L.VELSKOPFA ~ Henriha - IZRAIDĪTO CEĻŠ

Vēlreiz norībēja divi šāvieni.

Tad pie strauta atskanēja Lāču cilts karotāju kaujas saucieni, un no kliedzieniem, kas attālinājās arvien vai­rāk, meitenes noprata, ka patlaban karotāji pāri strautam uzbrūk pani. Pani cīņas saucieni skanēja vāji, viņi bija izklīdināti.

Ienaidnieki baidījās no mazzawaki — pērkondzelzs. Pro­tams, viņi baidījās no Harkas un Matotaupas! Dūmi sma­cēja Uinonu, karstums bija neciešams, un tomēr viņa bija paļāvības pilna un nedomāja vairs ne par nāvi, ne gūstu, bet tikai par uzvaru un savu cerību tikties ar tēvu un brāli.

Uguns pieņēmās spēkā, un liesmas pletās tālāk. Tomēr krūmājs nebija diezin cik liels un zāle augstajā prērijā bija īsa, tāpēc arī ugunsgrēks, tiklīdz uzliesmoja pilnā sparā, drīz vien bija visu, kās deg, aprijis. Kociņi, kas pirms brīža gaismoja nakti kā lāpas, jau sakrita pelnos, degošā pļava nomelnēja, un, vēja pūsmai pastiprinoties, dūmi izklīda. Uguns atkāpās no Zirgu strauta, krūmājiem un teltīm un ar lielu ātrumu traucās uz dienvidiem, kur pieauga par milzu prēriju ugunsgrēku.

Iespējams, tagad pani būs pārbijušies, ka uguns nepie- kļūst viņu teltīm dienvidos. Bet var arī būt, ka uguns draudi viņus nesatrauc. Lai apslāpētu prēriju ugunsgrēkus, kas laikus pamanīti —'un šo uguni vajadzēja jau no tā­lienes redzēt —, indiāņi prata aizdedzināt pretuguni. Tad gan pļavas visapkārt vairs nebija derīgas ganībām, bet cilvēki bija glābti.

Vēja pūsma savirpināja pelnus, kas meitenēm koda acīs. Tagad pār laukumu atkal nolaidās tumsa. Kopā ar visiem pārējiem Uinona un Baltā Roze saspringti klausījās, jo bija ne vien tumšs, bet arī kluss.

Uguns bija iznīcinājusi mežiņu, tāpēc sievietes un bērni varēja no laukuma pa telšu starpu redzēt prērijā tālu visos virzienos. Zvaigžņotās debesis liecās pāri tuk­snešainajai un neauglīgajai zemei, par kuru cilvēki bija cīnījušies. Vienīgi dienvidos debesis joprojām kvēloja. Tur uguns vēl arvien darīja savu posta darbu.

Dīvainais klusums ieilga. Gandrīz vai likās, it kā abas pretinieku puses slēptos viena no otras. Varbūt pani atkā­pās. Varbūt gatavojās jaunam uzbrukumam. Sievietes un bērni nespēja neko saskatīt, pat ne savus pašu karotājus.

Pēkšņi Baltā Roze izbijusies iekliedzās, jo, kā no zemes izaudzis, viņas priekšā nostājās ļoti garš karavīrs, kai­lais galvvidus un plīvojošā skalpa cirta nekļūdīgi lieci­nāja, ka tas ir pani. Pielicis pie lūpām svilpi, viņš spalgi iesvilpās. Tā bija zīme karotājiem, ka jādodas uzbrukumā pašā ciematā. Bet, vēl iekams bija apklususi svilpes pē­dējā skaņa, atskanēja arī dakotu kara sauciens, un līdzās pani nostājās vīrs, kas nebija augumā mazāks. Šā cilvēka auguma augšdaļa bija kaila, viņu negreznoja nekādas ro­tas, ne arī apbalvojuma spalvas. Mati viņam bija sapīti bizēs. Tas bija stalts milzis ar spēcīgu, pilnskanīgu balsi. Baltā Roze un Uinona pazina viņu tūlīt.

— Matotaupa! — viņas čukstēja.

Vēl nebija izskanējis dakotu kara sauciens, kad viņš jau atvēzēja savu vāli, un pani, ienaidnieka parādīšanās pār­steigts, sabruka pēc pirmā sitiena. Spalgs uzvaras sau­ciens ziņoja, ka pani virsaitis ir uzveikts. Dakots pacēla uzvarētajam ienaidniekam izkritušo svilpi un savukārt deva ziņu uzbrukumam.

Lāču cilts vīri steidzās šurp. Viņi nevilcinājās un ne­šaubījās ne mirkli, viņi sekoja tā vīra pavēlēm, kuram bija paraduši sekot un kurš bīstamā brīdī bija pareizi un veik­smīgi rīkojies.

Kauja tūlīt pat atvirzījās no ciemata laukuma un teltīm prom, jo tie pani, kas bija izrāvušies uz priekšu, tagad glābās bēgot. Samaņu zaudējušo virsaiti viņi aiznesa līdzi. Būtu bijis pārāk liels negods viņu pamest savam liktenim.

Laukā, prērijā, vēlreiz norībēja pērkondzelzs. Atkal bija dzirdami saucieni un abu zirgu aulekši, kas ļāva noprast, ka pani izklīst uz visām pusēm uņ vajātāji tiem seko.

