L.VELSKOPFA ~ Henriha - IZRAIDĪTO CEĻŠ

Uinona un Baltā Roze, cieši saspiedušās, stāvēja pie vir­saiša telts ieejas un no šejienes vēroja visu notiekošo.

Viņas redzēja, ka no dienvidiem atgriezās trīs izlūki un pieteicās pie Kraukļa.

— No kuras puses tuvojas pani? — viņš jautāja izlū­kiem.

— Mēs neesam tos redzējuši! — karotāji bija samul- suši.

— Jūs neesat… jūs neesat tos redzējuši? Acis. aklas, ausis kurlas? Kurš tad brīdināja?

— Mēs nezinām.

Vecais Krauklis sadusmots novērsās. Kā lai to saprot!

Bet viņam bija kas cits darāms, nebija vaļas domāt par nevarīgiem izlūkiem un pētīt, kurš brīdinājis. Nupat jau atskanēja pirmie ienaidnieku kara saucieni, un tūlīt pat uz sausajiem krūmājiem sāka lidot degošas bultas. Ienaid­nieks atradās uz ziemeļiem no strauta. Paši neapdraudēti, viņi varēja aizdedzināt krūmājus un prēriju strauta dien­vidu pusē. Liesmām un dūmiem vajadzētu izdzīt karotājus no krūmājiem un sievietes un bērnus no teltīm tieši pani rokās. Neviens dakots neuzdrīkstētos brist pāri strautam, jo tūdaļ to ķertu pani bultu krusa. To visu saprata pat mazās meitenes.

Mežiņā jau sāka šaudīties pirmās liesmu mēlītes. Pie ūdens nebija iespējams piekļūt, jo pani bultas pārvaldīja strautu-

Daudzbalsīgā kaujas rēkoņa, kas tagad atskanēja no ienaidnieku puses, pārliecināja visus Lāču cilts piederīgos, ka pani ir lielā pārsvarā.

Vecais Krauklis spalgi svilpa kara svilpē, vīri ieklausī­jās, un viņš sauca:

— Pie zirgiem! Pie zirgiem!

Kaut arī pani rēkoņa bija apdullinoša, pavēli saprata.

Karotāji skrēja pie saviem mustangiem.

Zirgi atradās pļavas austrumgalā, un abas meitenes ar šausmām vēroja turpmākos notikumus.

Plandošās liesmas bija dzīvniekos iedzinušas paniskas bailes. Tos bija sagrābis nevaldāms satraukums. Vīriem, kas iespraucās tiem pa vidu, vajadzēja tūlīt arī sēsties mu­gurā, jo mustangi to vien gaidīja, lai tiktu laukā un au­ļotu prom. Suņu bars bija jau pāri strautam un pazudis naksnīgajā prērijā.

Pani, jādomā, bija ievērojuši, kas norisinās pie zirgiem. Tāpēc arī viņu pusē atskanēja kara svilpes spalgais aici­nājums, un šo virsaitis auroja:

— Nelaidiet koijotus pie zirgiem! Nelaidiet pie zirgiem!

Paklausot virsaiša pavēlei, kāda pani grupa ielauzās no

austrumiem mežiņā, kas te gruzdēja un tikai vietumis uz­liesmoja. Lāču cilts vīri šeit bija mazākumā un nespēja visur, kur pani iebruka, stāties pretī. Tāpēc pretī nospin- dza tikai nedaudz bultu, pani nokļuva pie zirgiem un uz­sāka cīņu ar Lāču cilts karotājiem. Dzīvnieki aiz bailēm vai prātu zaudēja. Ienaidnieka karotāji iespraucās bara' vidū un cīkstējās ar dakotiem. Cits citu rāva no zirgu mu­gurām nost. Vīri gāzās un krita. Citi cīnoties saķērās un atkal atlaidās. Karotāji valstījās starp zirgiem, kas arī gāzās gar zemi. Daži vīri, pielēkuši kājās, skubināja savus zirgus, kamēr citi, satvēruši pavadas, turēja tos ciet, ne­ļāva tiem skriet. Pretinieki uzbruka cits citam ar nažiem un vālēm, bet tikmēr liesmas krūmājā snaigstījās arvien augstāk. Dzīvniekus, kas bija atbrīvoti no visām saitēm, pārņēma tik nevaldāms trakums, ka cilvēki tos vairs nespēja savaldīt. Daži ar, citi bez jātniekiem, daži ar da- kotiem, citi ar pani mugurā izlauza sev ceļu un auļoja bara aklā pakļautībā pakaļ jaunajam ābolainajam ērzelim, kas bija telts priekšā izrāvis mietiņu un citiem dzīvnie­kiem pa priekšu vienā stiepienā laidās uz austrumu pusi.

Abu naidīgo karotāju virsaiši neapmierināti vēroja, ka šādā veidā liela daļa karotāju bezjēdzīgi izklīst pa prē­riju. Abās pusēs atskanēja kara svilpes aicinājums atgriez­ties un pulcēties. Zirgus pagriezt atpakaļ nebija iespējams, tāpēc jātnieki skrējienā lēca nost un kājām steidzās atpa­kaļ pie savējiem. Paugurainajā apvidū un nakts tumsā tie sadalījās, vairs cits citam neuzbrukdami.

