L.VELSKOPFA ~ Henriha - IZRAIDĪTO CEĻŠ

— Tie var būt vienīgi Lāču cilts karotāji, kas tagad apmetušies pie ugunskura un pirmajā atpūtas vietā iz­bauda savu uzvaru, — sprieda Matotaupa. — Viņiem ir pani zirgi. Mēs iedzinām tos viņiem rokās. Bet pani, lie­kas, ir jau aizbēguši atpakaļ uz saviem ciemiem. Nekur nekas nav no viņiem manāms. Droši vien ari viņi notvē­ruši kādus auļojošos mustangus, bet nedaudz, nedaudz. Jo tur, pavisam tālu, — vai redzi, tur, — ganās vēl brīvi mustangi. Tie ir tie, kurus neviens nav varējis noķert.

Matotaupa gausi, ar savdabīgu apdomu norāpās no aug­stā koka lejā un palika tur stāvam, lai uztvertu pēdējā lēcienā Harku. Abi neko nerunāja, jo tas, kas tagad vi­ņiem bija padomā un kas pēc tam notiks vai arī nenotiks, pārāk dziļi skāra viņu dzīvi un izšķīrējs lēmums bija par daudz tuvu, lai to spētu apspriest.

Viņi jāja uz austrumiem bez mazākās piesardzības, uz pirmā — lielākā dakotu nometnes ugunskura pusi.

Tuvāk piejājot, viņi ieraudzīja dažus vīrus, kas bija uzkāpuši uz plakana pakalna, jādomā, lai vērotu nācējus. Matotaupa nebija maldījies. Tie bija Lāču cilts karotāji, kas viņus sagaidīja. Drīz vien viņi jau pazina atsevišķus cilvēkus, Veco Kraukli, tā vecāko dēlu un Veco Antilopi. Kopā ar šiem vadoņiem bija vēl vienpadsmit karotāju. To vidū ari Cetāns, lai gan šī bija tikai viņa septiņpa­dsmitā vasara un karotāja nosaukums viņam vēl nepie­nācās. Taču pani vajāšanā viņš bija piedalījies.

Matotaupa un Harka soļos jāja tuvāk grupai. Visi bija dziļi nopietni. Harka meklēja Četāna acis un tās atrada. Jā, viņi bija un palika draugi.

Matotaupa pieturēja sarķi un Harka savu saini. Vēl arvien nebija skaidrs, kurš runās pirmais.

Vecais Krauklis čapstināja lūpas un, liekas, apsvēra vārdus, par kuriem vēl nebija skaidrībā, vai tos teikt vai neteikt.

— Mēs satiekamies šeit, svešos medību laukos, — viņš beidzot uzsāka, lai attaisnotu savu runas veidu un visu pārējo izturēšanos. — Kas jums ir sakāms?

— Nekas liels, — Matotaupa lepni atbildēja. — Kas noticis pie Zirgu strauta, jūs paši zināt. Divus no pani mustangu sargiem mēs pieveicām, pārējos kopā ar zirgiem aizbaidījām. Es redzu, ka jūs esat saķēruši sev zirgus.

Vecais Krauklis atkal čammāja lūpas pa tukšo.

— Vai ir vēl kas sakāms? — viņš beidzot vaicāja.

— Man nē, — Matotaupa attrauca spīvā balsī. — Ko sakāt jūs?

. — Tu esi kauju labi un pareizi vadījis, to es saku, — Vecais Krauklis runāja, gausi stiepdams vārdus. Viņš ap­svēra katru vārdu. — Ko tu gribi no mums? Vai esi nā­cis, lai atdotu mums atpakaļ zēnu, kas piederas mūsu teltīs?

To izdzirdot, Harkam pārskrēja saltas tirpas.

Matotaupa, pārguris līdz nespēkam, bāls, sodrējiem notraipījies, ar vaļējām rētām, kam nebija vēl veltījis uzmanību, cieši ieskatījās runātājam acīs:

— Es neesmu Harku Kramakmeni Vilku Nāvi Lāču Med­nieku ņēmis līdzi, tāpēc nevaru viņu arī atdot atpakaļ, viņš izšķir par sevi pats. Bet es gribu no jums dzirdēt patiesību! Gribu patiesību! Jums jāatzīst patiesība! Es neesmu vainīgs. Vai es esmu kaujā ar pani rīkojies kā Lāču cilts virsaitis?

Vecais Krauklis norūpējies nodūra acis.

Tagad izlēca priekšā Vecais Antilope.

— Šodien un vakar tu darbojies kā virsaitis, — viņš sauca, — to neviens nenoliegs! Bet vai tu arvien esi tā darījis? Tu neesi padzīts tāpēc, ka tev trūktu drosmes.

Drosmīgs tu esi, to zina visi Lāču cilts vīri. Bet, kaut arī drosmīgs, tu mūs esi nodevis, iemainījis pret burvestības ūdeni! Ar savu pļāpību tu esi mūs nodevis Garajiem Na­žiem un savus paša karotājus pakļāvis zaimiem un iz­smieklam! Nekad vairs tu nedrīksti spert soli mūsu me­dību iecirkņos. Mēs domājām, ka tu pakļauj ies vecajo spriedumam, tāpēc dāvājām tev dzīvību. Tu tomēr rīko­jies pretēji lēmumam, un, ja es tevi sastaptu mūsu medību laukos, tad es tevi nogalinātu. Esmu runājis, hau!