Kad pēc šīs briesmu nakts beidzot atkal uzlēca saule, abas meitenes kopā ar pārējām sievietēm un bērniem stā­vēja starp apkvēpušajām teltīm, pie pārogļotām pļavām, pašas noputējušas ar pelniem. Neviens vairs nebūtu va­rējis pamanīt, ka viņas, naktij iestājoties, bija teltī no­triepušas seju ar pelniem, visi izskatījās viņām līdzīgi. Tagad prērija visapkārt nebija nekas cits kā milzu uguns­kura izdega, tikai ziemeļos no Zirgu strauta bija redzama saulē sažuvusi zāle.

Nebija vairs ne miņas no karotājiem, kas cīnītos, bēgtu vai vajātu,-ne ienaidnieka, ne pašu ļaužu, tāpēc sievietes un bērni devās uz strautu, lai padzertos_un pēc iespējas notīrītos. Tad viņas pārbaudīja teltis. Arējā aplī dažas bija apdegušas, iekšējā aplī, pie laukuma, nekas nebija bojāts.

Burvja teltī bija dzirdamas dobjas skaņas. Burvis «ru­nājās ar gariem».

Bise un zelta olis, kas karājās pie kārts telts priekšā, bija pazuduši.

Uinona un Baltā Roze. vēl ilgi palika kopā laukumā. Arī pārējie zēni un meitenes, lai arī cik noguruši, negribēja patverties teltīs. Četāns, iedams garām Uinonai, viņu laipni uzlūkoja un sacīja:

— Es pakāpšos pakalnā un paskatīšos, vai mūsu karo­tāji atgriežas visi… visi, kas karojuši … vai saprati?

— Es sapratu, Četān.

Vajātie un sekotāji, kas no Zirgu strauta vairs nebija saredzami, devās rietumu virzienā. Ne vieniem, ne otriem nebija zirgu. Tāpēc bēgšana un sekošana īstenībā bija izturības pārbaude vai arī sava veida paslēpes starp pau­guriem kalnup kāpjošā prērijā, un izšķirošais te bija veik­lība un spēja aši izlemt. Bieži ne vieni, ne otri nezināja, kur īsti atrodas pastāvīgi mainīgā kaujas līnija, reizēm savējie bija priekšā, reizēm aizmugurē, tāpat kā ienaid­nieki.

Vienīgie, kam bija zirgi, — Matotaupa un Harka jāja ar saviem mustangiem tālu priekšā uz rietumu pusi, un neviens viņus vairs neredzēja. Matotaupa arī nekavējās un neskaidroja zēnam, kas viņam ir padomā. Viņš nemi­tīgi skubināja mustangu, un sainis sekoja sarķim pa pē­dām. Harka klusībā gudroja par jājiena mērķi. Rietumos, mežos, atradās pani zirgi. Ja izdotos sargus padzīt vai pie­vārēt, tad varētu zirgus izdzīt prērijā, un pani būtu tāpat aplaupīti, kā tas bija noticis ar Lāču cilts ļaudīm. Vai, vēl labāk, pani mustangus varētu saķert Lāču cilts. Harka priecājās no sirds, ka Lāču cilts guvusi uzvaru pār pani. Ja viņš iepriekš bija spoži un aizraujoši iztēlojies savu paša lomu šinī kaujā, tad tagad, pēc notikušā, viņš vairs tikko iedomājās par to, ko paveicis. Tas likās pats par sevi saprotams, ka jāmetas virsū uzbrūkošajiem pani no mu­gurpuses, jāšauj ar briesmīgo pērkondzelzi, viņus pār­steidzot un samulsinot. Harka šai naktī bija pirmo reizi mūžā nogalinājis cilvēku. To viņš gandrīz vai neapzinājās, jo nebija cīnījies aci pret aci, bet no tāluma tumsā iz­šāvis un nogalinātos nebija ne redzējis, ne aizskāris. Harka zināja un bija drošs, ka Uinona un Untšida bija glābtas tiklab no uguns, kā arī no ienaidniekiem, un ap­zinājās, ka Matotaupa bija izcēlies ar savu drošsirdību un izšķirošā brīdī pārņēmis Lāču cilts vīru vadību. Jājot Harkam tēvs bija visu laiku acu priekšā. Saule bija jau sen uzlēkusi, spilgtajā dienas vidus gaismā Harka redzēja viņa sodrējiem notriepto muguru; tēvs bija naktī izrāvies uz priekšu pāri gruzdošajai, karstiem pelniem klātajai zemei un nokļuvis ciemata laukumā.

Kad Matotaupa un Harka beidzot sasniedza mežu, bija no jauna iestājusies nakts. Viņi apmetās pie kāda ūdens. Sasvīdušie, netīrie, izslāpušie mustangi dzēra neatņem- damies. Arī Matotaupa un Harka dzesēja nerimtīgās slā­pes un nolikās garšļaukus, lai atpūstos. Šeit, mežā, bija vēsāks un mitrāks nekā izdegušajā prērijā un, kaut arī te bija jūtama trūdu vai arī rudens dvaka, tomēr atspir- dzinošāk nekā putekļainajā zāļu stepē.