Meitenes redzēja, ka daži karotāji atgriezās cauri krū­mājiem un steidzās uz laukumu pie Vecā Kraukļa pēc turpmākajām pavēlēm. Pagaidām nebija nekas vairāk pa­nākts, tik vien, ka visi zirgi aizjoņojuši. Pani karotājiem jau tas bija ieguvums, ka Lāču cilts zaudējusi savus mus­tangus. Šo kaujas iznākumu viņi atzīmēja ar kopīgu triumfa saucienu, tā savukārt atklājot dakotiem savas atrašanās vietas.

Tikmēr uguns pletās arvien tālāk mežiņā. Tā bija bezvēja nakts, tāpēc liesmas nelauzās uz priekšu vēja ātrumā, taču saušņa kociņi, lapotne un zāle bija pietiekami lab­vēlīgi uguns izplatībai. Sievietes un bērni stāvēja saspie­dušies kailajā ciemata laukumā un pie tuvākajām teltīm, jo šeit nebija zāles, kas uztvertu uguni, un vienīgi dūmi radīja briesmas. Viņi izturējās ļoti mierīgi. Ne drūzmēša­nās, ne klaigas. Visi neviļus klausīja Untšidu, kas stā­vēja līdzās abām meitenēm. Karotājiem, kas vēl uzturē­jās mežiņā, tagad vajadzēja to pamest, citādi tiem drau­dēja sadegšana. Viņi sapulcējās ap Veco Kraukli. Krauklis deva pavēli izlauzties pāri strautam pretī pani, kaut arī gaišajā apgaismojumā karotāji būtu pakļauti ienaidnieku bultām. Viņš pats dzīrās viņus vadīt šai izmisīgajā pa­sākumā.

Uinona juta, kā trīsēja Baltā Roze. Ja Lāču cilts vīrus uzveiks, tad pani viņus nogalinās un viņu skalpi kaltis pie ienaidnieku trofeju kārtīm telšu priekšā. Sieviešu un bērnu liktenis nebija zināms. Vai nu viņiem arī vajadzēs mirt, vai arī liks strādāt ienaidnieku teltīs un kļūt par to karotāju sievām, kuri nogalinājuši viņu tēvus, brāļus un vīrus. Uinona atbalstījās pret Untšidu, abas meitenes atrada pie viņas patvērumu kā pie mātes.

— Tēvs! Mans tēvs Matotaupa, ja tu būtu tagad te, — Uinona klusiņām runāja, — tad mums nemūžam nebūtu uzbrucis tāds posts.

— Tā ir taisnība, — kāda balss apstiprināja, un Uinona sarāvās, jo nedomāja, ka vel kāds bez Untšidas un Baltās Rozes varētu viņu dzirdēt. Viņa atskatījās un pazina cil­vēku, kurš to bija teicis. Tas bija karotājs Čotanka.

Pie strautā degošā mežiņa priekšā kaujas saucienus ne­dzirdēja. Karotāji, liekas, vēl nebija devušies izmisīgajā uzbrukumā. Kaut kam vajadzēja notikt, ja visi negribēja sadegt vai dūmos noslāpt, vai arī kā bezpalīdzīgs laupī­jums nonākt pani rokās.

Un tad … nupat viņi devās uz priekšu:

— Hī-jip-jip-jip-hī-jāāāā!

Dakoti kliedza aprauti, piesmakušā balsī, ļ)ani zobgalīgi auroja pretī, un, kaut arī kliedzieni viļņiem vēlās turp un atpakaļ, meitenes šķita dzirdam, cik baismīgi iedūcās loki, palaižot gaisā bultas.

Dūmos aizcirtās elpa, un Untšida lika visiem nogulties zemē, lai vieglāk būtu elpot.

Tieši tai brīdī noblīkšķēja divi šāvieni.

Tiem sekoja dziļš klusums. Vairs neatskanēja dakotu kara saucieni, un arī pani klusēja. Vienīgi vēl bija dzir­dama, liesmu apņemto koku krakšķēšana un brikšķēšana.

Meitenes klausījās pavērtām lūpām.

Tad atskanēja pani vīru nikns spēju dusmu rēciens.

Noplīkšķēja vēl viens šāviens, šķietami no gluži citas puses 1 nekā abi pirmie. Pani atkal apklusa. Šai klusumā, kas bija no jauna iestājies, pani aizmugurē, tumšajā prē­rijā, pacēlās divas vientuļas balsis:

— Hīrjip-jip-jip-hī-jāāāā!

Uinona, pazinusi balsis, aizspieda ar plaukstām acis un aiz pārmērīgas, elpu aizraujošas laimes gandrīz vai koda sev rokā, jo viņa tagad zināja, ka tēvs un-brālis ir tuvu.

Harkam bija noslēpumainā pērkondzelzs! Tam jābūt Harkam, kas šāva, un varbūt arī Matotaupas bultas jau spindzēja cauri tumsai un trāpīja pani, kas šādam uzbru­kumam no muguras nebija sagatavojušies. Uinona dzir­dēja arī auļojam zirgus. Matotaupa un Harka laikam sē­dēja mustangos. Tāpēc viņi spēja tik ātri mainīt uzbru­kuma vietu.