Runātājs apklusa. Matotaupa ilgi nenolaida no viņa acu. Tad viņš pēc kārtas uzlūkoja visus. Bet neviens vairs ne­bilda ne vārda. Neviens pats vairs nepavēra muti. Neviens neuzdrīkstējās nostāties Matotaupas pusē, un Harkam šai brīdī likās, it kā viņš dzirdētu no ciema puses atskanam dobjo burvja bungu rībēšanu, kas visiem stindzināja mē­les. Pat Četāns klusēja un kādu bridi vairījās Harkas acu, bet, kad skatieni tomēr sastapās, Četāna acis bija skumju pielijušas.

Matotaupa vēlreiz cieši uzlūkoja Veco Antilopi.

— Vai tas ir pēdējais vārds?

Vecais Antilope vairs neatbildēja, tikai nospļāvās.

— Tas ir tavs nāves spriedums, — Matotaupa sacīja lēnām. — Ņem to vērā un gaidi! Es nākšu.

Virsaitis pagrieza zirgu, un Harka viņam sekoja. Sā­kumā soļos un vēlāk vieglos rikšos viņi atgriezās pie kalnu mežainajām nogāzēm. Tur viņi apmetās pa nakti, ēda un gulēja. Klusēja Matotaupa, klusēja arī Harka. Pārguruši gulēja šai naktī abi, un, ja būtu ieradies kāds ienaidnieks, lai tos nogalinātu, tad šai naktī tas būtu vi­ņiem vienalga. Jo viņu lielā cerība bija sabrukusi.

Turpmākajās dienās un naktīs Matotaupu apņēma bais­mīgs miers — un Harka neuzdrošinājās viņu uzrunāt. Bieži viņš pameta tēvu vienatnē, jo, likās, Matotaupam tas bija pa prātam. Zēns nogāja pa mežu lielu gabalu tālu, līdz kalnu korēm, kur vairs nebija meža un klinšu smalkne sniedzās lejup līdz kokiem. Vējš bija rudenīgi salts un stindzinošs. Šad tad Harka vērās augšā uz kaln­galiem, kur slēpās mazā ieleja, un, jo biežāk viņš klai­ņoja viens, jo vairāk viņu vilka turp, vēlreiz doties turp, kur viņi ar tēvu bija līksmi pavadījuši vasaru kā pavēl­nieki pār kalniem un zvēriem.

Kādu rītu viņš redzēja virs kalna virsotnes paceļamies ērgli. Tad tas notika. Zēns skrēja, gandrīz vai lēkšiem traucās augšup kalnā — līdz tik ļoti pazīstamās klinšu taciņas sākumam. Viņš steidzās tālāk pa taciņu, kā to bieži bija darījis vasarā, un nonāca pie strauta un pļavas.

Ūdens plūzdams burbuļoja, zāle te vēl bija zaļa. Bedri, ko Harka bija izracis, neviens nebija aizskāris. Taču krājumi, kas bija atstāti, visi izvilkti no velēnu apakšas, izkaisīti un kauli apskrubināti. Ērglis, šķiet, bija vēl bieži sēdējis uz klints bluķa pie strauta, visapkārt akmenim mētājās atkritumi.

Harka iekrita zālē un šņukstēja. Nu ari viņš negribēja vairs valdīties, nu arī. viņš 1 gribēja būt tāds, kāds ir ar savām sāpēm, vienu pašu reizīti, un to viņš varēja tikai šeit, kur bija gluži viens.

Harka palika te līdz vakaram.

Viņš redzēja ērgli lidināmies augstu gaisā, un patlaban, kad saule slīdēja uz rietu, kad kalnu kores Zeltojās un strauta ūdens laistījās kā varavīksne, plēsīgais putns at­griezās savā apmešanās vietā. Putns atlidoja pie savas ligzdas, ko bija novijis kalna galā ielejas dienvidpusē, un nolūkojās lejup uz zēnu. Laupījumu tas, liekas, bija at­nesis sev līdzi, jo Harka redzēja un dzirdēja viņu knā­bājam.

Nakti Harka gulēja bedrē, kur bija pasargāts no nakts vēja. No rīta viņš pamodās nosalis stīvs. Pagriezies un palūkojies visapkārt, Harka ieraudzīja ērgli, kas bija uz­meties uz klints bluķa līdzās strautam. Zēns pameta viņam daļu no savas pārtikas, ko putns veikli pakampa un tūlīt aprija. Zēns aizgāja līdz strautam un padzērās, ērglis tā­pēc nemaz nejutās traucēts. Viņš bija savu draugu pazinis.

Pasildījies dienas vidus saulē, Harka devās uz klints taku, lai kāptu lejā, un šoreiz, iekams nogriezties, viņš brīdi apstājās un pameta mirkli atpakaļ ielejā, kas ta­gad — rudenīgi nemīlīga — paliks vienīgi par mājvietu ērglim. Cilvēkiem jāaiziet no šejienes, un, iekams uzkrīt sniegs un sākas ziemas vētras, arī ērglim jāsameklē sev cita apmešanās vieta.